Džeks Londons - Pa viltus sauļu taku

— Tā ir glezna, bilde, — es sacīju. — Tā ir dzīve. Tu pats esi daudz ko tādu redzējis.

Viņš paskatījās uz mani, padomāja, tad lēni noteica:

— Jā, tu runā pareizi. Te nav beigu. Neviens tās nekad neuzzinās. Tas tiesa. Esmu pieredzējis. Tā ir dzīve.

Viņš ilgi sūca pīpi, neteikdams ne vārda, laikam apsvērdams un vērtēdams baltā cilvēka prasmi attēlot un salīdzinādams to ar dzīves īstenību. Brīžiem viņš nogrozīja galvu un kaut ko nopurpināja, tad izkratīja pelnus, rūpīgi piebāza vēl vienu pīpi un, brītiņu padomājis, to aizkūpināja.

— Jā, es esmu redzējis daudzas dzīves ainas, — viņš sacīja. — Ne jau zīmētas, bet tādas, ko redzi pats savām acīm. Esmu uz tām skatījies it kā pa logu uz to, kas raksta vēstuli. Esmu redzējis daudzus tādus gabaliņus no dzīves — bez beigām, bez sākuma, bez skaidras jēgas.

Pēkšņi viņš pagriezās pret mani, paskatījās man tieši acīs un domīgi uzbilda:

— Paklau. Tu esi mākslinieks. Diezin kā tu attēlotu to, ko es reiz pieredzēju: bildi bez sākuma un ar neizprotamām beigām, gabaliņu dzīves kāvu gaismā un Aļaskas ietvaros.

— Milzīgs audekls, — es nomurmināju.

Taču viņš neklausījās manos vārdos, jo acu priekšā viņam jau rādījās atmiņu atmodināta aina, un viņš sāka to apcerēt.

— To varētu nosaukt gan šā, gan tā, — viņš turpināja, — bet tur bija daudz viltus sauju, tāpēc es to nolēmu nosaukt tā: «Viltus sauju taka». Tas jau bija sen. Pirmo reizi es šo sievieti sastapu pirms septiņiem gadiem, tūkstoš astoņi simti deviņdesmit septītā gada rudenī. Man toreiz pie Lindermana ezera piederēja lieliska kanoe. Strādāju par pasta vedēju un pari Cilkutai vedu divtūkstoš vēstuļu Dausonai. Toreiz visi skrēja uz Klondaiku. Ceļā satiku milzumu cilvēku. Daudzi gaza kokus un taisīja laivas. Upes varēja kuru katru dienu aizvilkties ciet; gaisā sniegs, uz zemes sniegs, uz ezera ledus, upju līči arī jau vilkās ciet. Ar katru dienu vairāk sniega, vairāk ledus. Varbūt pēc dienas, pēc trim dienām, varbūt pēc nedēļas uznāks sals, un tad — pa ūdeni uz priekšu vairs netiks, ledus vien, visi paliks kājniekos. Līdz Dausonai sešsimt jūdžu, tāls ceļš. Bet laiva skrien atri, katram gribas tikt laiva. Visi plijas virsū: «Cārlij, paņem mani sava kanoe, došu divsimt dolāru!» — «Carlij, trīssimt dolāru!» — «Cārlij, četrus simtus!» Bet es saku: «Nē!» Visiem saku: «Nē!» Es esmu pasta vedējs.

No rīta piebraucu pie Lindermana ezera. Biju braucis visu nakti, briesmīgi noguris. Izvāru brokastis, paēdu, pēc tam liekos turpat krastmalā uz auss un trīs stundas noguļu. Pamostos. Pulkstenis desmit. Snieg. Pūš stiprs vējš, ļoti stiprs vējš. Man blakus sniega tup sieviete. Balta sieviete, jauna, ļoti skaisfa, gadus divdesmit, varbūt divdesmit piecus. Skatās uz mani. Es — uz viņu. Ļoti piekususi. Nav no tām vieglajam skuķēm, nē — kārtīga sieviete. Un ļoti piekususi.

«Vai tu esi Sitka Cārlijs?» viņa jautā.

Es pietraucos kājās, saloku segas, lai nepiesnieg iekšpuse.

«Es braucu uz Dausonu,» viņa saka, «tavā kanoe. Cik jamaksā?»

Es savā kanoe negribu ņemt nevienu, bet man nepatīk teikt «nē». Tāpēc es viņai saku:

«Tūkstoš dolāru.»

To pasaku tāpat vien, pa jokam, lai sieviete nevarētu braukt man līdzi; tomēr labāk nekā skaidri pateikt «nē». Viņa cieši paraugās manī un tad jautā: «Kad tu brauksi?»

«Tūliņ.»

Viņa nosaka:

«Labi.»

Viņa man došot tūkstoš dolāru.

Ko darīt? Man negribējās sievieti vest, bet biju apsolījies par tūkstoš dolāriem viņu paņemt lidzi. Nevarēju lagā saprast. Varbūt arī viņa tikai joko. Saku:

«Parādi tūkstoš dolāru!»

