Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Klausoties aģenta briesmīgajos vārdos un draudos, man aukstas tirpas skrēja pār muguru, bet, paskatījies uz Skanīgo Balsi, es nomierinājos: brālim sejā iezīmējās spī­tīgs, nicinošs smīns. Viņš man ar riebumu teica:

— Rej, suns tāds, jo māja briesmās!

— Sākot ar rītdienu, — paziņoja aģents, — katram vīrietim, kas ir vecāks par sešpadsmit gadiem, agri no rīta jāpiesakās aģentūrā uz kontroli. Tāpat no rītdienas jūs saņemsiet divas reizes vairāk gaļas nekā līdz šim…

Tagad mūsu vecajie vairs nevarēja noliegt Luisa Rīla esamību un darbību. Bet tādēļ vēl jo vairāk viņi nostājās pret jebkādu vardarbību. No citām Melno Pēdu grupām un no galvenā virsaiša pienāca stingri norādījumi: nekā kopēja ar franču metisiem.

— Tā ir nodevība! — sacīja Sarkanais Alnis saviem draugiem. — Tā ir gļēvulība un nodevība! Es tam nepie­krītu! Es iešu uz Saskačevanu! Kas nāks līdzi?

— Es! — pirmais atsaucās Skanīgā Balss, bet pēc viņa visi pārējie sazvērnieki.

Viņi bija kādi divdesmit.

— Bet kad mēs dosimies ceļā? — kāds jautāja. — Vai tur karš jau ir sācies?

— Rādās, ka vēl ne. Bet dosimies ceļā, tiklīdz skaidri zināsim, ka tur iet vaļā!… 1

Pavēstīju brālim, ka es arī došos viņiem līdzi, bet viņš uzlūkoja mani ieplestām acīm: es esot vēl pārāk mazs knēvelis, man neesot pat ieroču, un vispār man vajagot turēt muti.

— Man ir loks! — es iebildu.

— Ar loku par maz, Bizonīt. Tev nav bises un arī spē- ciņš par vāju, lai karotu!

— Bet es varu jums noderēt! Es jums gatavošu ēdienu.

— Ē, beidz ņerkstēt!

Pēc dažām dienām kā pērkona grāviens visus aplidoja vēsts, ka pie Saskačevanas sācies karš. Turklāt nevis kaut kāds nieka kariņš, bet pamatīgs karš. Stāstīja, ka Rīls pēc regulārās armijas parauga lieliski apbruņojis un saorganizējis divus vai pat trīs tūkstošus metisu. Stās­tīja, ka Saskačevanas mežos esot kājās arī visi indiāņi.

Mūs pārņēma liels prieks, visi — pat vecie neslēpa savu apmierinājumu, tikai ļāvās priekam paslepen, lai to nemanītu aģents vai viņa rokaspuiši. Slavenā Kara­liskā Jātnieku policija, kuru dēvēja par neuzvaramu un neuzveicamu, ziemeļrietumos cieta pamatīgu sakāvi: me­tisi iznīcināja gandrīz veselu nodaļu, ko vadīja pulkve­dis Oters. Šī ziņa mūs sasniedza no vairākiem avotiem, un nebija šaubu, ka tai varēja ticēt.

Sarkanā Aļņa sazvērnieku pulks pieauga līdz trīsdes­mit.

— Kad dodamies ceļā? — jautāja kaujinieki.

— Tiklīdz radīsies izdevība, — viņš atbildēja, — Tu­riet gatavībā zirgu, ieročus, munīciju un pēc iespējas vairāk pārtikas …

Tad pie mums atkal ieradās metiss Džons. Naktī. Viņš uzmanīgi pieklauvēja pie Sarkanā Aļņa mājas.

— Vēl viena liela uzvara! — viņš stāstīja. — Ģene­rālis Midltons ar karaspēku un miliciju deva triecienu mūsu apmetnei un tika atspiests, satriekts lupatlēveros. Viņš pazaudēja simtiem vīru. Atkāpjas panikā uz austru­miem. Arī mūsējie atkāpās…

— Kāpēc? — pārsteigts iejautājās Sarkanais Alnis.

— Tāpēc, lai ieņemtu stiprākas pozīcijas, mēs atkāpā­mies uz Batohu. Tur koncentrēti mūsu galvenie spēki, un tur atrodas mūsu valdības mītne. Šī vieta ir tik pamatīgi nocietināta un tur tik daudz mūsējo, ka tā nav ieņe­mama. Tādēļ…

— Bet indiāņu ciltis? Ko tās?

— Tieši to es gribēju pastāstīt. Visas ciltis — kri, asi- niboini, gro-ventri — sacēlušās. Viņus vada virsaiši Bigs Bīrs un Pundmakers. Baltie kolonisti panikā mūk uz dien­vidiem un uz austrumiem vai arī turp, kur atrodas ■gar­nizoni. Cilpo kā zaķi! Meži no viņiem jau pilnīgi tīri… Bet jūs? Cik liela ir jūsu grupa?

— Trīsdesmit četri puiši.

— Maz.

