Džeks Londons: SAMAITĀTA SIEVIETE

— Šovakar es visu uzzināšu, — teica misis Hemingveja vīram.

Bet Neds vēl dienā sastapa Loretu lielajā dzīvojamā istabā. Viņa mēģināja novērsties. Viņš satvēra meitenes rokas un ieraudzīja, ka skropstas viņai ir miklas, bet lū­pas dreb. Ne vārda nebildis, viņš sirsnīgi paskatījās uz Loretu. Viņas skropstas kļuva vēl miklākas.

— Nu, nu, neraudi, mazā, — viņš mierināja.

Viņš kā sargādams aplika roku Loretai ap pleciem. Bet viņa kā noguris bērns piekļāva galvu viņam pie krūtīm. Nedu pārņēma trīsas, bet tās bija neparastas grieķim, kas atguvies pēc ilgas vilšanās.

— Ak, Ned, — Loreta šņukstēdama teica, — ja jūs zi­nātu, cik samaitāta es esmu!

Viņš iecietīgi pasmaidīja un dziļi ievilka elpu, izbaudī­dams viņas matu aromātu. Viņš iedomājās savu bagāto pieredzi attiecībās ar sievietēm un vēlreiz dziļi ievilka elpu. Likās, ka no viņas plūst bērna saldums — «nevai­nīgas dvēseles smarža», kā viņš izteicās domās.

Tad Neds ievēroja, ka meitene šņukst aizvien biežāk.

— Kas nospiež jūsu sirdi, mazā? — viņš maigi, gan­drīz vai tēvišķīgi jautāja. — Vai Džeks jums nodarījis pāri? Bet varbūt jūsu mīļotā māsa vairs neraksta?

Loreta neatbildēja, un Neds juta, ka viņam katrā ziņā jānoskūpsta viņas mati un ka viņš ne par ko neatbild, ja šī situācija ieilgs.

— Izstāstiet man visu, — viņš laipni sacīja, — iespē­jams, ka es varu jums palīdzēt.

— Nē. Jūs nicināsiet mani. Ak, Ned, man tāds kauns!

Viņš neticīgi iesmējās un ar lūpām viegli pieskārās vi­ņas matiem — tik viegli, ka viņa pat nemanīja.

— Dārgo mazulīt, aizmirsīsim visu, vienalga, kas tas būtu! Es gribu jums pateikt, kā es mīlu …

Viņa līksmi iekliedzās, bet tad izdvesa kā vaidu:

— Par vēlu!

— Par vēlu? — viņš izbrīnījies pārjautāja.

— Ak, kāpēc es to darīju? Kāpēc? — viņa dvesa.

Neds sajuta saltas trīsas sirdī.

— Ko tad? — viņš vaicāja.

— Ak, es… viņš… Bilijs. Es esmu tik samaitāta sie­viete, Ned! Es zinu, jūs nekad vairs nerunāsiet ar mani.

— Sis… šis Bilijs… — viņš iesāka stostīdamies. — Vai viņš ir jūsu brālis?

— Nē… viņš… es nezinu. Es biju tik jauna. Es neko nevarēju darīt. Ak, es sajukšu prātā! Es sajukšu prātā!

Un tad Loreta sajuta, ka viņai ap pleciem apliktā roka atlaižas vajā. Viņš saudzīgi atvirzījās nost un saudzīgi apsēdināja Loretu lielā krēslā, kur viņa nodūra galvu un par jaunu sāka elsot. Viņš nikni pavirpināja ūsas, tad pie­stūma viņai tuvāk otru krēslu un apsēdās.

— Es … es nesaprotu, — viņš noteica.

— Es esmu tik nelaimīga! — viņa deldzās.

— Kāpēc nelaimīga?

— Tāpēc, ka… viņš… viņš grib, lai es kļūstu viņa sieva.

Viņa seja uz brīdi atplauka, un viņš mierinoši uzlika savu roku uz Loretas rokas.

— Tas nevar darīt meiteni nelaimīgu, — viņš dziļdo­mīgi piezīmēja. — Ja jau jūs viņu nemīlat, tad nav iemesla… Jūs, protams, viņu nemīlat?

Loreta noliegdama enerģiski papurināja galvu un ple­cus.

— Nemīlat?

Bešfords gribēja tikt pilnīgā skaidrībā.

— Nē! — viņa kā šautin izšāva. — Es nemīlu Biliju! Es negribu mīlēt Biliju!

— Ja jūs nemīlat viņu, — pārliecināts sacīja Bešfords,

— nav iemesla uzskatīt sevi par nelaimīgu tāpēc vien, ka viņš jūs bildinājis.

Loreta atkal sāka šņukstēt un, labu brīdi paraudājusi, iesaucās:

— Tur jau ir tā nelaime. Kaut es viņu mīlētu! Ak, kā es gribu mirt!

