Džeks Londons - NELIELS RĒĶINS SVIZINAM HOLAM

Pēdējo reizi ilgi un vērīgi nopētījis ne ar ko nepār­traukto jūras aploci, Deivids Grīfs nolaidās no zāliņa un, visas cerības zaudējis, lēnām nokāpa pa veblīnēm uz klāja.

— Leu-Leu atols ir nogrimis, mister Snov, — viņš teica jaunajam stūrmanim ar izbiedēto seju. — Ja vien navigācijas zinībām vēl kaut cik var ticēt, tad šis atols droši vien atrodas zem jūras, jo mēs divas reizes esam pārbraukuši tam tieši pāri… labāk sakot, vietai, kur tam vajadzēja atrasties. Vai nu tas ir tā, vai arī sabo­jājies hronometrs, jeb vai es esmu aizmirsis visu, ko zinu par navigāciju.

— Tas laikam gan būs hronometrs, ser, — stūrmanis apliecināja savam saimniekam. — Zināt, es taču izdarīju novērojumus arī pats uz savu roku un apstrādāju tos, un tie pilnīgi saskan ar jūsējiem.

— Jā, — noņurdēja Grīfs, īgni pamezdams ar galvu, — un tur, kur krustojas jūsējās sommerlīnijas un manējās tāpat, tur ir punkts, kur jāatrodas Leu-Leu centram. Vai­nīgajam jābūt hronometram — vai nu tas noslīdējis par kādu iedaļu, vai atgadījies kas cits tamlīdzīgs.

Viņš paspēra dažus soļus līdz reliņam un atpakaļ, tad pameta bažīgu skatienu uz «Tēvoča Tobija» sliedi ūdenī. Šoneris, no pakaļgala pūšot diezgan pastiprai brīzei, brauca ar deviņu vai desmit mezglu ātrumu.

— Labāk iegroziet to tuvāk pie vēja, mister Snov! At­stājiet tikai mazās buras un ļaujiet kuģim kreisēt pret vēju ar kādu divu mezglu ātrumu! Sāk nomākties, un es nedomāju vis, ka šonakt izdosies novērot zvaigznes; tā­pēc tagad mums atliek tikai noturēties uz vietas pret vēju, pēc rītrīta novērojumiem aprēķināsim platuma grā­dus un uzmeklēsim Leu-Leu, braukdami pa tās platuma grādu. Tā savā laikā rīkojušies visi vecie jūras brau­cēji.

No visiem šoneriem, kas piederēja Deividam Grifam, «Tēvocis Tobijs» — plats, smagnējiem rangouta kokiem, augstu virsūdens bortu un stāvu holandiešu tipa priekš- vadni — bija visgausākais, vispamatigāk būvētais, tālab arī visizturīgākais, un uz to droši varēja paļauties. Kuģa parastais maršruts veda pa Banka un Santakrusa salu grupām un starp ziemeļrietumos izkaisītajiem atsevišķa­jiem atoliem, kur Grifa iezemiešu tirgotāji vāca kopru, ka- retes bruņurupučus un pa reizei, ja gadījās, arī kādu tonnu pērienu. Tā kā skiperi bija nolikusi gultā sevišķi nikna drudža lēkme, Grīfs bija palaidis viņu atvaļinājumā un pats pārņēmis «Tēvoča Tobija» vadību tā reisā pa ato­liem, kas notika ik pusgadu reizi. Viņš bija nolēmis vis­pirms aizbraukt uz Leu-Leu, kas atradās vistālāk, bet tagad izrādījās, ka nomaldījies jūrā, jo hronometrs rāda zilus brīnumus.

Tonakt neparādījās neviena zvaigzne, un nākamajā dienā arī saule nebija redzama. Visapkārt zvilnēja neciešami smacīga nekustība, ko reizēm sarāva spē­jas vēja brāzmas un pēkšņas lietus gāzes. Aiz bažām no­virzīties pārāk tālu pret vēju «Tēvoci Tobiju» nolika dreifā, un četras nākamās dienas un naktis debesis sedza mā­koņi. Ne uz mirklīti nepaspīdēja saule, un tajos nedaudza­jos brītiņos, kad pa mākoņu spraugām pavīdēja zvaig­znes, tās bija pārāk blavas un tūdaļ arī nozuda, tā ka par to noteikšanu nebija ko domāt. Sajā laikā jau pat pēdī­gais nepraša būtu skaidri atskārtis, ka dabas spēki gatavo negantu uzbrukumu. Grīfs, apskatījis barometru, kas ne­mainīgi turējās uz 29,90, kāpa atpakaļ uz klāja, sagrūz- damies ar Džeki-Džekiju, kura seja bija tikpat samākusies un aizmiglota kā debesis un gaiss visapkārt. Džeki-Dže- kijs, pieredzes bagāts jūrnieks no Tongas salas, skaitījās tāds kā bocmanis un pa pusei otrais stūrmanis, kas iz­rīkoja no dažādu cilšu kanakiem salasīto apkalpi.

— Lieli vēji būs nākt, es domāt, — viņš teica. — Es tai&ni tāds redzēt agrāk — varbūt piecas, varbūt sešas reizes.

