Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— Atradīsim! — sauca tas pats kaujinieks.

— Vai tu par to esi tik drošs, saki atklāti! Ari briežu pēdējā laikā kļūst arvien mazāk.

Visu to mednieki labi zināja, neviens šo skaudro pa­tiesību nevarēja atspēkot. Cēlā Dvēsele gribēja vēl atgā­dināt balto cilvēku milzīgo skaitlisko pārsvaru un pār­spēku bruņojuma ziņā, bet tas vairs nebija vajadzīgs.

Vētra, kas tik spēji bija uzbangojusi, pamazām atslāba, kaislības norima, nesavaldīgie karstgalvji atvēsa, liesmas viņu acīs apdzisa, ļaudis vēl tikai apsvēra nākamo me­dību iespējas. Doma par karu ar baltajiem atkrita.

Mūsu vecajie paaicināja Vārnu vecajos pie kopēja ugunskura uz pārrunām. Kad vīri bija sapulcējušies, viņi klusēdami izsmēķēja pīpes, pēc tam mūsu virsaitis Cēlā Dvēsele pastāstīja par Niokskatosa rīkojumu un pajau­tāja Vārnām, kādas ir viņu domas.

Vārnu virsaitis.nevilcinājās ar atbildi:

— Mūsu cilts jau kopš vairākām lielajām saulēm ir pakļāvusies amerikāņu varas iestādēm un dzīvo rezer­vātā. Tikai mūsu nepaklausīgā okotoku grupa līdz šim vēl brīvi klaiņoja pa prērijām. Vēl nesen varēja uziet bizonus. Bet tagad — kur ir bizoni? No viņiem palikuši tikai izbalējuši galvaskausi un satrupējuši kauli. Mēs do­mājām, ka pie jums te ziemeļos ir medījums.

— Nu jau būs gads, kopš neesam redzējuši nevienu bizonu.

— Rudenī, —- pavēstīja Vārna, — mēs dosimies uz rezervātu. Mums nav citas izejas. Bērnus jau sāk mocīt

bads. Baltie atnākuši mūsu medību laukos. Bet vai jūsu apvidū tie nerādās?

— Kā nu nerādās!

— Mani mednieki šorīt agri no rīta atgriezās no me­dībām. Pusdienas gājumā no šejienes viņi redzējuši daudz balto. Prērijās atkal ierodas liela kolonistu karavāna.

— Vai patiesi būtu beigušās mūsu medību un brīves dienas?

Uz šo sāpīgo Cēlās Dvēseles izsaucienu neviens neat­bildēja.

Visi klusēdami stingi raudzījās ugunskurā. Ugunskurs, indiāņu uzticamais draugs, viņu prieku un bēdu lieci­nieks, — ugunskurs nevarēja pateikt, kāda būs nākotne.

Nākamajā dienā, paklausot Niokskatosa pavēlei, lēnām devāmies uz ziemeļiem.

«hallo, jātnieku policija!

Šodien mēs atkal cīnīsimies!»

Tā bija skumīga pārcelšanās. Virsaitim Cēlajai Dvēse­lei taisnība: bija beigušās medību un brīves dienas. Bal­tie kolonisti kā siseņu bari apsēda mūsu medību laukus. Savā pārceļojumā uz ziemeļiem mēs šķērsojām brīnišķas dzimtās ielejas, bet rast tajās atpūtas vietu kā senāk mums nebija lemts, jo upju krastos bija ieperinājušies augstprātīgie ienācēji. Šie ļaudis bija apžogojuši ar dze­loņstieplēm visauglīgākās zemes un, ieraugot mūs, tvēra rokās karabīnes.

Karstasinīgie jaunieši atkal negribēja to mierīgi pa­ciest. Viņi alka cīņas. Viņi gribēja karot ar tiem. Vecie kaujinieki ar pūlēm apvaldīja viņus, būdami pārliecināti, ka nekas nespēs mainīt notikumu gaitu prērijās un ķer­šanās pie ieročiem varēja nozīmēt tikai pilnīgu cilts bojā eju.

Pārceļojuma laikā vecie ik vakarus sapulcējās pie ugunskuriem, apsvēra kara un miera, brīves un rezervāta apstākļu jautājumus. Mēs, zēni, šajā pašā laikā kāpām tuvējos pakalnos un arī pārspriedām savu likteni. Naktij uznākot, drēgnums lika sevi manīt. Sēdējām, cieši sa­spiedušies, un .cits citu sildījām..

— Vecāki cerēja, ka mēs dienās būsim kaujinieki, ieaudzināja mūsos senču īpašības, — sprieda lielākie zēni. — Vai tagad tam visam nebūs vairs nozīmes? Vai mums jākļūst par bālģīmju gūstekņiem?

Atgriezušies no pakalniem nometnē, izvaicājām tēvus, vai būs karš.

— Nē! — viņi ērcīgi mums atbildēja. — Pārtiksim no govīm.

