Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Lēnām vilkās vairāki desmiti vezumu. Katrā iejūgā bija no sešiem līdz pusotra desmita vēršu. Ap vezumiem zir­gos grozījās daudzi jātnieki. Mūs pamanījuši, tie apjuka, bet tad atkal devās tālāk tanī pašā virzienā. Tikai visi tagad bija kaujas gatavībā, turēja ieročus pa tvērienam. Viņi virzījās mums garām nepilnu trīssimt soļu attālumā. Mēs stāvējām, sastinguši kā klintis. Arī kolonisti pa­brauca garām klusējot, saspringti mūs vērojot. Ratu čīk­

stoņa grieza ausīs. Pirmo reizi tā atskanēja te, šajā ap­vidū.

Kāds ducis jātnieku apsargāja pēdējos vezumus.

— Paskat! — klusināti iesaucās virsaitis Cēlā Dvēsele. — Tur tas trešais jātnieks no beigām! Vai redzat viņu?

— Rukstoņs! — pārsteigts nočukstēja mans tēvs.

— Rukstons! Rukstons! — mūsu grupu pāršalca kā vētras šalka.

Ne ar vismazāko kustību neizpaudām to trauksmi, kādu mūsos izraisīja pamanītais mums naidīgais cilvēks.

Vezumi pabrauca garām. Virsaitis gribēja pārliecinā­ties, vai tas tiešām bija Rukstons. Viņš lika pasekot pa­jūgu rindai vienam no saviem acīgākajiem kaujiniekiem, kurš labi pazina amerikāni. Kaujinieks aizlēkšoja uz priekšu, pievirzījās diezgan tuvu pēdējiem kolonistiem un drīz vien atgriezās.

— Tas ir Rukstons! — viņš apstiprināja.

*

Rukstona — šī indiāņu zirgu zagļa parādīšanās prērijās neko labu nevēstīja un lika mums atkal kļūt piesardzīgā­kiem. Lielais mustangu skaits bija pavairojis mūsu tu­rību, diemžēl arī sagādājis jaunas rūpes: zirgi bija jāuz­rauga. Drošības labad Cēlā Dvēsele diviem izlūkiem lika izsekot kolonistus. Viņu interesēja, uz kurieni dodas šie ienācēji un kādus plānus perina Rukstons.

Jau nākamās dienas pievakarē atgriezās viens no izlū­kiem ar ziņu, ka iepriekšējā naktī Rukstons un vēl trīs baltie atšķīrušies no kolonnas un jāšus griezušies atpa­kaļ, kā licies, uz to vietu, kur bijām viņus sastapuši. Ko­lonna virzoties tālāk uz rietumiem. Izlūks sākumā redzē­jis zālē Rukstona pēdas, pēc tam nolijis spēcīgs lietus un tās aizskalojis.

Cēlā Dvēsele nekavējoties vairākos virzienos izsūtīja kaujinieku grupas, lai rūpīgi pārbaudītu visu mūsu no­metnes apkaimi. Priekšpusdienas lietus bija gan izdzēsis visas agrākās pēdas, toties vēl skaidrāk bija redzamas tās, kuras bija iemītas pēcpusdienā, pēc lietus. Izlūki viegli noskaidroja, kas pa šo laiku bija noticis: Rukstons tik tiešām bija piezadzies mūsu nometnei, kādu. laiku to iztālēm novērojis, pēc tam ar saviem biedriem aizjājis dienvidu virzienā. Dienvidos plētās Vārnām piederošais apvidus. Vai viņš būtu devies pie tiem?

Mums vajadzēja turēties pēc iespējas tālāk no balta­jiem uzmākām un no Rukstona, tāpēc devāmies uz aus­trumiem. Vairākas nedēļas klejojām starp Misūri un

Piena upēm un Klinšu kalniem. Bizonu tur nebija nemaz, citu zvēru mazāk nekā iepriekšējos gados. Savus zirgus sargājām kā acuraugu un naktīs izvietojām ap ganām­pulku lielu apsardzi.

Šajā laikā mūs, zēnus, pārņēma nevaldāma dziņa klai­ņot vieniem pašiem bez pieaugušajiem. Klejojumi reizēm ilga vairākas dienas. Medījām prērijās ar lokiem un ar bisi, ko viens no biedriem bija slepus paņēmis no sava tēva. Pārtikām no sīko nomedīto zvēriņu gaļas un sap­ņojām par'aizraujošiem piedzīvojumiem.

Reiz piecatā atradāmies vairāku jūdžu attālumā no no­metnes. Nošāvām azaidam vairākas stepju paipalas un cepām tās uz uguns krūmu aizsegā netālu no kādas upes krasta.

Pēkšņi otrā krastā atskanēja zēnu balsis, viņi runāja svešas cilts mēlē. Paķēruši ieročus, aizskrējām uz braslu. Nebijām kļūdījušies. Svešie nāca uz mūsu pusi. Līksmi čalodami, viņi pa ceļam ādas spaiņos ielasīja saskatūnas ogas, kuras indiāņi lietoja ēdiena gatavošanai. Viņi bija četri. Visi mūsu vecumā.

