Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Skanīgā Balss aiz vecāku muguras slepus, tā, lai ne­viens neredzētu, pamāja man lm, kad es nostājos viņam līdzās, pačukstēja man ausī:

— Nāc, iesim pie viņiem!

— Pie Vārnām? — es satrūkos.

Bija stingri noliegts viņiem tuvoties, iekams nebija no­tikusi svinīgā tuvināšanās ceremonija un kamēr nebija izsmēķēta draudzības pīpe.

— Ne jau tieši pie viņiem pašiem, — brālis man pa­skaidroja, — bet kaut kur viņu tuvumā. Vai tu nāksi?

— Eju.

Vai bija starp Melnajam Pedam kopš vakardienas vēl kāds laimīgāks par mums abiem — Skanīgo Balsi un mani? Lūk, tas, ko tik karsti bijām vēlējušies, tagad pie­pildījās: nebūs vairs mūsu starpā asiņainu sadursmju, ne­viens mums vairs neliegs draudzēties ar Melno Mokasīnu.

Tas mums abiem bija brīnišķīgs rīts. Paipalas upmalas krūmos pulpināja tik skaņi un priecīgi kā vēl nekad. Vējš likās maigāks un siltāks kā jebkad. Kopš vakardie­nas mūs pārsteidza tas, ka prērijās auga tik daudz bez­gala košu puķu. Vesels smaržu mākonis cēlās no tām.

Aizlavījāmies no nometnes, neviena nepamanīti, jo visi vērīgi sekoja tam, kā tuvojas Vārnas. Virsaitis Cēlā Dvē­sele izsūtīja pretī apsveicējus, kaujiniekus, kuriem va­jadzēja parādīt viņiem apmetnes vietu pļavas otrā galā. Drīz vien viesi jau bija uzslējuši tur teltis un netālajā upē veda dzirdināt zirgus. ,

Jozām gar Gliemežupes stāvo pakrasti. Kraujas un pa­kalnu aizsegā neviens mūs nevarēja pamanīt. Mezdami līkumu aiz pakalniem, mēs jau varējām soļot lēnāk un brīvāk, tomēr Skanīgā Balss turēja mani pie rokas un piepalīdzēja, lai es tiktu līdzi.

— Pieaugušajiem, — ierunājās brālis, — pieauguša­jiem reizēm iešaujas labas domas prātā. Nudien! Viņi izdara daudz muļķību, tas pats par sevi saprotams, bet vēlāk tās izlabo. Tāpat kā šoreiz.

— Bet ir vēl tādi pieaugušie, kuri nekad nekļūdās, — arī es izteicu savu viedokli.

— Tādu nu gan nav! — Brālis noliedzoši papurināja galvu.

— Ir gan, kad es tev saku. .

— Nav. Varbūt vienīgi Cēlā Dvēsele.

— Ē, netrāpīji! — atsaucos.

— Nu tad varbūt burvis Kinasi?

— Arī ne, — es saucu, pamezdams skatienu visapkārt.

— Nu kas tad, saki un netielējies!

— Mūsu vecāki. Tēvs un māte. Viņi nekļūdās.

Skanīgā Balss mīlēja viņus tāpat kā es un, kaut arī

tas nesakrita ar viņa ieskatu, atzina, ka man taisnība — tik tiešām mūsu vecāki reti kad kļūdījušies.

Tā pārcilājot dzīves atziņas, sasniedzām pakalnu, kura pakājē Vārnu grupa iekārtoja savu nometni. Gandrīz vai pašā pakalna korē pieplakām pie zemes un līdām uz priekšu pa zāli, kas sniedzās pāri mūsu galvām. Augšā apstājāmies un palikām guļot zemē. Pirmās Vārnu teltis atradās no mums ne tālāk par divsimt soļiem.

Man vienmēr ļoti patika no augšas nolūkoties uz no­metni, it īpaši tad, kad to iekārtoja. Acu priekšā kā uz delnas norisēja tik daudz brīnumaina. Parasti/ielejā tika uzslieti vairāki desmiti telšu, kurās rosījās ap trīssimt cilvēku.

Mūs interesēja mūsu četri draugi. Saspringti pūlējā­mies viņus ieraudzīt starp bērniem. Bet grūti bija viņus pamanīt raibajā kustīgajā pūlī.

— Kur viņi nolīduši? — murmināja pie sevis Skanīgā Balss.

Bet drīz vien pamanījām vairākus zēnus, kuri parādī­jās ejā starp tuvākajām teltīm. Viņi nāca taisni šurp — mūsu pakalna virzienā.

— Tie ir viņi! — brālis priecīgi iesaucās.

Jā, tie bija tie paši zēni. Mēs pazinām Melno Mokasīnu un pēc tam vēl vienu no mūsu draugiem.

Mūs pārņēma nevaldāms prieks un pārgalvīga no­skaņa.

— Pagaidi! — nočukstēja Skanīgā Balss. — Padzīsim jokus! Kad viņi pienāks vēl mazdrusciņ tuvāk, iebļausi- mies un pārbiedēsim viņus!

