Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— Sacre Dieu! — iekliedzās metiss. — Neko patlaban jūs nedrīkstat darīt! Jums tikai jāzina, no kuras puses vējš pūš. Jums jātur acis un ausis vaļā! Jums jātur ausis un acis vaļā uz Saskačevanas pusi. Un tikai tad, kad pie­nāks īstais brīdis; bet jūs taču gribat nomest nebrīves važas — tad esiet gatavi triecienam …

— Bet kā mēs zināsim, ka pienācis īstais brīdis?

— Pie Saskačevanas uzliesmos karš.

— Karš? īsts karš? Nevis viena otra kauja? Nevis pie­napuiku plūkšanās?

— Nē. īsts karš. Bet pirms tam jūs dzirdēsiet kā kau­jas saucienu tā cilvēka vārdu, kurš būs mūsu vadonis.

— Kā viņu sauc?

— Luiss Rīls. Vai esat par viņu kaut ko dzirdējuši?

— Nē, no kā tad? Varbūt viņu pazina tēvocis Dārdo­šais Pērkons, bet mēs — ne.

— Luiss Rīls, — tirgonis paskaidroja, — ir metiss, mūsu lielais vadonis. Viņš cīnījās vairākus gadus par metisu neatkarību pie Redriveras Manitobā, bet viņš to­reiz nesaņēma pietiekošu atbalstu. Viņš devās trimdā uz Savienotajām Valstīm un dzīvo tur līdz šai dienai Mon- tānā. Viņa atgriešanās Kanādā un parādīšanās pie Sa­skačevanas būs visiem zīme, ka laiks sākt.

— Kā tu domā, kad tas var notikt?

— Pēc mēneša, pēc diviem, varbūt. pēc pieciem mē­nešiem — nav zināms. Bet jums katrā ziņā jāseko noti­kumiem ziemeļos, tādēļ gatavojieties un sagatavojiet citus.

— Kā tevi sauc?

— Sauciet mani vienkārši par Džonu. Un turiet to no­slēpumā no baltajiem. Vajadzīgā brīdī atvedīšu jums zi­ņas un instrukcijas …

Tajā pašā dienā Džons nozuda no rezervāta.

Mūsu prātus viņš bija saviļņojis pamatīgi.

Dīkā, pelēkā dzīve pašreizējos apstākļos nomāca mūs ar bezcerību un trulumu, bet te pēkšņi bija izšāvusies cerību liesma. Vēsts no ziemeļu mežiem, ko cits citam iečukstēja ausī, aizšāvās pāri rezervātam kā zibens, un līdz vakaram visi Melnās Pēdas jau zināja lielo noslē­pumu. Ne par ko citu pie ugunskuriem nerunāja.

Tomēr visi jauno ziņu neuzņēma vienādi. Bija tādi, kuri izturējās pret to ar neuzticību, un daži pat neslēpa savu naidīgumu. Šaubas un bailes galvenokārt bija pār­ņēmušas vecajos.

— Krāpnieks! Blēdis! — noteica Cēlā Dvēsele par uz- klīdušo metisu. — Ko var zināt, kas viņam aiz ādas.

— Viņa skatiens bija atklāts un godīgs, — sacīja Sar­kanais Alnis. — Es viņam ticu.

— Tu, Sarkanais Alni, sēdi labāk klusu, jo no šīm lie­tām vēl maz ko saproti. Lai gudrās galvas…

— Nav gudrās galvas jālauza, ja krūtīs vīrišķīga sirds un kaujiniecisks gars.

— Pieņemsim, ka tev ir tā vīrišķīgā sirds, bet tas ne­nozīmē, ka jābūt trakulim un jāuzticas pirmajam daudz­maz pieklājīgam klaidonim.

— Virsaiti! — nikni iesaucās kaujinieks. — Nebrīve tavu sirdi pārvērtusi!

— Nav tiesa! Tikai padarījusi asāku prātu un apdomī­gāku skatienu… Tu saki, viņa skatiens bijis atklāts un godīgs? Kādēļ viņš neuzmeklēja tieši mani, bet ložņāja slepus kā bailīgs koijots?

«Tāpēc ka tu viņa nemodināji uzticību!» Sarkanais Al­nis gribēja izsaukties, bet iekoda mēli zobos, negribē­dams aizvainot Cēlo Dvēseli.

Jā, mūsu virsaitis vairs nebija tāds kā agrāk. Nelaime, kas bija mūs piemeklējusi, un pazemojošā atkarība no balto aģenta — rezervāta priekšnieka ļaunas vai labas (biežāk gan ļaunas) gribas drausmīgā kārtā bija sagandē­jusi virsaiša un daudzu citu kaujinieku dvēseles.

Mūsu grupā izveidojās divas naidīgas nometnes — viena bija gatava cīnīties, otra izteicās pret cīņu. Diem­žēl piesardzīgo bija daudz vairāk, viņi galvenokārt no­teica cilts likteni. Viss nonāca tiktāl, ka viņi naidīgi izse­koja un uzraudzīja Sarkano Alni un viņam līdzīgus karst­galvjus, apvainojot viņus kaitīgā vieglprātībā un ak­lumā.

