Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— Tur, tur! — kliedzu, rādīdams uz to pusi, kur bija nozuduši neģēlīgie uzbrucēji.

— Kas tur ir? — jautāja piejājušais kaujinieks, neno­kāpdams no zirga.

— Viņš, viņš!

— Kas?

— Rukstons!

Kur citi zēni?

— Viņi aizbēga uz upi. Melnais Mokasīns beigts…

Kaujinieki nolaidās jāšus gravā, vieni nogriezās uz upes pusi, citi, dzīdamies pakaļ Rukstonam, pretējā vir­zienā. Viņu pulks arvien vairāk pieauga. Nu jau arī no Vārnu nometnes, kas atradās mazliet tālāk, auļoja jāt­nieki. Pļavā un tālāk prērijā to grupas brāzās kā melns mākonis. Daži nemaz netuvojās gravai, bet auļoja taisni uz prēriju, lai nogrieztu Rukstonam atkāpšanās ceļu.

Es atkal noskrēju gravas dibenā. Kādi divdesmit jāt­nieki tur pārmeklēja biezokni. Viens no viņiem, mani ieraudzījis, piesauca sev klāt.

—- Skaties! — viņš norādīja ar roku uz kaut ko zemē gulošu un aizjāja pie citiem.

Tur gulēja Pononka ar pāršautu galvu. Bez dzīvības. Man satumsa acis. Es sakņupu zemē. Apņēmu rokām asi­ņaino Pononkas galvu un raudāju, raudāju. Stiklainās suņa acis bija plati atplestas. Kad Pononka bija dzīvs, es viņa acīs redzēju dziļu uzticību un draudzību pret mani. Tagad kā mazs mierinājums uzpeldēja doma, ka suns mira varoņa nāvē, aizstāvot mūs, zēnus. Pēc drauga Pin­kainā Ērglēna tagad biju zaudējis otru draugu, kas gājis bojā no to pašu cilvēku rokām.

Pēc tam es devos pa gravas dibenu uz upi. Upmalā sa­stapu Skanīgo Balsi, vecākus un daudz ļaužu no abām no­metnēm. Zemē nekustēdamies gulēja Melnais Mokasīns, bet viņa acīs jautās dzīvība. Lode bija ievainojusi viņu sānā. Burvis Kinasi apmazgāja brūci ar dziedinošām zālēm. Kad ievainojums bija pārsiets, zēnu novietoja uz nestuvēm un aiznesa uz nometni; Ļaudis runāja, ka viņš izdzīvošot.

Pēc vairākām stundām kaujinieki atgriezās. Tikai ār­kārtējs gadījums būtu varējis ļaut Rukstonam un viņa vīriem aizbēgt. Viņiem zirgi gan bija labi, bet nometnēs atradās vēl straujāki. Tas arī visu izšķīra. Prērijā itin viegli viņus panāca. Aplenkti tie vēl atšaudījās, slēpjo­ties aiz savu kritušo zirgu skaustiem. Kaismes pārņemtie kaujinieki nepievērsa uzmanību ienaidnieka raidītajām lodēm un devās tiešā uzbrukumā. Vairāki tika ievainoti, bet, par laimi, trāpījumi nebija nāvējoši. Rukstons un viņa rokaspuiši, ložu sakapāti, saņēma pelnīto sodu.

Četri jātnieki atvilka ar laso nošauto līķus un atstāja

tos pļavā starp abām nometnēm tanī vietā, kur iepriek­šējā dienā bija svinēti miera svētki. Mēs ar brāli tūlīt aizskrējām turp. Velkot pa zemi, ļaundariem bija saplo­sītas drēbes, nobrāztas un dubļiem nošķiestas sejas un rokas. Riebumā uzlūkoju Rukstona vaigu, kas bija ap­audzis ar biezu bārdu. Viņš izskatījās tāpat kā tanī tā­lajā, neaizmirstamajā naktī, kad sadzēries tēmēja ar revol­veri uz manu tēvu. Bija pagājuši gadi, bet es aizvien vēl nebiju pārvarējis pretīgumu un bailes, kādas izjutu, ierau­got šo melno, mežonīgo bārdu.

Sanāksmē, ko sasauca abu cilšu vecajie, tika noskaid­rots, ka Rukstons un viņa vīri bija te uzklīduši ļaunā nolūkā. Acīmredzot viņi bija gribējuši nozagt mums zir­gus, bet, negaidītā kārtā atklāti gravā, sāka šaut uz mums, puikām. Izrēķināšanās ar zirgu zagļiem bija tais­nīga, viņi bija saņēmuši to, ko pelnījuši, tādēļ vajadzēja to atzīmēt ar uzvaras deju. Abas ciltis nolēma sarīkot uzvaras deju šajā pašā vakarā, tikai katra cilts atsevišķi, lai karstgalvīgie jaunieši neuzsāktu savstarpēju cīņu.