Okotoku zēni tuvojās pakalna pakājei.

— Kāpēc viņi nāk šurp? — iejautājos.

— Droši, vien čurāt.

Brālim bija taisnība. Kad zēni nonāca pie pašas pa­kalna pakājes, viņi apstājās kādu piecdesmit soļu atsta­tumā no mums, lai nokārtotu savu vajadzību.

Redzēdams, ka brālis jau gatavojas iekliegties, es viņu spēji parāvu aiz pleca.

— Nevajag! — es viņu apturēju. — Tagad nfe! Mā­miņa man teica, ka tas var ļauni atsaukties. Pagaidi, ka­mēr beigs!

Skanīgā Balss man paklausīja un neiekliedzās. Toties mēs abi sākām atdarināt pūču ūjināšanu. Tās bija savā­das, gluži kā apskurbušas, pustrakas pūces. Okotoku zēni acumirklī izdzirda šos saucienus un tramīgi palūkojās uz augšu.

Skanīgā Balss izslēja galvu no zāļu čemura. Melnais Mokasīns uzreiz viņu pazina. Viņš gribēja drāzties pie mums, bet atcerējās, ka nav brīv. Tikai jautri klaigādams, viņš sāka ar savu draugu lēkt prieka deju. Mēs atkal pa­slēpāmies zālē.

— Diezgan! — iesaucās brālis. — Laižamies projām!

Kad atgriezāmies nometnē, taisni tanī brīdī virsaitis

Cēlā Dvēsele uzklausīja izlūkus, kuri nupat bija pārnā­kuši no slepenā gājiena: viņiem bija uzdots izsekot, vai atnācēju vidū nav Rukstona un viņa bandas. Izlūki ap­galvoja, ka Rukstona šeit neesot, un tas vēl vairāk no­mierināja mūsu vecajos.

— Pamanījām vēl kaut ko interesantu, — beigās sa­cīja viens no izlūkiem, pamezdams ašu skatienu uz Ska­nīgo Balsi un mani. — Likās, ka esam uzgājuši divus slapstīgus kaujiniekus.

— Kādus kaujiniekus? — Virsaitis kļuva nemierīgs.

— Bet tā bija alošanās. Tie bija tikai divi jauni koi­joti …

Pļaviņā starp teltīm pēcpusdienā tika sakurti vairāki ugunskuri. Te visu kaujinieku lokā salasījās abu cilšu vecajie. Arī mūsējie ieradās savos labākajos tērpos, un, kad vieni un otri bija apsēdušies zemē cits citam pretī, pavērās tik skaists, tik krāšņs skats, ko vēl pēc daudziem gadiem ar saviļņojumu un jūsmu atcerējās ikviens šīs sapulcēšanās dalībnieks.

Mums, zēniem, bija atļauts būt klāt un sekot sarunām. Manī plosījās pretrunīgas jūtas. Okotoku Vārnas, precī­zāk izsakoties, viņu kaujiniekus, mūsu senos- un nīstos ienaidniekus, līdz šim nebijām varējuši citādi iztēloties kā vispretīgākos radījumus briesmoņu izskatā, bez jebkā­dām cilvēciskām jūtām. Ar viņiem mums saistījās priekš­stati par pastāvīgām briesmām, pēkšņu nāvi, skalpiem, kuri nodīrāti no mūsu vai viņu galvām. Bet tagad es redzēju viņus savā priekšā pavisam tuvu un gluži citā­dus: pieklājīgus, saposušos, draudzīgus, tādus pašus kā mēs. Patiešām grūti bija noticēt, ka tie bija bīstamie okotoku kaujinieki.

Sarunas nevilkās ilgi, un tās norisēja pēc senas, ieras­tas kārtības. Uzrunas teica abi virsaiši. Vispirms — mūsu viesis Vārnu virsaitis. Pēc tam Cēlā Dvēsele teica šādus vārdus:

— Gan mēs, Melnās Pēdas, gan jūs, Vārnas, bijām ne- - saprātīgi. Karojām no paaudzes paaudzē visu mūžu. Kā­dēļ? Vai tādēļ, ka mums ir viena un tā pati ādas krāsa? Šodien zvīņas mums nokritušas no acīm, karš mūsu starpā beidzies, beidzies uz visiem laikiem. Mums ir tikai viens ienaidnieks — baltie. Kamēr vien saule lēks pie debesīm un kamēr zemē augs zāle, kamēr dienai sekos nakts, tik ilgi nekas nespēs sagandēt mūsu miermīlīgās attiecības pret okotoku Vārnām. Mēs cienām jūs tāpat kā savus kaujiniekus. Lai aizkūpinām miera pīpi!

Burvis Kinasi sagatavoja lielu, ceremoniālu pīpi, kas bija izdedzināta no sarkanā māla, un, aizkūpinājis to, pa­sniedza Cēlajai Dvēselei, un no šīs pīpes pēc kārtas pa dūmam ievilka visi Melno Pēdu un Vārnu kaujinieki.