Džeks Londons - NELIELS RĒĶINS SVIZINAM HOLAM

Snovs iesvilpās, jo viņam pēkšņi kas iešāvās prātā.

— Uzminēju! — viņš izsaucās.

— Bet es pateikšu, ko jūs uzminējāt, — Grīfs attrauca. — Jums ienāca prātā, ka «Emīlija L.» ir bijis viņu šo­neris?

— Tieši tā. Viņi te velk ārā pērlenes un izpūdē tās, ka­mēr kuģis aizbraucis vēl pēc citiem nirējiem vai arī pro­vīzijas — varbūt abiem kopā.

— Pilnīgi vienis prātis ar jums. — Grīfs paraudzījās uz kajītes pulksteni un posās doties pie miera. — Viņš ir jūrnieks. Jūrnieki viņi ir visi trīs. Bet salinieki viņi nav. Šinīs ūdeņos viņi ir iesācēji.

Snovs atkal iesvilpās.

— Bet «Emīlija L.» ir gājusi bojā ar visu apkalpi, — viņš atsaucās. — Mēs taču to zinām. Viņi te tagad ir tikpat kā izsēdināti uz vientuļas salas, kamēr atgriezīsies Svizins Hols. Tad viņš tos saņems ciet ar visām pērle- nēm.

— Vai arī tie sagrābs viņa šoneri.

— Ceru, ka viņi to izdarīs! — Snovs atriebības kārē nomurmināja. — Derētu gan kādam aplaupīt viņu pašu! Vēlētos, kaut varējis ielīst viņu ādā! Tad gan es norē­ķinātos par tiem sešdesmit tūkstošiem.

Pagāja nedēļa, un pa šo laiku «Tēvocis Tobijs» bija sagatavots izbraukšanai jūrā, bet Grīfs bija pratis atbrī­voties no katrām aizdomām krastmalas bandas acīs. Pat Gormens un Votsons noticēja, ka Grīfs ir tas, par ko uzdodas. Visu nedēļu Grīfs lūdzas un kaulējās ar tiem, lai uzdod salas garuma grādu.

— Jūs taču negribēsiet pamest mani šeit bojāejai, — viņš pēdīgi sāka uzstāties stingrāk. — Es nevaru orien­tēties pēc sava hronometra, ja nezinu jūsu garuma grādu.

Hols pasmējās, bet atteicās.

— Jūs esat pārāk labs navigators, mister Enstej, gan jau sameklēsiet Jaungvineju vai kādu citu cietzemi.

1 Ngari-ngari — ādas slimība.

1 Ūdens lilijas ar ēdamām saknēm.

— Jūs ari esat pārāk labs navigators, mister Hol, — Grīfs atbildēja, — lai nesaprastu, ka es kurā katrā laikā varu sameklēt jūsu salu, braukdams tikai pa tās platuma grādu.

Pēdējā vakarā, kā parasti izbraucis salā uz vakariņām, Grifs pirmo reizi dabūja aplūkot pērles, ko viņi bija savākuši. Misis Hola aizrāvusies palūdza savu vīru at­nest «skaistulītes» un veselu pusstundu izrādīja tās Gri­fam. Viņas sajūsma par tām bija neviltota, tāpat kā Grifa izbrīns, ka tie izvilkuši tik bagātīgu lomu.

— Lagūna

Grīfs pārlaida tām acis un aplēsa, ka to vērtība var būt no simt līdz tūkstoš dolāriem gabalā, kamēr dažas izcili lielas pērles būs vēl nesalīdzināmi dārgākas.

— Ai, kas par skaistulītēm, kas par daiļaviņām! — iz­saucās misis Hola, pēkšņi paliekdamas uz priekšu, un sāka skūpstīt pērles.

Vēl pēc dažām minūtēm viņa piecēlās un pateica arlab- vakaru.

— Jāsaka — ardievu, — Grīfs atteica, saņemdams vi­ņas roku. — Mēs izbrauksim, rītam austot.

— Tik piepeši! — viņa izsaucās,, tomēr Grīfs labi re­dzēja, cik apmierināti uzdzirkstīja viņas vīra acis.

— Jā, — Grifs turpināja. — Visi remonta darbi pa­beigti. Es nekādi nevaru no jūsu laulātā drauga izlūgties salas garuma grādu, kaut gan nebeidzu cerēt, ka viņš vēl kļūs pieļāvīgāks.

Hols pasmējās un pakratīja galvu, un, kad sieva bija izgājusi no istabas, piedāvāja pēdējo atvadu glāzīti. Pie šīs glāzītes viņi nu sēdēja smēķēdami un sarunādamies.

— Kā, pēc jūsu domām, — cik tās būtu vērtas? — Grīfs ievaicājās, norādīdams pērļu klājienu uz galda. — Tas ir, cik pērļu uzpircēji varētu jums dot atklātā tirgū?

— O, kādus septiņdesmit piecus vai astoņdesmit tūk­stošus, — Hols nevērīgi attrauca.

