Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Agri tās dienas rītā novācām nometni un devāmies uz ziemeļiem. Apvidus bija pārāk nedrošs, kaimiņi pārlieku bīstami.

Es pārdzīvoju skaudras dvēseles mokas. Divas pēdējās naktis manā bērnišķīgajā izpratnē bija pilnīgi nesaderī­gas. Pirmajā naktī dzima neviltotā draudzība ar okotoku zēniem, bet nākamajā naktī viņu tēvi bija gribējuši mūs aplaupīt un nogalināt — tas rupjā kārtā sagrāva visus manus līdzšinējos priekšstatus par cilvēkiem. Tas ap vērsa pilnīgi otrādi manu jūtu pasauli.

Pagriezu zirgu uz brāļa pusi un jāju viņam blakus.

— Skanīgā Balss! — pavisam sagrauzts nomurmināju.

— Kas tagad notiks?

Arī viņa sejā jautās izmisums.

— Nezinu, kas notiks.

— Vai atkal sāksies karš ar viņiem?

— Ja viņi mums sekos, tad būs karš.

Divas asaras, divas karstas asaras gribēja sarietēt man acīs, tomēr savaldījos.

— Turies! — uzmundrināja mani brālis, aizsmakušā balsī čukstēdams. — Turies kā vīrs!

— Es negribu karu, — drebēdams atbildēju. — Ne­gribu, lai mums uz viņiem vajadzētu šaut… Šis Melnais Mokasīns…

Kaut kas man iespriedās kaklā, nevarēju vairs pa­runāt.

— Melnais Mokasīns ir lāga zēns, — apstiprināja Ska­nīgā Balss. — Viņš varētu būt īsts mūsu sirdsdraugs — 1 Melnais Mokasīns, mūsu brālis.

— Viņš man tik mīļš, — vārdi man spriedās kaklā.

— Viņš man tik mīļš … tik mīļš …

Skanīgā Balss spēji izslējās seglos, it kā gribētu atbrī­voties no mīkstsirdības, un sašuta.

— Nekrīti izmisumā, Bizonīt! — viņš sacīja bargi. —• Nenolaidīsim spārnus! Ja būs karš, tad būš jākaro, tāds ir mūsu liktenis. Nesāksim pinkšķēt kā bērni! Hauk!

Asaru aizmiglotām acīm paskatījos uz viņu un biju pārsteigts, ka viņā jau bija tik daudz no īsta kaujinieka rūdījuma, īsta sīkstuma. Es nevarētu parādīt tādu drosmi, tādu izturību, neparko nevarētu.

— Skanīgā Balss! — izdvesu. —* Man ir smagi, ļoti smagi!

Bet arī viņa iekšējā apņēmība nebija ilga, tā drīz vien atslāba.

— Man arī ir smagi, — viņš nedroši un klusi atzinās.

Vienīgā laime, ka šajā mulsuma brīdī varēju patver­ties pie dārgajām būtnēm, kuras bija man līdzās, un stiprināt savu sirdi ar viņu tuvību: tie bija mans losais zirgs un uzticamais suns Pononka, tie bija tēvs un māte, tas bija tēvocis Dārdošais Pērkons, kurš atkal bija sa­labis ar vecākiem; tas bija sirsnīgais brālis Skanīgā Balss, kas dalījās ar mani manās bēdās, — visa mūsu dzimta, kas taisnā ceļā devās uz ziemeļu prērijām.

Pēc strauja gājuma tās pašas dienas vakarā sasniedzām Piena upi un, pārbriduši pāri, ierīkojām nometni tās krei­sajā — ziemeļu krastā. Pa to laiku, kamēr visi iekārtoja nometni un cēla aploku zirgiem, kādi divdesmit med­nieki gan jāšus, gan kājām izklīda pa apkārtni, lai upes briksnājā pamedītu. Te pēkšņi tālumā nogranda šāvieni.

Saulrietā nometnē sacēlās liela kņada. Es tieši tanī brīdī makšķerēju zivis upes līkumā. No prērijas puses atskanēja sauciens. Tur pakalnā rietošās saules staros pa­manīju tikko velkamies divus cilvēkus. Viens no mūsu ļaudīm balstīja kādu. svešu nācēju, kurš kliboja. Klibais indiānis bija ļoti novārdzis, tas jau iztālēm dūrās acīs.

Nesadzirdēju, ko mūsu mednieks kliedza nometnes ļau­dīm, bet tas bija kaut kas ļoti svarīgs. Pametu makšķeri un aizjozu uz mūsu telti. Pie ieejas sastapu māti, kas vērīgi ieklausījās neskaidrā, tālā dunoņā.

— Kas noticis? — satraukts jautāju.

—• Nezinu, nezinu, — atbildēja māte klusinātā balsī. Viņa bija ļoti satraukta.

Tanī brīdī skaļi iedārdējās bungas nometnē. Tā bija trauksme. Pēc dobjās dārdoņas mēs uzreiz pazinām, ka tās ir burvja Kinasi bungas. Tās atskanēja tikai svarīgos gadījumos un lielos svētkos. Un vienlaikus nometnes dzi­ļumā sadzirdējām pavēļu saucienus:

— Visi uz virsaiša telti! Visi uz virsaiša telti! Visi!

Atskrēja pie mums tēvs un pavēstīja jaunumu:

— Nakts Ērglis atgriezies!

— Nakts Ērglis… atgriezies? — atkārtoja māte, ar roku aizsegdama izbrīnā pavērto muti.

— Vai dzīvs? — viņa uztraukti jautāja.

— Bet kā tad viņš citādi varētu atgriezties, sieva?! Dzīvs! Nu žigli uz virsaiša nometni!

