Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Cēlā Dvēsele droši viņam paskatījās acīs.

— Ha! — viņš atbildēja aukstasinīgi. — Ja tu mums to pasaki, tad tagad mēs to zinām.

— Tagad mēs to zinām! — visi klātesošie Melno Pēdu pārstāvji cieti atsaucās.

— Vai Lielā Baltā Māte mīl mūs tāpat kā savus baltos dēlus? — uzdrošinājās pavaicāt burvis Kinasi.

— Tāpat! — aģents apgalvoja bez minstināšanās. —Un viņa vēlas, lai jūs noslēgtu ar mums vienošanos un dzī­votu mierā mūsu aizgādībā. Diezin vai ar šerpajiem Ga­rajiem Nažiem jūs kādreiz panāksiet saskaņu. Tie ame­rikāņi var jūs apdraudēt. Tad ziniet, ka šī ir jūsu draugu — Sarkano Mundieru zeme. Jūsu brāļi no Melno Pēdu tautas, ziemeļu grupas siksikau, mums jau pa­kļāvās, un viņiem dzīve ir bez bēdu.

— Bet vai viņi ir apmierināti un laimīgi? — jautāja viens no mūsējiem.

— Pajautājiet, lūk, šiem abiem virsaišiem, kuri ir kopā ar mani. Viņi jums pateiks.

Virsaitis Cēlā Dvēsele mīklaini nokremšļojās tāpat kā pārējie un pavēstīja, ka nav vajadzības jautāt, mums tāpat viss skaidrs.

Atvadoties kanādietis uzmeta mūsu vecajiem izteik­smīgu, caururbjošu skatienu un, padraudot ar pirkstu, brīdināja:

— Atcerieties, ka prērijas nav vairs tās pašas, kādas tās bija pērnruden, kad jūs devāties pārgājienā. Ieradu­šies daudzi fermeri no austrumiem un tur apmetušies. Nav brīv tiem darīt pāri. Viņu dzīvība un manta ir īpašā Sarkano Mundieru apsardzībā. Kurš nodarīs fermeriem pāri, tam Jātnieku policija dzīs pēdas kaut vai līdz pa­šai jūrai.

— Tātad baltie kolonisti apmetušies mūsu medību lau­kos, tu saki?

— Daļēji, jā.

— Ar kādam tiesībām? Kādreiz taču Kanādas valdība noslēdza ar mums vienošanos un atzina mūsu mūžsenās tiesības uz medību laukiem.

— Pareizi. Bet nav mūsu valdības spēkos apturēt fer­meru stihisko došanos uz prērijām. Tas, kas patlaban no­tiek, notiek bez mūsu piekrišanas.

— Bez jūsu piekrišanas baltie fermeri atņem mums medību laukus?

— Jā, tā tas ir.

— Kādēļ tad Jātnieku policija šos likuma pārkāpējus nepadzen? Kādēļ, gluži otrādi, ņem viņus vēl savā ap­sardzībā un, kā var spriest no taviem vārdiem, draud- dzīties pa pēdām mums, šīs zemes likumīgajiem īpašnie­kiem? Par ko? Par to, ka mēs gribam savu īpašumu aiz­sargāt no tiem, kuri to mums nelikumīgā kārtā atņem? Vai to tu gribēji teikt?

Kanādietis nezināja, kā pieklājīgi atbildēt uz šo jau­tājumu.

Viņš paraustīja plecus un paskaidroja:

— Tādēļ jau tieši esmu šurp pie jums atbraucis. Ja jūs būtu ar mieru pārdot jūsu zemi…

— Par to nevar būt runas!

Nākamajā dienā pēc sarunas ar kanādieti mēs izbrau­cām no Klinšu kalnu grēdām. Apkārtējie mežainie pa­kalni iezīmēja jau mūsu medību lauku robežu, kuru bija

atzinušas citas ciltis. Pēc vēl vienas dienas gājuma gan­drīz jau sasniedzām brīnišķās ielejas, kuras bija īstā mūsu dzimtenes sirds: vienā no šīm ielejām mēs jau kopš laba laika ik gadus iekārtojām savu ziemas nometni, pa­glābjoties visbargākajos mēnešos no skaudrā sala.

Tas bija ļoti skaists apvidus. Skaists mūsu — indiāņu izpratnē, tāpēc ka tas bija bagāts ar pārtiku. Te bija pa­pilnam dažādu dzīvnieku un biezokņos — kažokādu zvēru, bet upēs — zivju.

Jokojot ne vienreiz vien mēdzām teikt, ka Mūžīgie Medību lauki pēc nāves nebūs skaistāki, un tas bija tiesa, jo arī te daba priecēja acis un sirdi ar neparastu krāšņumu.

Pats par sevi saprotams, ka saruna ar Kanādas valdī­bas priekšstāvi nometni ļoti satrauca. Nolēmām steigšus doties garām ziemas nometņu vietām ūn prēriju ziemeļu daļā uzmeklēt citas Melno Pēdu grupas, lai uzzinātu no tām ko skaidrāku. Nebijām vēl attālinājušies no kalnu pakājes, kad satraucošs atklājums lika mums apstāties. Pamanījām pēdas -<- svaigas balto cilvēku pēdas; tās ne­bija atstājuši tie, ar kuriem nupat iepriekšējā dienā iz­šķīrāmies. Viņu acīmredzot bija daudz vairāk, un tie bija apmetušies kaut kur netālu. Viņi nemaz nebija centu­šies savas pēdas slēpt, un mūsu izlūkiem nenācās grūti uziet viņu nometni.