Grīfs pamāja ar galvu. — Tieši tā, Džeki-Džekij, ne­gaisa laiks. Drīz vien barometrs būs nokritis tik zemu, ka tam izvelsies dibens.

— Droši, — tongietis apliecināja. — Drīz bus pust kā elle.

Pec desmit minūtēm uz klaja uznaca Snovs.

— Barometrs sakustējies, — viņš teica. — 29,85, krīt arvien zemāk un visu laiku svārstās. Nejēdzīgi sutīgs — vai jūs nejūtat? — Viņš nobraucīja pieri ar rokām.

— Taisni nelabi kļūst. Tā jau visas brokastis atnāks at­pakaļ bez kādām pūlēm.

Džeki-Džekijs pasmīnēja. — Mans taisni tāpat. Viss, kas iekšā būt, nākt ārā. Tas vienmēr tā pirms stiprs pū­tiens. Bet «Tēvocis Tobijs» dūšīgs. Viņš iet cauri visam.

— Labāk uzvelciet vētras buru grotmastā un negaisa klīveri! — Grīfs teica stūrmanim. — Neaizmirstiet visas buras sarēvēt līdz pēdējam pirms noņemšanas! Nemaz ne­var zināt, kas viss mums vēl var noderēt. Uzlieciet du- bultcēziņus, ja jau reiz ķeraties klāt!

Pēc stundas tajā pašā pilnīgajā bezvējā, smacējošajam spiedīgumam augot augumā, barometrs noslīdēja līdz 29,70. Stūrmanis bija jauns, viņam trūka pacietības rāmi gaidīt neizbēgamo. Uz mirkli pārtraucis nemierīgo soļo­šanu šurp un turp, viņš pavēcināja rokas.

— Ja jau tai jānāk, būtu reiz nākusi! — viņš izsaucās.

— Kas par jēgu mētāties te neziņā! Lai nāk kaut visļau­nākais, bet tad lai arī nāk, ka mēs varam zināt, kas tas ir! Jauka jezga — nomaldījušies ar niķainu hronometru, bez tam vēl vētra, kas nemaz negrib pūst!

Mākuļiem appinkuļotā debess pieņēma neskaidru vara krāsu un šķita kvēlojam kā milzīga nokaitēta katla iek­šiene. Neviens pats vairs nepalika apakšā. Iezemiešu mat­roži bikli pulcējās grupiņās kuģa vidusdaļā un priekš- klājā, runājās klusinātās balsīs un bažīgi raudzījās drau­dīgajās debesīs un tikpat draudīgajā jūrā, kas vēla ga­rus, gausus, eļļainus viļņus.

— Izskatās kā nafta, sajaukta ar rīcineļļu, — stūrma­nis gremzās, riebumā nospļaudamies pār bortu. — Māte mani mēdza dzirdīt ar tādām mikstūrām, kad biju ma­ziņš. Ak kungs, nu tā kļūst melna!

Baigā kapara kvēle bija nozudusi, debess satumsa un noslīga tik zemu, ka iestājās vēla vakara mijkrēslis. Dei­vids Grīfs, kas negaisu gaitu pazina visos sīkumos, to­mēr vēl un vēlreiz pārlasīja «Vētru likumus», sasprin­dzinādams redzi, lai vājajā gaismā spētu saskatīt burtus. Neko citu nevarēja apsākt kā vien gaidīt vēju, tad varēs uzzināt, kādā stāvoklī kuģis atrodas pret ciklona strauji traucošo centru, kas no kaut kurienes tuvojās caur šo drūmo nokrēsli.

Pulkstenis bija trīs pēc pusdienas un barometrs nokri- ties līdz 29,45, kad uzradās vējš. To varēja saredzēt jau uz ūdens, jo vējš savā skrējienā aptumšoja jūras vir­smu un sāka dzīt pār to sīkas, kruzuļainas putu šaltītes. Tā bija vēl tikai tāda stingrāka brīze, un «Tēvocis To­bijs» ar piepūstajām vētras burām iegrozījās tā, lai vējš nāktu no sāniem, un aizpeldēja četru mezglu gaitā.

— Nu, tad ir ar vējelis! — Snovs paņirgājās. — Un pēc tik lieliskas gatavošanās!

— Vējš bērniņš, — Džeki-Džekijs piekrita. — Drīz viņš augt liels vīrs, būsi redzēt.

Grīfs lika uzvilkt fokburu, atstājot to ierēvētu, un «Tē­vocis Tobijs» mazliet paātrināja gaitu pieaugošajā brīzē. Vējš strauji izvērtās par īstu vīru, tomēr ar to vien ne­samierinājās. Tas pūta arvien spēcīgāk, vēl un vēl spēcī­gāk, katru pastiprinājuma pakāpi iepriekš pasludinādams ar bezvēja brīžiem, kam tūdaļ sekoja jaunas mežonīgas brāzmas. Tas kļuva ik brīdi stiprāks, līdz «Tēvoča To­bija» reliņš biežāk atradās zem ūdens nekā virs tā un vidusdaļa burzguļoja putainos ūdeņos, ko špigates ne­spēja novadīt. Grīfs nemitīgi pētīja barometru, kas ne­atlaidīgi slīdēja lejup.