Tā paša gada rudenī Kanādas valdība ierādīja mums uz ziemeļiem no Piena upes rezervātu, uz kuru mums vajadzēja doties ka vajātiem zvēriem būrī: mums nebija brīv pārkāpt nospraustās robežas. Bads piespieda mūs pieņemt šos noteikumus. Mūsu vasaras medījums bija niecīgs, jo kolonisti bija iztramdījuši zvērus, bet rezer­vātā mums bija nodrošināta iztika: govslopu gaļa.

No citu cilšu pieredzes mūsu vecāki jau daudzmaz zi­nāja, kāda dzīve mūs gaida rezervātā, taču viņi nespēja iedomāties, ka tik šausmīgas mocības var sagādāt pie­spiesta bezdarbība. Indiāņa līdzšinējā vaļa bija nebei­dzamu saviļņojošu piedzīvojumu, pastāvīgu pārstei­gumu pilna. Mūsu dzīve bija nemitīga, pārdrosmes pilna cīņa par iztiku, un te pēkšņi visi šie kūsājošās dzīvības avoti apsīka. Sarkanais cilvēks bija nolemts nebeidzamai dīkdienībai un nospiedošai garlaicībai. Viņa priekšstats par pasaules lietām sabirža drusku druskās, možais ska­tiens apdzisa, naidīga migla ietina viņa domu apvārsni.

Uzmācīgā cenšanās uzvest mūs uz «balto cilvēku ta­kas» vēl vairāk pastiprināja mūsu mocības. Misionāri nemitējās mums klāstīt par balto cilvēku dievu, un no­nievāt ne tikai mūsu ticību, bet arī visas mūsu sensenās ieražas un paradumus, kuri bija nešķirami saistīti ar mūsu dzīvi. Viņi par mums ņirgājās ik uz soļa un ar pie­kāpīgajiem kaujiniekiem, kurus pazinām kā gudrus, cie­nījamus vīrus, apgājās gluži kā ar bērniem.

Vēl pirms medību lauku atņemšanas valdības sūtņi centās mums iegalvot, cik patīkama un skaista būšot dzīve rezervātā:

— Jums būs tik daudz gaļas un vispār tik daudz pār- . tikās, ka jūs uz mūžu mūžiem aizmirsīsiet, kas ir bads.

Pasaule jums liksies kā paradīze!

Tie bija meli, nekrietni meli!

Tēvocis Dārdošais Pērkons rezervātā ne vienreiz vien apgalvoja, ka aģenti mūs pastāvīgi apzogot, paturēdami sev daļu mums domāto produktu. Un pats neģēlīgākais bija tas, ka visu mums izsniedza ar visžēlīgu sejas iz­teiksmi, it kā izdarītu mums lielu pretimnākšanu, un tas indiānis, kurš parādīja vismazāko iespītu, saņēma tik mazu pārtikas devu, ka viņa ģimene aiz bada sāka sirgt un bērni apmira.

Šajā laikā es briesmīgi novājēju. Bieži pie mums iera­dās misionārs un aicināja ļaudis uz dievvārdiem.

Vai tam, kurš viņu neuzklausīja kā visaugstāko pra­vieti un neuzlūkoja viņu tikpat padevīgi kā suns savu saimnieku! Misionārs noskaidroja šī stūrgalvja vārdu, pierakstīja to grāmatiņā, un pēc tam vainīgais saņēma tikai pusi no paredzētās pārtikas devas. Visādā veidā mūsos iepotēja liekulību.

— Viņi liek mums smilkstēt kā izsalkušiem suņiem! — grieza zobus nepakļāvīgākie indiāņi.

Kādā dienā baltais misionārs teica mums svētrunu par padevību kā katra cilvēka nepieciešamu īpašību un par pašu svarīgāko kristieša pienākumu, proti — savu ienaid­nieku mīlēšanu. Mēs viņā klausījāmies, pilnīgi apstul­buši.

Vakarā daudzi no mūsu grupas sapulcējās pļavā aiz pakalna, tur, kur aģents nevarēja mūs novērot pa savas mājas logiem, un draudu pilnā noskaņā pārsprieda misionāra neģēlīgos vārdus.

Starp mums bija viens. ļoti vecs, cienījams, ārkārtīgi taisnīgs kaujinieks — Lielais Ērglis. Viņš šajā brīdī ne­kaunējās asaru, kuras bija sariesušās viņam acīs^

— Kādā bezdibenī viņi mūs grūž? — Lielais Ērglis sa­cīja ar dziļu sašutumu. — Kādus gan pazemojumus viņi mums vēl izdomās? Vai jaunais dievs patiešām liek at­maksāt ļaunu ar labu? Tātad mums jāmīl cietsirdīgie bal­tie kolonisti par to, ka viņi mums atņem zemi un ka viņi tagad iekundzējušies mūsu medību laukos? Tas taču ir ārprāts!