Nedēļas aizritēja, bet no ziemeļiem nebija nekādu jau­numu. Visā Kanādā valdīja dziļš miers, nekas neliecināja par gaidāmo vētru. Arvien lielāka kļuva vecajo paš­pārliecība, un viņi izsmēja karstgalvjus.

Un tad piepeši kaut kas mainījās. Paklīda klusas, nez no kurienes atnestas baumas. Paspurdza valodas, neno­tveramas un mīklainas kā nakts tauriņi. Kādā dienā gaisā notrīsēja tikko dzirdams, bet ārkārtīgi nozīmīgs vārds, un atkal nevarēja saprast, kurš pirmais to bija izrunājis.

— Luiss Rīls!

Pēc tam no Melno Pēdu kaimiņu grupām slepus iera­dās vairāki tuvinieki un atnesa ziņu: Luiss Rīls ir parā­dījies pie Saskačevanas upes un atklāti nodibinājis pats už savu iniciatīvu pagaidu valdību metisu un indiāņu tiesību aizsargāšanai. Bet arī šie kaimiņi neko noteiktāku pasacīt nevarēja.

— Vai šis Rīls ir noorganizējis sacelšanos? — vecajie jautāja.

— Laikam ne. Nekas par to nav zināms.

— Redzat nu! — dzēlīgi sacīja burvis Kinasi. — Re­dzat, kā jūs vazā aiz deguna! Tik daudz tika gaidīts no i šī Rīla, un še tev — nekā!

Sarkanais Alnis sasauca savus draugus uz slepenu sa­pulci aiz pakalna. Tā kā viņu līdz pat pēdējam laikam pieskatīja, viņam vajadzēja katru savu soli un nodomu slēpt. Turp aizgāja arī Skanīgā Balss.

— Pagaidām nekas nav zināms, — sacīja kaujinieks, — bet tas gan ir drošs: metiss Džons nebija nekāds blē­dis. Luiss Rīls ir parādījies.

— Bet viņam taču vajadzēja dot kaujas signālu, tur­pretī viņš sēž klusu. Ko mēs tagad lai darām?

— Neko, jo neko skaidri nezinām.

— Kāpēc tad metiss Džons nebrauc, kā bija solījies? Uzkurināja mūs, un tas arī bija viss!

— Pacietību, draugi! Kaut kas jau briest, par to šaubu nav. Uzspicēsim tikai ausis un turēsim ieročus pa ķē­rienam …

Ai, kā mēs šajās dienās ausījāmies! Cik daudz bija pretrunīgu ziņu, cik daudz šaubu, apskaidrības mirkļu tin nemiera! Mēs maldījāmies pa tumsu; te pēkšņi kādā dienā atspīdēja gaisma, turklāt no vismazāk gaidītās pu­ses: no paša aģenta.

Viņš saaicināja pie sevis visus rezervāta vīriešus. Viņi sapulcējās aģentūras ēkas priekšā. Skanīgā Balss, kurš vājāk saprata angļu valodu nekā es, paņēma mani sev līdzi. Mēs stāvējām aiz sapulcināto loka, bet aģents ru­nāja skaļi, tādēļ dzirdējām katru vārdu. Tulkoju' viņa runu brālim, cik vien labi prazdams.

— Kanādā ir daudz vilku, — visiem dzirdami teica aģents, — bet nu ir ieradies pats bīstamākais: divkājai­nais slepkava, kas sen jau no mūsu zemes izraidīts, krāp­nieks, kas runā divās mēlēs, blēdis, kurš paļaujas uz me­tisu un indiāņu lētticību. Sargieties no viņa kā no sērgas! Viņu sauc Luiss Rīls! Atcerieties šī nelieša vārdu!

Skanīgā Balss piegrūda man ar elkoni, un mēs ar sa­protošu smaidu saskatījāmies.

— Tātad tā ir taisnība: viņš ir Kanādā! — priecīgi no­čukstēja brālis. — Būs karš!

— Būs!

Aģents turpināja:

— Melno Pēdu tauta un baltie cilvēki nekad savā starpā nav karojuši. Un nekad vairs nekaros, jo par jums gādā Lielā Baltā Māte, mūsu aizjūras valdniece. Dumpi­nieki Saskačevanas upes krastos cenšas sajaukt visiem galvu un uzkūdīt indiāņu ciltis Kanādas valdībai. Kā mai­tas putni uz jums lido jau viņu sūtņi, lai jūs uzdabūtu uz slepkavības ceļa. Mēs viņus zinām. Sargieties! Jūsu pienākums ir tūliņ pat saņemt šīs odzes spīlēs un atvilkt šurp uz aģentūru. Par katru no viņiem, dzīvu vai beigtu, dabūsiet bagātīgu atlīdzību. Barvedi Luisu Rīlu un vina salašņas jau ielenkusi slavenā Karaliskā Jātnieku poli­cija un karaspēks. Tiklīdz viņi pacels pret mums savu riebīgo roku, tā tiks, asinīm šķīstot, nocirsta.