Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— Ļaunu gan, — norūpējies apstiprināja burvis Kinasi.

— Vai šaujamos turēt gatavībā? — pajautāja tēvocis Dārdošais Pērkons.

— Senāk labs kaujinieks, tiekoties ar svešiem ļaudīm, nekad nenolika malā ieroci, — atbildēja Kinasi.

— Jā, mums jābūt gataviem uz visu, — noteica vir­saitis.

Jau no pirmajiem mirkļiem šī tikšanās izvērtās ļoti svi­nīga. Kanādas valdības priekšstāvis lika mums apstāties un uzaicināja mūsu virsaiti pie sava ugunskura, lai iz­smēķētu miera pīpi un aprunātos. Cēlā Dvēsele pirms došanās pie viņa brīdi apspriedās ar mūsu vecajiem. No divu siksikau kaujinieku klātbūtnes nopratām kanādiešu nolūkus: abi vecajie bija pazīstami kā pārbēdzēji, kas pārdevušies baltajiem, tādēļ varēja gaidīt, ka tiks izteikts kārtējais priekšlikums pilnīgi pakļauties balto ienācēju varai un gribai. Patlaban, kad bijām tik bagātīgi apgā­dāti ar zirgiem, ādām un pārtiku, mums ne prātā nenāca atteikties no brīvības.

— Nepiekāpties ne par soli! — skanēja mūsu kauji­nieku lēmums.

— Bet ja tie ar varu gribēs panākt savu? — jautāja Cēlā Dvēsele.

— Tad viņiem beigas …

Virsaitis vēlreiz piekodināja būt visiem kaujas gata­vībā, bet pats burvja Kinasi un vairāku labāko kauji­nieku pavadībā devās pie priekšstāvja.

Tiklīdz mūsējie bija apsēdušies pie ugunskura un iz­smēķējuši ceremoniālās pīpes, viens no siksikau vecajiem savā un Kanādas valdības priekšstāvja vārdā apsveica mūs ar veiksmīgajām medībām, par kurām viņi jau bija informēti. Pēc tam viņš pajautāja, vai mēs esot dzirdē­juši par lielajām pārmaiņām, kādas pēdējo mēnešu laikā notikušas un aizvien vēl notiekot prērijās.

Brīdi klusējis, Cēlā Dvēsele atbildēja ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi:

— Esam dzirdējuši par šīm pārmaiņām: saule kāpj aiz­vien augstāk, un dienas tai stiepjas līdzi.

— Tā ir ņirgāšanās, — noteica kanādietis mednieka tērpā. — Tā liecina par to, ka drosmīgais virsaitis neiz­prot, kas notiek prērijās. Prērijās apmetas arvien vairāk balto kolonistu.

—' Jau kopš cik gadiem valdības sūtņi mums neko citu necenšas iegalvot kā tikai vienu un to pašu, — atteica Cēlā Dvēsele.

— Šoreiz ir citādi, — apgalvoja priekšstāvis. — Jūs varat ticēt maniem vārdiem. Ļaudis mūsu zemes aus­trumu pilsētās uzzinājuši par rietumu apgabalu zemes auglību prērijās, un nu sākas lielā pārceļošana uz šiem apvidiem. Jūsu medību laiks ir pagājis.

Mūsu vecajie ar neticību uzklausīja šos vārdus.

— Visas ciltis, — turpināja kanādietis, — uz dienvi­diem un austrumiem no jums. noslēgušas vienošanās līgu­mus ar Amerikas Savienotajām Valstīm vai Kanādu un atrodas patlaban rezervātos, kur viņiem klājas labāk. Tā­pat arī daudzas jūsu Melno Pēdu cilts grupas ir jau iztei­kušas gatavību izbeigt klejošanu. Sekojiet viņu piemē­ram.

Priekšstāvis izklāja zemē daudzas dolāru banknotes, un tās atgādināja krāsainu paklāju. Uzpūta vējiņš, un ka­nādietim nācās uzlikt naudas zīmēm virsū akmentiņus un zemes kamus, lai tās neaizlidotu pa gaisu.

— Lūk, tā ir pirmā iemaksa dolāros, ja jūs parakstīsiet vienošanos un atdosiet valdībai savas zemes. Katru gadu jūs saņemsiet tādu pašu summu …

Mūsu kaujinieki vērīgi sekpja viņa izrīcībai un sāka savā starpā sačukstēties. Viņi par kaut ko uzjautrinājās. Kāds zobgalis izteica dzēlīgu joku. Visi ārkārtīgi uzma­nīgi un ar neslēptu naidu nolūkojās naudas zīmju izrin- došanā, turpretī kanādieša vārdus vienkārši laida gar ausīm.

Beidzot priekšstāvis pārtrauca savu darbošanos un mulsi pajautāja:

— Par ko jūs tā smejaties? Vai jūs nesaprotat, ko es jums saku?