Mūsu grupas dzīvē tā bija pēdējā lielā uzvaras deja. Daudzi ugunskuri apspīdēja pļavu, un ap tiem šaudījās kaujinieku puskailie stāvi, izrotāti ugunīgām krāsām. Bungu rīboņa atbalsojās tālu ielejā un lika straujāk pukstēt ne tikai dejotāju, bet arī pārējo sirdīm.

Daži dzēra degvīnu. Bet arī tie, kuri nedzēra, bija ap- skurbuši. Kāds ducis puišu uzkāpa tuvējā pakalnā un ap­sēdās zālē. Viņi kāri noraudzījās iztālēm uz šo krāšņo skatu. Jautri sprēgājošos ugunskurus, satraucošo bungu rīboņu, dejojošo kaujinieku lunkanos stāvus un uzvaras dziesmu apņēma klusais, šķietami draudīgais, bet patie­sībā mums draudzīgais prēriju plašums, kur vairs neslap- stījās ienaidnieks, no kurienes patlaban mums neuzglū­nēja nekādas briesmas, — lūk, tik pievilcīga manām un draugu acīm tēlojās pasaule, kurā mitām mēs, indiāņi. Pat es izjutu tās skaistumu, kaut gan sirdī skaudri sūr­stēja sāpes par Pononkas nāvi.

Nākamajā dienā atjāja vairāki sūtņi no brālīgās Melno Pēdu cilts ziemeļu grupas ar ārkārtīgi svarīgām ziņām no Niokskatosa, kuru pēdējā laikā uzskatījām par mūsu virsvadoni. Niokskatoss visas cilts vārdā bija parakstījis vienošanos ar Kanādas valdību par atkāpšanos no mūsu līdzšinējiem novadiem. Vienlaikus-bija izteikta piekri­šana doties uz rezervātiem. Virsvadonis prasīja, lai mēs

ierastos ziemeļos un stātos Kanādas varas iestāžu pakļau­tībā. Iepriekšējā vakara deja un uzvaras dziesma aizvien vēl bangoja mūsu asinīs. Pirmajā mirklī uzņēmām šo ne­gaidīto vēsti ar dziļu sašutumu un gribējām dumpoties, tāpēc ka galu galā Niokskatosam nebija tiesību izrīko­ties ar mūsu medību laukiem bez mūsu piekrišanas.

— Mēs nepaklausīsim! — nometnē skanēja dusmu sau­cieni.

— Mēs nepametīsim brīvo dzīvi prērijās! — sauca citi.

— Prērijas vēl ir mūsu!

— Kamēr vēl mums ir ieroči, mēs varam cīnīties!

Pienācu pie brāļa un, neko neteikdams, jautājoši ielū­kojos viņam acīs.

— Būs karš! — viņš iekaisis atbildēja. — Mēs esam karotāju tauta!

— Es arī tāpat domāju.

Karš, svēts karš par mūsu medību laukiem un mūsu neatkarību likās tik pašsaprotams un neizbēgams, ka, iz­dzirdot vecajo un kaujinieku vairākuma samierinošo lēmumu, neticējām savām ausīm. Tas bija'tikpat kā zi­bens spēriens no skaidrām debesīm. Mūsu grupa atteicās karot ar baltajiem jātniekiem un pakļāvās kaunpilnai Niokskatosa pavēlei.

Taču , daži kaujinieki nebija mierā ar šādu lēmumu. Viņi, izkliegdami aizskarošus vārdus, barā devās pie ve­cajiem. Skanīgā Balss un es noslēdzām šo dumpīgo gā­jienu.

— Mēs gribam cīnīties! — viņi nikni kliedza. — Mēs savus medību laukus neatdosim!

Virsaitis Cēlā Dvēsele nostājās satracināto kaujinieku priekšā un lika nomierināties.

Atļaujiet! — viņš skaļi iekliedzās. — Es jums gribu uzdot vairākus jautājumus, atbildiet man uz tiem. Bet, pirms jūs atbildat, apdomājiet labi, apsveriet atbildi sirdī un prātā!

— Jautā, jautā! — izaicinoši kliedza dumpinieki.

— Mēs izvēlēsim citu virsaiti! — sauca visnesavaldī­gākie.

Cēlā Dvēsele nepievērsa uzmanību viņu liesmojošajām ~ acīm un draudīgajām dūrēm.

— Pirmais jautājums: kad mēs nomedījām pēdējo bi­zonu?

— Pirms gada, — atskanēja vairākas balsis, pārējie pierima.

— Otrais jautājums: vai no tā laika esam vēl redzē­juši bizonus vai svaigas to pēdas?

Klusums.

— Kāpēc jūs neatbildat? — tincināja virsaitis.

— Es atbildēšu viņu vietā, — sacīja Kinasi. — Mēs neesam redzējuši nekādas bizonu pēdas.

— No kā mēs pārtiksim? Kā mēs atradīsim sev citu iztiku, — virsaitis jautāja tālāk, — tik daudz ēdamā, lai mūsu sievas un bērni nemirtu badu?

— Medīsim briežus! — kāds klusētāju pulkā izsaucās.

— Bet kur jūs tos atradīsiet prērijās pietiekamā dau­dzumā?