Un sieviete, jauniņā sieviete, galīgi viena, turpat uz takas, turpat sniegā, piepeši izvelk tūkstoš dolārus papīra naudā un liek man saujā. Skatos uz naudu, skatos uz viņu. Ko teikt?

«Nē,» es saku. «Mana kanoe ir joti maza. Nepietiks vietas mantām.»

Ret viņa smiedamās atteic:

«Es esmu veca ceļotāja. Te ir visas manas mantas.»

Un pabiksta ar kāju nelielu tīstokli sniega: brezentā ietītas divas kažokādu segas un paris sieviešu apģērba gabalu. Pasvārstu tīstokli rokā — mārciņas trīsdesmit piecas, ne vairāk. Esmu pārsteigts. Viņa izņem tīstokli man no rokām. Un saka:

«Braucam.»

Ņem tīstokli un nes uz kanoe. Ko tur lai saka? Ielieku laivā savas segas. Sākam braukt. Pūš stingrs vējš. Uzvelku mazo buru. Kanoe skrien ātri, lido kā putns pa augstajiem viļņiem. Sieviete briesmīgi pārbīstas.

«Ko brauc uz Klondaiku, ja esi tik bailīga?» es viņai jautāju.

Atbildes vietā viņa pasmejas skadriem smiekliem, bet gaiši redzams, ka viņai briesmīgi bail. Un ka ir ļoti piekususi. Vadu kanoe pa kanālu uz Benneta ezeru. Ūdens bango, sieviete reizēm bailēs iekliedzas. Braucam pa Benneta ezeru. Sniegs, ledus, negants vējš, bet sieviete ir tik piekususi, ka aizmieg.

Vakarā apstājamies atpūsties Undiarmā. Sieviete sēž pie ugunskura un ēd vakariņas. Skatos uz viņu. Viņa ir skaista. Sāk sukāt matus. Mati viņai biezi, kastaņbrūni, ugunskura gaisma laistās kā zelts, tikko viņa pagriež galvu — rau, tā, — tajos zibin iezibas zeltītas dzirkstelī- tes. Acis lielas, brūnas, brīžiem maigas kā sveces gaisma, kas spīd caur aizkaru, brīžiem dzēlīgi asas un spīgo kā ledus graudiņi saulē. Kad viņa pasmaida … kā to lai pasaka?… Kad pasmaida, es saprotu: baltajam vīrietim būtu ļoti patīkami viņu skūpstīt. Redzi, kāda! Smaga darba viņa nav redzējusi. Rociņas mīkstas kā bērnam. Un pati smalcina ka bērns — ne trausla, bet tāda maiga; rokas, kājas, visi muskuļi — maigi un mīksti kā bērnam. Pati šmauga. Un, kad pieceļas un staiga, pagriež galvu vai paceļ roku … nemāku ta īsti izteikt… nu tāda, tik glīti veidota kā laba kanoe — jā, ja, tieši tāda, un kustības — akurāt kā labai kanoe, kad tā slīd pa upes spoguli vai traucas pari stāviem, straujiem, putainiem viļņiem. Ļoti patīkami noskatīties.

Kālab viņa atbraukusi uz Klondaiku pavisam viena un ar tadu milzu naudu? Nezinu. Otrā dienā es viņai to pajautāju. Viņa tikai iesmejas un saka:

«Nav tava darīšana, Sitka Carlij. Es tev samaksāju tūkstoš dolāru, lai tu aizved mani uz Dausonu. Gar citu tev nav daļas.»

Otrā dienā apvaicājos, kā viņu sauc. Viņa atkal iesmejas un tad saka:

«Mērija Džonsa, tā mani sauc.»

Nezinu, kas viņai vārdā, tikai vienu gan zinu: ne Mērija Džonsa.

Laivā ir ļoti salti — un viņa jūtas nelāgi. Bet reizēm arī labi un tad uzdzied. Balss viņai ka sudraba zvārgulītis. Un man arī kļūst labi, it kā es atrastos Svētā Krusta baznīcā. No viņas dziedāšanas man rodas spēki, un es airēju kā velns. Pēc tam viņa pasmejas un jautā:

«Vai tiksim līdz Dausonai, pirms ūdeņi aizsals? Kā tu domā, Cārlij?»

Reizēm viņa, laivā sēdēdama, domā par kaut ko tālu — ar tādām nu pavisam tukšām acīm! Viņa neredz ne Sitku Cārliju, ne ledu, ne sniegu. Viņa ir kaut kur tālu, tālu. Ļoti bieži viņa ta sēž un domā par kaut ko tālu. Lāgiem, domājot par to nezin ko talo, viņai seja tā pārvēršas, ka labāk taja nemaz neskatīties. Ta izskatas cilvēks, kad viņa verd dusmas. Ta izskatās cilvēks, kas domā par slepkavību.

Pēdējā diena, pirms nokļuvām Dausonā, bija ļoti grūta. Krasta līčos ledus, upē ledus putra. Paairēt nav iespējams. Kanoe iesalst ledū. Nespēju aizkulties lidz krastam. Labi nav. Braucam lejup pa Jukonu, visu laiku pērdamies pa ledus putru. Nakti spēcīgi dārdi. Tad ledus sastingst, kanoe sastingst, viss sastingst.