Nakts Ērgļa atgriešanās mani uzbudināja tikpat stipri kā pieaugušos. Spilgti manu acu priekšā atplauka noti­kumiem bagātā pērnā gada nakts: pēc veiksmīgā uzbru­kuma Rukstona un okotoku Vārnu nometnei gaidījām atgriežamies visus kaujiniekus un vienu nesagaidījām — Nakts Ērgli. Tad man iešāvās prātā kļūmā doma sašaut bultas četru kritušo ienaidnieku līķos. Sakarā ar Nakts Ērgļa nozušanu kaujinieki pārmeta burvim Baltajam Vilkam.

Virsaiša telts priekšā kurējās liels ugunskurs. Mēs tur ieraudzījām lielu ļaužu pūli — gandrīz visus nometnes ļaudis. Nakts Ērglis nekur nebija redzams. Toties med­nieks, kurš Viņu bija atvedis, stāvēja pie ugunskura un stāstīja, kā un kur viņš viņu bija atradis. Viņš to bija saticis pie upes stundas gājiena attālumā no nometnes. Pirms vairākām nedēļām Nakts Ērglis bija atklibojis līdz Piena upei, zinādams, ka mēs šeit visbiežāk uzturamies. Pateicoties laimīgam gadījumam, šodien bijām ieradušies taisni šajā apvidū un mūsu mednieks uzdūries viņa slēp­tuvei. Viņš atrada Nakts Ērgli galīgi aiz bada novārgušu un atvilka viņu līdz mūsu nometnei.

Stāstījums bija galā. Divi kaujinieki izveda no telts Nakts Ērgli, kas bija izģindis kā skelets. Tas bija rēgs, ne cilvēks. Uzmanīgi viņš tika nosēdināts netālu no ugunskura uz bizonu ādu kaudzes. Piegrūdu mātei pie sāniem.

— Māt, — iejautājos, — vai tas ir Nakts Ērglis?

— Jā, tas ir viņš.

— Vai tas nav viņa gars?

— Nē, tas ir viņš pats. Esi mierīgs!

Viņam atnesa vieglu barību no brieža aknām. Visi, svinīgi klusējot, nolūkojās, kā Nakts Ērglis ēda.

—i Redzi? — māte man pačukstēja. — Gars jau ne­ēstu.

Pēc tam viņam pasniedza pīpi, un Nakts Ērglis ilgi smēķēja klusēdams. Beidzot, viņš mazliet atguvās un mē­ģināja izslieties.

— Hau ni tuki — kā tu jūties? — pajautāja viņam virsaitis Cēlā Dvēsele.

— Nit achkse — ļoti labi, — atbildēja Nakts Ērglis.

Viņš palūkojās visapkārt un gribēja pasmaidīt, bet iz­nāca tikai vāra grimase.

— Brāļi, — viņš uzrunāja klātesošos. — Skatos uz jums, esmu atkal tuvinieku vidū, sirds man silst… Jūs gribat zināt, ko esmu piedzīvojis. Tas bija kaut kas ne­parasts. Klausieties!

Un viņš sāka savu stāstu, bieži to pārtraukdams, lai atpūstos. Tanī naktī, kad notika uzbrukums Rukstonam un Vārnām, Nakts Ērglis bija iedalīts kaujiniekos, kuri šāva no pakalna lejup uz ienaidnieka nometni. Pēc tam ar vairākiem biedriem viņš pieteicās iet aizdedzināt tel­tis, bet ienaidnieks bija modrs L viņi tika padzīti. Bija jābēg uz upes pusi. Tad Nakts Ērglis ar lodi tika ievai­nots kājā. Krizdams viņš tumsā pazaudēja bisi. Viņu pa- krītam neviens no biedriem nepamanīja, bet saukt viņš neuzdrošinājās, jo turpat tuvumā snaikstījās Vārnas. Viņš aizvilkās līdz upei. Kauja jau bija rimusi. Ienaidnieka nepamanīts, viņš ieslīdēja ūdenī, straume laimīgā kārtā viņu sāka nest projām. Tā viņš nopeldēja labu gabalu, tad izrāpās krastā un gribēja aizvilkties līdz mums, līdz nometnei. Upē viņš bija pamatīgi noasiņojis, sāpes celī bija neciešamas. Izrāpies krastā, viņš zaudēja samaņu. Kad viņš nāca pie samaņas, saule jau bija augstu pie debesīm. Vajadzēja atmest domas sasniegt savējos. Viņš baidījās no Vārnu pakaļdzīšanās, tādēļ nogulēja visu dienu upmalas krūmos. Vakara krēslā, atspiezdamies uz nūjas, uzsāka atceļu. Ievainotā kāja lika sevi manīt ar­vien vairāk, vairākkārt viņš krita bezsamaņā. Trešajā dienā viņš tikko vairs spēja pavilkties uz priekšu, acu priekšā viss dubultojās. Pēkšņi viņš sadzirdēja balsis. Viņu uzgāja divi tirgoņi. Metisi. Viņi uzsēdināja Nakts Ērgli zirgā un aizveda uz savu nometni. Labie ļaudis ap­rūpēja viņu cik vien spēdami. Kad. viņi devās uz austru­miem, tad paņēma viņu līdzi. Brūce tikai pēc vairākiem mēnešiem daudzmaz sadzija. Kāja bija stīva, celī sa­liekta. Šā gada agrā pavasarī daudzi amerikāņu kalnieši devās uz rietumu Montānas kalniem, kur raka zeltu. Nakts Ērglis viņiem pievienojās, jo starp kalniešiem sa­stapa labus ļaudis, kuri neliedza viņam brālīgu atbal­stu…