Tiklīdz viņi bija pārbriduši pāri upei, izlēcām no pa­slēptuves un, piedraudēdami ar ieročiem, bargi uzsau­cām:

— Ne soli tālāk, kucēni! Mēs esam Melnās Pēdas, no­galināsim, ka nedabūsiet iepīkstēties!

Iespaids bija graujošs. Pārsteigtie nācēji bailēs iebļā­vās un, nebūdami apbruņoti, apbēra mūs ar saskatūnas ogām. Negaidītā krusa savukārt samulsināja mūs, un mēs atlēcām pāris soļu sāņus. Nezinājām, ko darīt tālāk. Ska­nīgā Balss, draudīgi vaikstīdamies, rādīja viņiem bisi, ko turēja rokās, lai viņus, kā nākas, iebiedētu un ietekmētu, bet viņi stāvēja kā telēni. Skatījās uz mums pavērtām mutēm tā, it kā mēs būtu no mākoņiem nokrituši. Tad pēkšņi mēs visi reizē sākām jautri smieties. Ar zīmēm jautājām, kas viņi ir, no kādas cilts.

— Vārnas, — viņi tāpat ar zīmēm atbildēja.

— Okotoku Vārnas?

Kā ļaunā garā ēna man acu priekšā uzpeldēja atmiņas par pērnā gada notikumiem: okotoku Vārnu uzbrukums tēvoča Dārdošā Pērkona nometnei un mana drauga Pin­kainā Ērglēna nāve.

— Tad jūs esat mūsu ienaidnieki! — iesaucāmies.

— Tā iznāk, — viņi nedroši atzinās.

Brālis Skanīgā Balss uzsāka ar viņiem izlīguma sa­runas:

— Bet vai jūs protat kādas rotaļas?

— Par piemēru?

— Nu, teiksim, skriešanos.

— Par mums nav ātrāku skrējēju, — viņi palielījās.

— Bet vai jūs rīkojat zirgu jāšanas sacīkstes?

— Katrā apstāšanās vietā.

— Un sacīkstes šaušanā ar loku?

— Katru dienu.

— Bet vai jums patīk peldēt?

— Un kā vēl!

Ar to bija diezgan. Mēs atzinām viņus par brašiem zēniem un uzaicinājām pie mūsu ugunskura uz paipalu cepeti. Paipalas pa to laiku bija apgruzdušas, bet gar­šoja arī tāpat. Drīz vien bijām aizmirsuši nesaskaņas mūsu tēvu starpā. Mums ar viņiem bija labi. Nolēmām kopā pārnakšņot. Cik daudz mums bija ko stāstīt! Ar izbrīnu nācām pie atziņas, ka mūsu uztvere un uzskati ir visumā vienādi.

— Vai tas nav dīvaini? — Skanīgā Balss jautāja, pa­saucis mūs sāņus.

-— Ļoti dīvaini, — mēs atbildējām.

— Kā tevi sauc? — brālis pajautāja vecākajam no okotoku zēniem.

— Melnais Mokasīns. Un tevi?

— Skanīgā Balss.

Mēs gribējām apskatīt viņu lokus. Viņiem bija tikai viens.

— Ko —• tikai viens loks? Un jūs uzdrošināties iziet no nometnes ar vienu loku?

— Mēs izgājām lasīt ogas.

Pārbaudījām viņu loku. Tas nebija peļams. Viens no mūsējiem sacīja:

— Mēs neviens bez ieročiem nekur neejam. Re, mums ir pat bise.

— Kurš no jums māk ar to šaut?

— Visi, —• samelojām, bet tūliņ pat izlabojām, — gan­drīz visi. Mēs esam mednieki. Saskatūnas mūsu grupā lasa tikai sievietes un meitenes.

— Es arī lasīju, — man paspruka, par ko vecākie zēni mani apveltīja ar nosodošiem skatieniem.

— Jā, bērni gan pie mums lasa! —- mani galīgi sa­grāva nievājošs tonis.

Vajadzēja atgūt cieņu jauno paziņu acīs. Gribēju pa­stāstīt kādu diezgan neparastu atgadījumu, lai ieintere­sētu Vārnas. Pajautāju viņiem:

— Kurš no jums ir pieveicis bizonu?

Izrādījās, ka neviens.

— Bet mans brālis Skanīgā Balss pagājušajā gadā pie­veica bizonu ar loku.

— Ej nu? — Vārnas brīnījās.

— Kas nu tas par bizonu! — brālis kautri atmeta ar roku, tomēr varēja redzēt, ka viņš aiz prieka vai plīsa.

— Bizons bija tik milzīgs kā lācis grizli! — es ap­galvoju.

— Neparspīle! Nebija nemaz lielāks par melno lāci, — pārlaboja brālis. — Ar sešām bultām viņam pietika. Šis, — brālis norādīja uz mani, — ielaida vviņam septīto bultu, un tad bizons beidza spirināties. Viņam bija mil­zīgi sīksta dzīvība.