— Baidos, ka vērtējat par zemu. Es mazliet pazīstu pērles. Ņemsim kaut pašu vislielāko. Tā ir pilnīgi ne­vainojama. Ne centa mazāk par pieciem tūkstošiem dolāru. Kāds multimiljonārs reiz samaksās divtik daudz, kad starpnieki būs noņēmuši savus meslus. Un nemaz nenie- ciniet sīkās pērlītes, jums jau šo barokalo pērlīšu ir ve­selām kvartām. Baroka pērlītes pašlaik nāk modē. Tās izķer ar katru gadu vairāk, un to vērtība jau dubultoju­sies.

Hols aplūkoja savu pērļu klāstu ciešāk un ilgāk, aprē­ķinādams atsevišķo pērļu vērtību un balsī izteikdams kopsummu.

— Jums taisnība, — viņš pievienojās. — To vērtība būs visi simttūkstoš dolāri.

— Un par cik jūs vērtējat savus ražošanas izdevu­mus? — Grīfs turpināja. — Jūsu pašu, divu palīgu un nirēju darbu?

— Ar pieciem tūkstošiem tie būtu segti.

— Tātad pērles jums ienestu deviņdesmit piecus tūk­stošus skaidra atlikuma?

— Apmēram tā. Bet kālab jūs tik ziņkārīgs?

— Nu, es tikai tā gudroju … — Grifs apklusa, lai iz­tukšotu savu glāzi. — Gudroju, kā lai sagādā jums tais­nīgu atlīdzinājumu. Es domāju, ka varētu piešķirt jums un jūsu ļaudīm brīvu braucienu uz Sidneju un šos piecus tūkstošus dolāru … vai, teiksim labāk, septiņus tūkstošus piecus simtus. Jūs esat dūšīgi strādājuši.

Nesaraudamies, nepakustinādams ne muskuli, vīrietis tikai saausījās un saspringa. Laipnība no apaļās sejas iz­gaisa kā liesma no izdzēstas sveces. Smaids vairs neaiz­ēnoja viņa acis, un to dziļumos atsedzās šā vīra skarbā, bīstamā dvēsele. Viņš runāja klusā, piesardzīgā balsī:

— Pie velna, ko jūs ar to gribat teikt?

Grīfs uzsvērti vienaldzīgi no jauna iededzināja savu ci­gāru.

— Es nu nezinu, kā lai iesāk, — viņš atteica. — Stā­voklis ir … hm … diezgan kutelīgs … jums. Redzat, es mēģinu būt atklāts. Kā jau teicu, jūs esat strādājis dū­šīgi. Es nemaz negribu šīs pērles jums konfiscēt. Vēlos atlīdzināt jums par zaudēto laiku, pūlēm un izdevumiem.

Acumirklī otrā vīra seja sastinga pilnīgā vainas ap­ziņas grimasē.

— Bet es domāju, ka jūs esat Eiropā, — viņš nomur­mināja. Uz bridi uzliesmoja cerības stars. — Paklau, jūs taču gribat mani izāzēt. Kā lai es zinu, ka jūs esat Svizins Hols?

Grifs paraustīja plecus. — Sāda āzēšana būtu pavisam nepiedienīga pēc jūsu viesmīlīgās uzņemšanas. Un tik­pat nepiedienīgi izskatītos, ja uz salas atrastos divi Svizini Holi.

— Ja nu jus esat Svizins Hols, kas tad, visu velnu vārdā, esmu es? Vai to jūs arī zināt?

— Nē, — Grīfs nevērīgi atteica. — Bet man nebūtu iebildumu uzzināt.

— Nu, tā nav jūsu darīšana.

— Bez šaubām. Kas jūs esat, tas neattiecas uz lietu. Starp citu, es zinu jūsu šoneri, un no tā es varu uzzināt, kas esat jūs pats.

— Kā to sauc?

— «Emīlija L.».

— Pareizi. Es esmu kapteinis Rafijs, tās īpašnieks un kapteinis.

— Malu mednieks roņu apmetnēs? Esmu dzirdējis par jums. Kas tad galu galā jūs atvedis šurp manos īpašu­mos?

— Vajadzēja naudas. Roņu bari jau gandrīz izbeigušies.

— Un pasaules nomaļu stūrīšos kārtība ir jums izdevī­gāka, ko?

— Gandrīz tā. Bet nu parunāsim par pašreizējo ķezu, mister Hol! Es varu ņeganti pretoties. Ko jūs tādā gadī­jumā darītu?

— To, ko jau teicu. Pat vēl labāk tā. Cik vērta ir «Emī­lija L.»?

— Viņas dienas jau pagājušas. Ne vairāk kā desmit tūkstošu, un tā pati jau būtu tīrā laupīšana. Ikreiz, kad tā izbrauc stiprākās bangās, es baidos, ka tik neizbirdina visu balastu caur dibena plankām.

— Ir jau izbirdinājusi, kapteini Rafij. Pēc pēdējā pūtiena es to redzēju ar dibenu uz augšu. Teiksim, tā būtu vērta septiņus tūkstošus piecus simtus. Tātad es samaksāšu jums kopā piecpadsmit tūkstošus un došu ceļu par brīvu. Nenoņemiet rokas no ceļiem! — Grīfs piecēlās, piegāja klāt un paņēma viņa revolveri. — Tikai nepieciešamā pie­sardzība, kaptein. Tagad jūs nāksiet uz kuģi kopā ar mani! Misis Rafijai es šos jaunumus pateikšu vēlāk un pierunāšu viņu piebiedroties jums.