Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Jau iztālēm pamanīju nākam tēvu un Skanīgo Balsi. Kā vējš laidos abiem pretī. Viņi gan bija nosvīduši, bet smaidīja pār visu seju.

— Tēti! — es iekliedzos, apmezdams kūleni. — Mums nu ir zirgi! Vesels pulks!

— Jā, dēliņ, j.ā! Esam ieguvuši lielu bagātību!

— Es zinu! — palepojos. — Zinu, cik viņu ir — to zirgu!

— Nu, cik tad?

— Vairāk nekā četri simti, bet mazāk par pieciem simtiem.

— Lieliski! — tēvs uzslavēja. — Mazais Bizonēns jau apguvis labu acumēru.

Diemžēl Skanīgā Balss bija dzirdējis mūsu sarunu un gribēja kaut ko dzēlīgi piebilst, tomēr aizskrēja tālāk citiem pakaļ, neko neteicis.

Vairāki mednieki nolēma tūlīt noķert tēraudzilo šķi- meli ar laso, bet dabūja izjust viņa niknumu. Zirgs ne tikai izmanīgi izvairījās, bet pats arī uzbruka. Viņš smagi ievainoja un samīcīja četrus medniekus. Būtu viņus pa­visam saminis, ja biedri aši nepiesteigtos palīgā.

— Sātans! — kliedza ļaudis. — Neviens ar viņu ne­tiks galā!

^Mustangu barvedis bija pavisam savāds: viņš nogali­nāja zirgus. Vienlīdz veikls uz speršanu un košanu — viņš tā apstrādāja savus pretiniekus, ka tie cits pēc cita saļima bez dzīvības pie zemes. Atkratījies no ķērājiem, viņš nevaldāmā niknumā uzklupa diviem jauniem ērze­ļiem no sava pulka un nonāvēja tos, pārkozdams abiem rīkli.

«Pat gūstā viņš nav notverams.» Cilvēkus pārņēma māņticīgas bailes. «Tas ir īsts nelabais!»

Bet no jaunajiem kaujiniekiem vairāki izveicīgi laso metēji atkal jau bija atguvuši drosmi.

— Neviens ar viņu netiks galā? — viņi sauca. — Pa­mēģināsim!

— Viņš jūs samals lupatlanckās!

— Nu, to mēs vēl redzēsim!

Ņemot vērā gūto mācību, ķērāji tagad bija piesardzī­gāki. Stāvot uz nožogojuma, viņi centās no augšas uz­mest cilpu ērzelim galvā. Tie bija labākie laso metēji, tomēr arī viņi neko nepanāca. Nešķīstenis bija apbrīno­dami izmanīgs, un visas ķērāju pūles izrādījās veltīgas. Ērzelis neizlaida no acīm gaisā lidojošo laso. Kad tas jau nupat, nupat draudēja apvīties ap viņa kaklu, pēdējā brīdī viņš ar caunas veiklību parāvās sāņus, un siksna aizsvilpa garām. Negantnieku nekādi nevarēja dabūt rokā.

— Viņš par jums ņirgājas, — skatītāji sauca. — Ne­kas jums neiznāks!

— Tādu zvēru savu mūžu neesmu redzējis! — pār­steigts sacīja Lielais Ērglis, vecākais mūsu grupas kauji­nieks, kuram tolaik bija vairāk nekā astoņdesmit gadu.

Pēc neskaitāmiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ķērāji pārstāja laso mešanu.

— Sitam netiek klāt… — viņi bija spiesti atzīt.

Bet līdzeklis atradās — uguns.

Lai tiktu klāt pārējiem zirgiem, vajadzēja nošķirt ēr­zeli no bara. To izdevās panākt tikai ar neskaitāmu lāpu palīdzību. Viņu iedzina stūrī un tur iesprostoja šaurā, uz ātru roku uzbūvētā aplokā.

Pēc tam kad nešķīstenis bija padarīts nekaitīgs, vīr? sāka ķert labākos zirgus. Līdz vakaram bija atlasīti kādi divi simti, pārējos palaida brīvībā. Pēc manām domām, tā bija aplama rīcība, un es ar asarām acīs aizskrēju pie tēva un lūdzu, lai patur visus zirgus.

— Nevar, Bizonīt! — paskaidroja tēvs. — Tie jālaiž vaļā, jo paturēt tos nav vērts. Ziemu mēs visus — gan labos, gan klibiķus — neizmitināsim.

— 2ēl, tēti, — es vēl gremžos.

