Džeks Londons - SAMAITĀTA SIEVIETE

Viņa seja apskaidrojās. Šķita, ka viņam ataususi gaisma.

— Un par to jūs raudat?

— N-nē.

Viņam pamira sirds.

— Par ko tad jūs raudat? — viņš bezcerīgā balsī jau­tāja.

— Jus teicāt, ka man jāprecas ar Biliju. Bet es negribu precēties ar viņu. Es negribu šķirties no Deizijas. Es ne­zinu, ko es gribu. Es gribu mirt.

Bešfords sadūšojās un mēģināja vēlreiz.

— Paklausieties, Loreta, esiet prātīga! Kā tur bija ar tiem skūpstiem? Jūs man neizstāstījāt visu.

— Es… es negribu stāstīt jums visu.

Piepešajā klusumā viņa lūdzoši paskatījās uz Bešfordu.

— Vai man jāstāsta? — beidzot viņa drebošā balsī iejautājās.

— Jāstāsta, — viņš pavēloši atbildēja. — Jums jāiz­stāsta man viss!

— Nu labi… Vai katrā ziņā?

— Katrā ziņā.

— Viņš… es… mēs… — Loreta izstostīja. Un tad izgrūda: — Es atjāvu, un viņš mani noskūpstīja.

— Tālāk! — Bešfords izmisis pavēlēja.

— Tas ir viss, — viņa atbildēja.

— Viss? — Viņa balsī izskanēja šaubas.

— Viss? — Viņas balsī izskanēja ne mazāka neticība.

— Es gribu teikt… ē-ē… un vairāk nekā? — Viņu nomāca paša neveiklība.

— Vairāk? — Viņas pārsteigums bija neliekuļots. — It kā varētu būt vēl kas! Bilijs teica…

— Kad viņš to teica? — Bešfords skarbi noprasīja.

— Vēstulē, ko es saņēmu šorīt. Bilijs teica, ka mani… mūsu… mūsu skūpsti būšot briesmīgi, ja mēs neappre­cēšoties.

Bešfordam griezās galva.

— Ko vēl Bilijs teica? — viņš vaicāja.

— Viņš teica: ja sieviete atļaujot vīrietim sevi noskūp­stīt, viņai esot jākļūst šā vīrieša sievai, un, ja viņa to neizdarot, tas esot briesmīgi. Tāda esot paraža, viņš teica, bet es saku, ka tā ir slikta, peļama paraža un ka man tā nepatīk. Zinu, es esmu briesmīga sieviete, — viņa izaici­noši piebilda, — bet es tur neko nevaru līdzēt.

Bešfords izklaidīgi sameklēja cigareti.

— Vai atļaujat man smēķēt? — viņš jautāja, uzrau­dams sērkociņu.

Šajā mirklī viņš atguvās.

— Lūdzu, piedodiet! — viņš iesaucās, aizmēzdams sēr­kociņu un cigareti. — Es negribu smēķēt. Es nemaz negri­bēju to darīt. Es gribēju…

Bešfords noliecās pār Loretu, paņēma viņas rokas sa­vējā, tad apsēdās uz krēsla rokbalsta un maigi apskāva meiteni.

— Loreta, es esmu muļķis. To es gribēju pateikt. Un vēl kaut ko. Es gribu, lai jūs kļūtu mana sieva.

Viņš satraukts gaidīja atbildi.

— Atbildiet… — viņš skubināja.

— Es piekrītu … ja…

— Ja, turpiniet! Ja?

— Ja man nav jāprecas ar Biliju.

— Jūs taču nevarat precēties ar mums abiem! — viņš gandrīz izkliedza.

— Un vai tad nav tādas paražas… kā… kā teica Bilijs?

— Nē, tādas paražas nav. Nu, Loreta, vai esat ar mieru kļūt mana sieva?

— Nedusmojieties uz mani, — viņa sacīja, atturīgi uz­metusi lūpas.

Bešfords piekļāva meiteni sev pie krūtīm un noskūpstīja.

— Cik labi būtu, ja tāda paraža pastāvētu, — viņa tikko sadzirdamā balsī teica, gulēdama Bešforda skavās, — tāpēc ka tad man būtu jāprecas ar jums, Ned… dār­gais … Vai tā nav?