Trauksmainās priekšnojautas izrādījās pamatotas. Pla­šajā ielejā netālu no mūsu ziemošanas vietām bija ap­metušies pārdesmit balto kolonistu — un, kā tas bija redzams pēc daudzām pazīmēm, uz pastāvīgu dzīvi. Viņi bija te ieradušies ar ģimenēm un iedzīvi, uzcēluši pa­gaidu mītnes no rupji tēstiem baļķiem, bet aplokos tu­rēja mājlopus un zirgus.

Skaitliskā pārsvara dēļ nebaidījāmies ar viņiem tikties. Pusjūdzi no viņu apmetnes saslējām savas teltis pakalnā, no kura varēja labi aizstāvēties. Virsaitis Cēlā Dvēsele un mans tēvocis Dārdošais Pērkons tulka lomā tūdaļ de­vās uz balto apmetni. Tie tur, būdami jau iepriekš brīdi­nāti, bija sacēluši trauksmi. Visi kolonisti ieročiem rokās patvērās lielākajā mājoklī, kas atgādināja mazu fortu. Tas bija celts nomaļus pašā kalngalā, tādēļ arī pacēlās pāri visai ielejai.

—' Hallo! Hallo! — uzsauca viņiem virsaitis no droša attāluma.

Tikai pēc laba brīža no mājokļa iznāca divi vīri un tuvojās virsaitim un tēvocim. Šautenes viņi nesa rokā, tādēļ manējie iztālēm viņiem parādīja, ka pašiem nav ieroču, un skaļi sauca:

— No arms! No arms! — Bez ieročiem!

Abi kolonisti, padomājuši brīdi, nolika ieročus lielās mājas priekšā un atnāca pie mūsējiem. Vienam no vi­ņiem, vīram pusmūža gados, bija bieza, melna bārda, otrs bija daudz jaunāks. Tie bija neinteliģenti, rupji un augstprātīgi vīri, kas uz abiem indiāņiem skatījās kā uz zemākiem radījumiem.

— Ko jums vajag? — neiecietīgi jautāja bārdainis, ni­cinoši savilkdams lūpas.

— Ko jums šeit vajag? — atjautāja Cēlā Dvēsele tādā pašā tonī.

— Akls esi, vai, ja neredzi, un kolonists norādīja uz māju pusi.

— Redzu, — atbildēja virsaitis, — jūs te saimniekojat tā, it kā ieleja piederētu jums.

—- Šī ieleja pieder mums, sarkanādainais brāli!

— Kādas jums uz to tiesības?

— Tādas!

Bārdainis pēkšņi pielika sažņaugtu dūri Cēlajai Dvē­selei pie vaiga, domādams, ka ar šo spēju kustību viņu nobiedēs. Virsaiša sejā nepakustējās ne vaibsts.

— Kur ienāk baltā cilvēka civilizācija, — augstprātīgi sacīja kolonists, — tur tās priekšā jāatkāpjas meža zvē­riem, čūskām un indiāņiem. To lieciet aiz auss!

— Pret tavu dūri pacelsies cita dūre. Mēs esam labi apbruņoti.

— Bet mums ir visjaunākās divdesmitpatronu karabī- nes, un mēs esam saliedēta jauno zemju celmlaužu vie­nība. Es nāku no dienvidiem, no Kolorādo, un tur ne viens vien sarkanādainis vēl mani piemin viņā saulē.

— Tu esi varen mutīgs un tēlo lielu varoni, bet esi ieradies mūsu apvidū kā bailīgs laupītājs.

— Tu maldies! Tā vairs nav jūsu zeme! Šo zemi no jums atpirkuši Kanādas valdība.

— Vēl nav atpirkuši, vēl ne! Bet pirms trim. dienām Kanādas valdības priekšstāvis centās mūs pierunāt, lai mēs valdībai pārdodam savus medību laukus. Ja jau viņš griezās pie mums ar tādu lūgumu, tad tas nozīmē, ka zeme joprojām ir mūsu, saprati?

— Tas būs bijis kāds plānprātiņš.

— Šis priekšstāvis sacīja vēl vairāk. Viņš sacīja, ka jūs ielaužoties šeit prērijās nelikumīgi, bez valdības at­ļaujas. Ar dūres tiesībām, kā tu to nupat parādīji.

— Aģents ir melojis.

— Bet vai tu nemelo?

Ar šiem vārdiem saruna aprāvās, un mūsu sūtņi atgrie­zās nometnē. Nekavējoties tika sasaukta visu kaujinieku sapulce, un tā bija ļoti vētraina. Daudzi jaunie karst­galvji ierosināja nekavējoties uzbrukt, aiztriekt nekaunī­gos ienācējus un izpostīt viņu apmetni. Kanādas valdī­bai — viņi teica — jāievēro līdzšinējie likumdošanas akti un jāaizstāv indiāņi. Pieredzējušie kaujinieki bija citādās domās un ieteica apspriesties ar citām Melno Pēdu grupām, iekams spert agresīvus soļus pret balta­jiem uzmākām. Apdomīgāko bija vairākums. Viņu ap­svērumi guva virsroku.