— Mēs saprotam gluži labi, — pieklājīgā tonī atbildēja Cēlā Dvēsele, — un neņem ļaunā, ja mums nāk smiekli.

— Bet par ko jūs smejaties?

— Vai tu patiešām neredzi?

— Neredzu vis. Varbūt tu pateiksi, kas noticis?

— Es tev pateikšu, šef. Tu uzliki naudai virsū zemes kamu. Kamdēļ?

— Lai tā neaizlidotu.

— Nu kā lai par to nesmejas? Par mūsu brīnišķīgajiem medību laukiem tu mums dod samaksu, kas tik viegli aiziet pa vējam.

— Šim banknotēm piemīt milzīgs, maģisks spēks, — kanādietis iekaisa.

— Var jau būt, ka jūs, baltie ļaudis, to varat uzlūkot par spēku. Bet tu jau pats mums parādīji, cik nauda ir gaisīga, cik ātri tā pazūd. Tādēļ — piedod — mums nāk smiekli.

— Sjuksi, — aizrādīja valdības priekšstāvis, — sauc šīs papīra banknotes par «masa ska» — par balto metālu, tāpēc ka katru šo naudas zīmi var apmainīt pret skanī­gām sudraba monētām. Par tām viegli var iegādāties visu, kas baltajam cilvēkam pieder. Šī nauda ir liela vērtība, un tai piemīt liels spēks.

Mūsu virsaitis paņēma vienu banknoti rokā. Uz tās bija uzzīmēta skūta cilvēka galva.

— Stiķi kiki nasy! — viņš pārsteigts sacīja saviem biedriem.

Šie vārdi nozīmē — plikpauris. Un atkal mūsējie dzē­līgi iespurdzās. Drīz pēc tam Melno Pēdu ciltī kanādiešu dolārus iesauca par «plikpauriem».

— Tā ir liela vērtība, un šīm zīmēm piemīt liels spēks! — kanādietis atkārtoja jau kļūdams nepacietīgs.

Cēlā Dvēsele paņēma māla piciņu, izveidoja no tās lodīti un to iemeta ugunī. Lodīte sakarsa, bet nesabirza. Virsaitis pagriezās pret valdības priekšstāvi.

— Bet tagad iedod man sauju tavas naudas. Iemetīsim to ugunī blakus māla pikai. Tas, kas sadegs ātrāk, būs arī mazvērtīgāks.

Kanādietis papurināja galvu.

— Mana nauda sadegs ātrāk, jo tā ir no papīra. Tas taču. neko nepierāda …

— Nu tad darīsim citādi, — ierosināja Cēlā Dvēsele.

Viņš izņēma no aizjostas paslēptu ādas maisiņu, pie­bēra to ar smiltīm un pasniedza kanādietim.

— Ber smiltis uz savas delnas, skaiti smilšu graudus. Dod man savu naudu, es skaitīšu papīriņus. Tas, ko ātrāk varēs saskaitīt, būs mazvērtīgāks.

Priekšstāvis ielūkojās maisiņā un aši atdeva to vir­saitim.

— Tu arvien vēl joko! Smilšu graudus es pa mēnesi arī nesaskaitīšu. Skaidrs, ka manu naudu tu saskaitīsi ātrāk.

Cēlā Dvēsele kļuva nopietns, smaidu viņa sejā izdzēsa skarbs vaibsts.

— Tādā gadījumā, — viņš sacīja, — mēs esam no­skaidrojuši, kam ir lielāka vērtība: jūsu gaisīgajiem do­lāriem vai mūsu zemei. Zeme nekad nezudīs, tā paliks mūžam, un vienmēr uz tās dzīvos cilvēki, dzīvnieki, augi un upes. No mūsu puses tā būtu nekrietnība, ja mēs ta­gad pārdotu jums to cilvēku un dzīvnieku dzīvības, kuri vēl dzims uz šīs zemes. Šo apvidu mēs saņēmām no Lielā Gara. Jūs gribat mūs izskaust no mūsu dzimtajām vietām. Jūs itin viegli varat izskaitīt savu naudu un pār­vērst, to pelnos, bet tikai Lielais Gars var izskaitīt smilšu graudus un zāles asnus mūsu prērijās …

Priekšstāvis uzklausīja šo runu apvaldīti, neizrādot dusmas. Negribēdams priekšlaicīgi sadedzināt aiz sevis tiltus, viņš mierīgā, pat laipnā tonī sacīja:

— Mani šurp atsūtīja Lielā Baltā Māte [6] , kas valda pār šo dižo zemi, kura plešas no viena sāļā ūdens līdz otram un stiepjas līdz pat Ziemeļvēju zemei, kur sniegs tundrā nekad nenokūst. Lielā Baltā Māte jūs mīl, un viņai rūp jūsu liktenis. Vai jūs to zināt?

Kanādietis, to teikdams, palūkojās visapkārt, bet visi klātesošie klusēja.

— Vai jūs to zināt? — viņš atkārtoja skaļāk un uz­stājīgāk.