— Mans dārgais bērns, nu gan jūs uztraucaties nieku dēļ. — Viņa otra roka sekoja pirmajai un arī nogūlās uz viņas rokām. — Sievietes tā dara katru dienu. Tikai tā­pēc, ka esat pārdomājusi vai nevarat izlemt, tikai tāpēc, ka — man jālieto nelāgs vārds — esat pametusi vīrieti…

— Pametusi! — Pacēlusi galvu, Loreta uzlūkoja Beš- fordu ar asaru pilnām acīm. — Ak, Ned, ja tik vien būtu tās bēdas!

— Tik vien? — viņš dobjā balsī jautāja, rokām lēni noslīdot no meitenes rokām. Viņš gribēja kaut ko teikt, tomēr nebilda ne vārda.

— Bet es negribu precēties ar viņu! — Loreta protes­tējot iesaucās.

— Tad neprecieties, — viņš deva padomu.

— Bet man ir jāprecas ar viņu.

— Ir jāprecas?

Loreta palocīja galvu.

— Stipri teikts.

— Zinu, — viņa piekrita, pūlēdamās apspiest elsas. Tad viņa mierīgākā tonī piemetināja: — Esmu samaitāta sie­viete, šausmīgi samaitāta sieviete. Neviens nezina, cik samaitāta es esmu, neviens, izņemot Biliju.

Iestājās pauze. Neds Bešfords sadrūma un savādi pa­skatījās uz Loretu.

— Viņš… Bilijs zina? — viņš beidzot jautāja.

Negribīgs pamājiens ar galvu un piesarkuši vaigi bija

atbilde uz šo jautājumu. Brīdi viņš pārdomāja — gluži kā peldētājs, kas nevar un nevar saņemties, lai mestos ūdenī.

— Pastāstiet man par to! — Viņš runāja ļoti stingri.

— Jums jāizstāsta man viss līdz pēdējam!

— Bet vai jūs… vai jūs man piedosiet? — viņa jau­tāja vājā, tikko sadzirdamā balsī.

Bešfords paminstinājās, dziļi ievilka elpu un metās ūdenī.

— Jā, — viņš izmisis atteica. — Es jums piedošu. Stāstiet!

— Nebija neviena, kas mani brīdinātu, — Loreta iesaka. — Mēs tik bieži bijām kopā. Toreiz es vēl biju galīgi za|a.

Viņa apklusa, lai padomātu. Bešfords nepacietīgi kodīja lūpas.

— Ja es būtu zinājusi…

Viņa atkal aprāva teikumu.

— Jā, jā, turpiniet, — Bešfords skubināja.

— Mēs satikāmies gandrīz katru vakaru.

— Ar Biliju? — viņš jautāja ar niknumu, kas biedēja Loretu.

Nūja, ar Biliju. Mēs tik bieži bijām kopā… Ja es būtu zinājusi… Nebija, kas man pasaka… Es biju tik jauna…

Loreta gribēja kaut ko piebilst un satraukta paskatījās uz viņu.

— Neģēlis!

Neds Bešfords nokaitināts uzšāvās stāvus: tagad tas vairs nebija noguris grieķis, bet gan satracināts jauneklis.

— Bilijs nav neģēlis, viņš ir labs cilvēks, — Loreta aizstāvēja ar apņēmību, kas pārsteidza Bešfordu.

— Jūs droši vien tūlīt man teiksiet, ka pie visa vainīga bijāt jūs, — viņš sarkastiski ieminējās.

Loreta pamāja ar galvu.

— Ko? — viņš iekliedzās.

— Pie visa vainīga biju es, — viņa nelokāmi apstip­rināja. — Man nevajadzēja viņam atjaut. Esmu pelnījusi, ka mani nosoda.

Bešfords, kas bija staigājis šurpu turpu pa istabu, ap­stājās, un, kad viņš ierunājās, viņa balss skanēja samie­rinoši.

—- Labi, — viņš sacīja. — Es jūs ne mazākā mērā ne­nosodu, Loreta. Jūs bijāt ļoti godīga. Taču Bilijam ir taisnība, bet jums nav. Jums ir jāprecas.

— Ar Biliju? — viņa jautāja nespodrā, izdzisušā balsī.

— Jā, ar Biliju. Es jums palīdzēšu. Kur viņš dzīvo? Es piespiedīšu viņu.

— Bet es negribu precēties ar Biliju! — viņa izbailēs iekliedzās. — Ak, Ned, jūs taču to nedarīsiet?

— Darīšu, — Bešfords bargi atbildēja. — Jums ir jā­precas! Un Bilijam tāpat! Vai jūs saprotat?

Loreta piespieda seju pie mīkstās krēsla atzveltnes un sāka šņukstēt kā izpērta.

Sākumā Bešfords ieklausīdamies saprata tikai vienu:

— Bet es negribu pamest Deiziju! Es negribu pamest Deiziju!

Viņš drūmi staigāja pa istabu, tad apstājās un ar inte­resi ieklausījās.

— Kā lai es to būtu zinājusi? — Loreta caur asarām teica. — Viņš man nesacīja. Neviens vēl mani nebija skūpstījis. Man nebija ne nojausma, ka skūpsts var būt tik šausmīgs… kamēr… viņš nebija atrakstījis man. Es saņēmu vēstuli tikai šorīt.