Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Mani veda uz galveno telti. Jau iztālēm pamanīju, ka tur bija milzums ļaužu: saskrējusi vai visa nometne. To ieraugot, mēģināju atkal mukt, bet mani drīz vien no­ķēra un tālāk veda pie rokas.

— Ko jūs gribat ar mani darīt? — raudulīgi iekunk­stējos.

— Nebaidies! Galvu jau nenorausim …

Kad pienācām pie galvenās telts, ļaudis mūsu priekšā pašķīrās. Iegājām iekšā. Es tur ieraudzīju zemē sēžam vecajo padomi ar virsaiti Cēlo Dvēseli un burvi Kinasi priekšgalā. Tur bija arī tēvs un tēvocis Dārdošais Pēr­kons, bet viņu priekšā stāvēja četri mani biedri, ar ku­riem kopā biju pēdējā klejojumā. Man lika nostāties viņiem līdzās. Sejas mums bija drūmas, it kā mūs gaidītu nāves sods. Patlaban izprašņāja vecāko brāli.

— Mēs devām zvērestu, — drūmi atzinās Skanīgā Balss, — un neko neteiksim. Es nedrīkstu pārkāpt zvē­restu.

— Kam jūs devāt zvērestu? — tincināja Cēlā Dvēsele.

— Cits citam.

— Būdams jūsu virsaitis, es atbrīvoju jūs no dotā zvē­resta.

Skanīgā Balss mirkli svārstījās, pēc tam cieti noteica:

— Nē, es savus biedrus nenodošu!

Burvis Kinasi uzrunāja mūs visus piecus reizē:

— Pienapuikas! Kamēr jūs rotaļājaties zvērestu do­šanā, tikmēr pār mūsu galvām savilkušies negaisa mā­koņi! Apdraudēta ir visa nometne. Puņķu tapas Tūliņ, šajā pašā brīdī izbeidziet tielēšanos, citādi dabūsiet zvē­rēt pie «Lielā Raga»! Ko tas nozīmē, tas man jums nav jāstāsta.

Ai, es to zināju! Kādas bailes es pārdzīvoju tajā reizē, kad manas vainas dēļ Plānajam Sniegam vajadzēja zvērēt pie «Lielā Raga»! Nešaubīgi ticējām, ka par nepareizi dotu zvērestu draud neizbēgama un drīza nāve.

Visi pieci aši saskatījāmies, ne vārda nerunādami. Kad mans skatiens sastapās ar brāļa acīm, lūdzoši noliecu galvu. Viņš man atbildēja ar tādu pašu piekrītošu mā­jienu.

— Mēs satikāmies, — sacīja vecajiem Skanīgā Balss, — ar … ar okotoku zēniem.

Visi klātesošie kaut ko tādu jau nojauta paši, tomēr brāļa vārdi uz viņiem atstāja milzīgu iespaidu. Tikai ta­gad sāku noprast, cik liela nozīme tika piešķirta šai ziņai.

— Vai tālu no šejienes? — virsaitis jautāja.

— Divu stundu jājiena attālumā.

Atkal visi nošalca, pārsteigti, ka okotoku grupa atra­dās tik tuvu.

— Ko jūs ar viņiem darījāt? Cik viņu bija?

— Četri… Mēs neko nedarījām. Runājāmies, kopā pārnakšņojām, nosolījāmies, ka …

Skanīgā Balss saminstījās. Viņš šaubījās,, teikt vai ne­teikt.

— Ko jūs nosolījāties? — virsaitis bargi uzstāja.

— Ka… būsim tagad… draugi, — drebošā balsī at­zinās brālis.

Vecajie uzņēma šo ziņu ar dīvainu mieru, bez gaidītā dusmu izvirdumu. Tēvocis Dārdošais Pērkons pieliecās pie tēva un kaut ko viņam pačukstēja pie auss, pēc tam es skaidri redzēju, ka abi — tēvs un tēvocis — pasmai­dīja. Ko tas varēja nozīmēt?

— Vai tu redzēji, Skanīgā Balss, kādā virzienā oko­toku zēni aizgāja no jums? — jautāja virsaitis.

— Redzēju. Uz dienvidiem, bet mēs — uz zieme­ļiem.

— Vai tu atceries ceļu uz to vietu, kur viņus sa- tikāt?

— Atceros …

— Sagatavojies! Tūliņ tev būs jādodas turp ar izlū­kiem.

Vēl mūs iztaujāja par Rukstonu, bet mēs neko vairāk nevarējām pateikt, izņemot to, ka amerikānis atrodas Vārnu nometnē. Virsaitis deva pavēles, un visi izklīda pa savām teltīm. Skanīgā Balss ar izlūkiem aizjāja no nometnes, pārējie kaujinieki pastiprināja sardzi pie zirgu ganībām. Citādi dzīve nometnē ritēja parastās sliedēs. Neviens man neko nepārmeta. Gluži otrādi, mana ve­cuma puikas ielenca mani un nelikās mierā, lai es pa­stāstot par okotoku zēniem. Pašam negribot, nokļuvu uzmanības centrā.