— Mēs jau tāpat ieguvām labākos auļotājus prērijās, ar to mums pilnīgi pietiek! — tēvs apgalvoja. — Mēs esam kļuvuši par visbagātāko grupu visā Melno Pēdu ciltī

Nākamajā dienā sākās grūtais zirgu pieradināšanas darbs. Četri vīri turēja mustangu, kam laso bija uzmests kaklā, piektais uzlika viņam iemauktus. Bet pirms tam vajadzēja zirgu nomierināt «zirgu valodā» — ar bubinā- šanu vai ar dobju grudzināšanu, kas atstāja uz dzīvnieku dīvainu nomierinošu iespaidu. Pēc tam dienām ilgi viņa galvas priekšā plivināja segu, aizskāra ar pirkstiem nāsis un aptaustīja purnu. Kad iemaukti bija uzlikti un zirgs bija pieradis pie pirmajiem pieskārieniem, pamazām uz­sākām pārējā ķermeņa aptaustīšanu, tad uzlikām viņam seglus, un beigās — nereti pēc vairāku nedēļu ilgām pūlēm — varēja jau kāpt mugurā. Tad sākās rūpīga zirgu iejāde, uņ pēc kāda laika agrākais mežonis sāka lēnām pārvērsties par lēnīgu un lielisku prēriju indiāņu palīgu.

Taču tēraudzilais šķimelis, kas atradās mazajā aplokā, pat tur neļāva sev uzmest laso, tādēļ tika nolemts to sākt pieradināt gluži vienkārši ar cilvēku tuvumu.

Bet tanī pašā naktī atgadījās kas neiedomājams. Šķi­melis aizbēga. Viņš uzkārpījās uz pirmā apžogojuma ma­las un pārkļuva tam pāri, bet otro aizsprostu, kas bija sakrauts no smagiem baļķiem, izārdīja ar savām krūtīm, ar sparu triekdamies tam virsū. Viņš aizbēga austrumu virzienā. Kad pēc zināma laika mēs novācām nometni šajā laimīgajā plakankalnē un devāmies uz prērijām, pirmajās dienās redzējām trakulīgā bēgļa pēdas. Ceļā uzgājām septiņus beigtus zirgus — briesmoņa upurus, gan ērzeļus, gan ķēves. Pieredzējušie kaujinieki sprieda, ka šķimelis tanī brīdī, kad zaudēja varu pār mustangu pulku, esot kļuvis traks. Savā barveža lepnumā viņš ne­spēja panest šo neveiksmi un pārvērtās par briesmīgu savu ciltsbrāļu slepkavotāju.

Vairākus gadus viņš klaiņāja, uzturoties Montānas un Albertas prērijās. Neviens dienas laikā nikno ērzeli ne­tika redzējis. Tikai naktīs viņš veica lielus pārskrējienus un negaidīti parādījās te vienā, te otrā vietā — allaž ar kādu ļaundarīgu nodomu. Mēness naktīs viņu varēja re­dzēt pakalnos nometņu un kolonistu fermu tuvumā. Viņš tur stāvēja virs ielejas ar plandošām krēpēm kā piemi­neklis, kā stalts, nežēlīgs prēriju valdnieks. Indiāņi zināja stāstīt par neganto tēraudzilo mustangu daudz baismu leģendu.

«šī IELEJA TAGAD JAU PIEDER MUMS, SARKANĀDAINAIS BRĀLI!»

Tanī pavasarī mēs atgriezāmies savās dzimtajās prē­rijās, būdami ar dzīvi tik apmierināti kā vēl nekad. Bez zirgiem ziemas medību laikā bijām ieguvuši prāvus ka­žokādu krājumus. Mums nebija jāsteidzas, Klinšu kalnu ielejās pa ceļam medījām_briežus. Pieveicām arī ne vienu vien pelēko lāci grizli. Ēdamā mums bija atliku likām. Sastapām vienu otru indiāni, un vēsts par mūsu veiksmi lidoja mums pa priekšu kalnos un prērijās kā uz putna spārniem. Viena otra ieleja bija lielu, krāšņu pavasara ziedu pilna, un arī mūsu sirdis, kā teikts senā indiāņu parunā, bija saules un ziedu pilnas.

Dienvidu Albertas kalnos, netālu no mūsu dzimtajiem apvidiem, uzdūrāmies balto nodaļai. Tur bija pārdesmit cilvēku no slavenās Karaliskās Jātnieku policijas, ko pa­zina visā rietumu un ziemeļu Kanādā ar nosaukumu «Royal Mounted». Viņu koši sarkanie formas tērpi bija tik skaisti, ka mēs nespējām atraut no tiem acis. Noda­ļas priekšgalā bija cilvēks civilā, parastā balto mednieku tērpā, bet viņam blakus, sev par lielu pārsteigumu, ierau­dzījām divus mūsu cilts brāļus no Melno Pēdu ziemeļu atzara siksikau. Kā vēlāk noskaidrojās, šis cilvēks civi­lajā tērpā bija Kanādas valdības priekšstāvis. Viņš bija ieradies šajos kalnos speciāli, lai mūs sagaidītu. Abi Melno Pēdu indiāņi, vecajie, bija viņa tulki.

— Man nepatīk šī tikšanās, — sacīja virsaitis Cēlā Dvēsele kaujiniekiem, kas viņu ielenca. — Tā vēstī ļaunu.