— Maz. Vecie briesmīgi uzmana.

— Zinu, zinu. Tādus nodevējus pakārsim… Tur, zie­meļos, veselas ciltis iet cīņā, vecie, jaunie un pat sievie­tes. Neviens nepaliek malā.

— Pie mums te ir savādāk, — Sarkanais Alnis skumji atzinās.

Beidzot pienāca diena, kad bija jāsāk rīkoties. Mūsu labais tēvs kaut ko nojauta, bet, kaut arī nebija sazvēr­nieku vidū, paslepus tomēr atbalstīja sazvērniekus. Viņš zināja Skanīgās Balss nodomus un atviegloja viņam ga­tavošanos. Manas vēlēšanās neviens neņēma vērā.

Noteiktā dienā Sarkanajam Alnim un viņa draugiem, to skaitā arī Skanīgajai Balsij atļāva doties medībās uz vairākām attālām vietām mūsu rezervātā. Rītausmā katrs izjāja savā virzienā, bet pēc stundas visi sapulcējās no­runātā vietā un aizauļo ja taisni uz ziemeļiem. Tā viņiem bija ieteicis Džons: jāt nevis uz ziemeļaustrumiem, kur norisa galvenās nemiernieku kaujas, bet pa apkārtceļiem doties uz ziemeļiem — lai maldinātu iespējamos ķērājus. Viņi bija tikai divdesmit trīs. Pārējie nejāja līdzi.

Apmēram stundu pēc tam, kad viņi bija izjājuši, es kā­jām devos apskatīt mūsu ganības. Paņēmu līdzi loku un bultas.

— Pamedīšu putniņus, — es sacīju mātei aiziedams.

Ganībās man bija noglabāta sega un zirga piederumi.

Uzlēcu savam losim mugurā. Sākumā devos uz rietu­miem, pēc tam, pagriezies uz ziemeļiem, laidu zirgu au­ļos. Ap pusdienlaiku pamanīju tālu sev priekšā prērijā jātnieku grupu, tie bija viņi. Pazinu viņus pēc pēdām.

Pats par sevi saprotams, es viņiem nerādījos acīs. Sar­kanais Alnis un brālis sūtītu mani atpakaļ uz aģentūru. Stundām ilgi es auļoju viņiem pakaļ lielā atstatumā, bieži vien izlaizdams viņus no acīm, bet nepazaudēdams pēdas.

Pievakarē biju sasniedzis Saskačevanas upes dienvidu atzaru un pārpeldēju to, turēdamies pie sava losīša krē­pēm. Te, augštecē, upe nebija pārāk plata, nedz arī dziļa.

Upes otrā krastā, aizmirsis piesardzību, nokļuvu slēpņa nagos.

Tiklīdz biju izkāpis no ūdens, kāds, paslēpies aiz krūma, skaļi man uzsauca:

— Varoni, stāt!

Paliku stāvot kā zemē ierakts.

No biezokņa izlīda trīs ar bisēm bruņojušies vīri. Tā kā jau biezēja vakara krēsla, pirmajā acumirklī viņus nepazinu, lai gan viņi uzrunāja mani Melno Pēdu va­lodā.

— Uz kurieni tu dodies? — nikni uzkliedza viens no viņiem.

— Es … es … uz mājām, — tikko izdabūju pār lūpām.

—- Kur ir tavas mājas?

— Te … Tepat kaut kur … netālu.

Vīri tuvojās.

— Vai tik tu, Mazo Bizonīt, nedodies karā, ko?

Visi trīs sāka smieties, un tikai tagad es viņus pa­zinu. Viņi bija no Sarkanā Aļņa grupas. Paslēpušies up­malā, viņi vēroja, vai pa pēdām kāds neseko, un noķēra mani.

Viņi aizveda mani pie Sarkanā Aļņa, kas, mani ierau­dzīdams, kļuva zils aiz dusmām un tik tikko mani nesāka kaustīt. Tomēr vairums grupas vīru bija par to, lai mani nesūta atpakaļ, ja jau reiz esmu viņus panācis, — un tā, ārkārtīgi aplaimots, es paliku pie viņiem.

— Nu ko, tev gan ir laime, Bizonīt! — sacīja man Skanīgā Balss, kad nolikos viņam blakus gulēt.

Vairākas stundas nogulējuši, atpūtušies līdz ar zirgiem, gaismai austot, turpinājām ceļu. Joprojām tas veda mūs uz ziemeļiem. Cilvēkus nekur nesastapām, tāpēc ka, zinā­dami šo apvidu no agrākajiem klejojumiem, metām līkumu apdzīvotām vietām.

Jājām garā virtenē — zirgs aiz zirga, lai pēc pēdām nevarētu noteikt mūsu skaitu. Pēcpusdienā, tuvojoties kādai gravai, mūsu priekšējā sardze saskrējās ar diviem jātniekiem, kuri tieši tobrīd atstāja savu paslēptuvi. Pa­slēpties vai pajāt tiem garām nebija iespējams. Sarka­nais Alnis tūdaļ pazina, ka tie ir metisi.