Izlūki apstiprināja to, ka Vārnu nometne ir ļoti tuvu. Pirms nakts iestāšanās sadzinām zirgus mazajā aplokā, kas bija ierīkots nometnes tuvumā, bet labākos auļotā- jus katrs piesēja turpat pie savas telts. Mūsu telts priekšā stāvēja trīs zirgi: tēva, brāļa un mans losis. Ska­nīgajai Balsij un man vajadzēja tos pa nakti apsar­gāt, tāpēc ka tēvs aizgāja ar kaujiniekiem apsargāt no­metni.

Bijām nomodā uz maiņām) līdz pusnaktij sargāju es, pēc pusnakts — brālis Skanīgā Balss. Turēdams loku šaušanas gatavībā, stāvēju telts priekšā. Zirgu purni man gandrīz dūrās klāt, un es tos varēju aizskart. Ar mani kopā sargāja suns Pononka, izstiepies turpat man pie kā­jām. Nekas sevišķs neatgadījās. Kad nakts jau bija pusē — es to ievēroju pēc zvaigznēm —, pamodināju brāli un pats likos gulēt.

Miegs bija salds. Mani uzmodināja pieskāriens rokai. Uzreiz biju pamodies.

— Celies ātrāk! — nočukstēja brālis.

— Kas noticis?

— Neaizmirsti paņemt loku un bultas! — viņš vēl piebilda un nozuda.

Klusītiņām pasaucu Pononku un izgāju no telts. Zvaig­znes bija mainījūšas savu stāvokli. Nakts bija krietni pa­tecējusi. Bija vēl tumšs, bet jau tuvojās rīts.

— Uzspicē ausis! — brālis tikko dzirdami nočukstēja.

Nometnē, kā. jau parasti, bija dzirdamas dažādas ska­ņas. Palaikam ierējās kāds suns, lai gan bija pavēlēts visus piesiet teltīs, palaikam nogrudzinājās kāds zirgs. Pēc brīža kaut kur tālu pakalnos klusināti, gari stiepti iegau­dojās koijots.

— Mēness nav, bet viņš gaudo tik stiepti, — pievērsa manu uzmanību Skanīgā Balss. — Tas ir savādi.

Līdzīga gaudošana atskanēja pakalnā nometnes pretējā pusē.

— Tā nemēdz būt, — nomurmināja brālis.

Mūsējiem bija citi sazināšanās signāli. Tātad koi­jotu gaudas raidīja kāds cits. Es sāku drebēt aiz satrau­kuma.

— Varbūt aizskriet uz zirgu aploku un brīdināt sar­dzi? — ieteicos.

— Kādēļ? — iebilda brālis. — Viņi dzirdēja to tikpat labi kā mēs. Uzraudzīsim telti, jo tie var ielavīties pašā nometnē.

Nebiju nobijies, bet sirds gan man bija nemierīga. No­glaudīju Pononkam galvu. Suns nekļūdīgi pirmais justu kāda sveša cilvēka tuvošanos un riedams saceltu trauk­smi. Aptaustījām zirgus, centāmies ar acīm izurbties cauri tumsai. Pa to laiku koijotu gaudas mitējās un iestājās dziļš klusums. Varbūt tie tik tiešām būs bijuši īsti zvēri?

Pēkšņi tanī pusē, kur atradās zirgu aploks, norībēja šāviens. Sarāvos tā, it kā šāviens būtu bijis domāts man. Visi suņi nometnē piepeši sāka riet. Atbalss vēl nebija ielejā norimusi, kad jau turpat nodārdēja vēl viens un vēl vairāki rībieni. Kanonāde nebija ilga. Pēc pārdesmit šāvieniem, atbalsis aizvēlās pakalnos un iestājās atkal tāds klusums, ka ausīs džinkstēja.

— Kas tur bija? — jautāju brālim.

— Tur šāva mūsējie. Acīmredzot okotoki gribēja pie­kļūt zirgiem. Būsim uzmanīgi, jo viņi var atnākt šeit.

Šāvieni bija uzmodinājuši visu nometni. Teltīs sākās rosība. Māte satraukta iznāca laukā un nostājās mums līdzās. Austrumu pamale jau sāka bālēt. Tuvojās rīts. Nekas vairs neiztraucēja mieru un klusumu.

Tiklīdz atausa gaisma, virsaitis izsūtīja labākos izlūkus, lai tie apskatītu nometnes apkārtni, bet visiem pārējiem aizliedza pagaidām iziet. Drīz vien jau no pēdām bijām uzzinājuši, kas naktī bija noticis. Tie patiešām bija bijuši okotoku Vārnas. Prāva viņu vienība bija piezagusies pie 'zirgu aplokiem, bet mūsu sarga uguns viņus pārsteidza un lika bēgt. Tanī pašā laikā otra — mazāka Vārnu grupa pielavījās nometnei no otras puses, šaudīšanās pie zirgu aploka brīdināja viņus par mūsu modrību. Tāpat kā lielā uzbrucēju vienība, arī viņi atteicās no sava nodoma un laidās prom.