Lī Darela - Džeralda Darela Labākais mantojums

Esmu pārliecināts - tas, ko paveicām Raundā, tiks izman­tots par paraugu daudzās pasaules malās, kur sastopamas trauslas ekosistēmas un kur tās ir tikpat apdraudētas. Tāpēc ceram, ka esam pierādījuši zoodārzu progresu no nevērtīgas Viktorijas laikmeta zvērnīcas (kaut joprojām sastopami ļoti daudzi tādu zvērnīcu paraugi) līdz vērā ņemamam spēkam, kas palīdz izdzīvot citām dzīvības formām, ar kurām kopā mēs apdzīvojam šo pasauli. Uzskatām, ka tieši ar to jānodarbojas zoodārziem, īpaši bagātākajās valstīs; ja finansiālu iemeslu dēļ šie zoodārzi nespēj ķerties pie tik nopietniem projektiem kā Maskarēnās [40] , tie, ja vien rūpīgi ieskatīsies, ieraudzīs sev līdzās kādu Raundas salu, kurai spēs palīdzēt, jo to mūsdienās prasa neatliekamā vajadzība aizsargāt dabu.

Viņš iznāca pa zariem no tumsas - apaļās, hipnotiskās acis mirdzēja, karotēm līdzīgās ausis grozījās uz priekšu un atpakaļ - katra savā nodabā kā radara šķīvji, baltās ūsas raustījās un kustē­jās kā sensori; melnās rokas ar tievajiem, kaulainajiem pirkstiem, no kuriem trešais bija neparasti garš, pakšķināja pa zaru, kā pianistam spēlējot sarežģītu Šopēna skaņdarbu. Viņš izskatījās pēc Volta Disneja raganas melnā kaķa ar labu tiesu E.T. perso­nības. Ja no Marsa reiz ieradīsies lidojošais šķīvītis, no tā droši vien parādīsies tieši šis radījums. Tas bija Luisa Kerola Rifka- rīlis, kas atdzīvojies un "šurp laižas burbuļodams [41] ".

Radījums nosēdās man uz pleca, ar milzīgajām, hipnotiska­jām acīm ieskatījās man sejā un viegli kā bārddzinis izlaida slaidos pirkstus caur maniem matiem un bārdu. Viņa izvirzī­tajā žoklī es saskatīju milzīgus zobus kā kaltus, kas šķita augam ar katru mirkli, tāpēc es sēdēju pilnīgi nekustīgi. Viņš īsi ie­spraustajās, kā teikdams "hmm", un ielēca man klēpī. Tur ra­dījums ņēmās pētīt manu pastaigu spieķi. Viņa melnie pirksti slīdēja pa to visā garumā, it kā spieķis būtu flauta, tad viņš no­liecās uz priekšu un šausminošā precizitātē ar diviem milzīgo zobu kodieniem pāršķēla spieķi gandrīz uz pusēm. Pašam par acīmredzamu sarūgtinājumu, viņš tajā neatrada vaboļu kāpu­rus, tāpēc atgriezās man uz pleca. Tur viņš vēlreiz izsukāja manu bārdu un matus viegli kā vējiņš.

Tad, man par lielām izbailēm, viņš atklāja manu ausi. Likās, radījums sev saka - "te noteikti jāslēpjas vislielākajiem un sulī­gākajiem vaboļu kāpuriem". Viņš glāstīja manu ausi, kā gard­ēdis glāsta ēdienkarti, tad ļoti uzmanīgi iebāza tajā tievo pirkstu. Samierinājos ar kurlumu - "Bēthoven, dod vietu," nodomāju, "es jau nāku". Sev par lielu pārsteigumu, es tik tikko jutu šo pirkstu, kamēr tas apslēptu gardumu meklējumos iztaustīja manu ausi kā radara zonde. Sapratis, ka ausī neslēpjas gardi un aromātiski kāpuri, radījums vēlreiz sapīcis klusi noteica "hmm" un atkal ierāpās zaros.

Tā bija mana pirmā saskarsme ar Madagaskaras slaidpirk- staini jeb ai-ai, un es nospriedu, ka tas ir viens no neparastāka­jiem radījumiem, ar kādiem man bijis tas gods iepazīties. Dzīvniekam bija vajadzīga palīdzība, un mums tā bija jāsniedz. Pieļaut tik apbrīnojama un sarežģīta radījuma izmiršanu būtu tikpat neiedomājami kā sadedzināt Rembranta gleznu, Siksta kapelā ierīkot diskotēku vai nojaukt Akropoli, lai tās vietā uzbūvētu Hiltona viesnīcu. Tomēr ai-ai - šis dīvainais radī­jums, kas Madagaskarā tiek uzskatīts gandrīz vai par mītisku - ir uz izzušanas robežas. Viņš ir mītisks dzīvnieks ne tikai no bioloģiskā viedokļa, bet arī to malagasiešu apziņā, kuru vidū

viņš dzīvo un diemžēl iznīkst.

Kad 1782. gadā šo savādo dzīvnieku pirmo reizi aprakstīja, parādījās tāds dažādu anatomisku īpašību juceklis, ka zināt­nieki daudzus gadus netika gudri, kas viņš īsti ir. Dzīvnieks acīmredzami nebija parastais vai dārzu lemurs un prāvo zobu pēc kādu laiku tika uzskatīts par grauzēju. Galu galā tika no­lemts, ka ai-ai ir vienkārši ai-ai - viens no lemuriem, tomēr unikāls pasaules pilsonis, kas nav līdzīgs nevienam citam dzīv­niekam. Viņš tika pagodināts ar savu paša dzimtu un nokristīts daiļskanīgā vārdā: Daubentonia madagascariensis.

Madagaskara ir sala, kurā sastopami daudzi brīnumi un tabu, ko tur dēvē par fady, katrā vietā atšķirīgi, tāpēc nav pār­steigums, ka tik dīvainam evolūcijas produktam kā ai-ai tiek piedēvēts maģisks spēks, kas ticējumu ziņā atšķiras katrā cie­matā un ciltī. Dažviet, ja ai-ai tiek atrasts netālu no ciemata, to uzskata par nāves vēstnesi un tāpēc nogalina. Ja ai-ai ir mazs, ciematā varot mirt bērns. Ja liels un balts - briesmās nonākot kāds baltais, ja melns - tad tumšādainais.

Citā salas nostūri ciematnieks, kas pie savas mājas saticis ai- ai un to nogalinājis, apdomīgi novērš nelaimi, iesviezdams līķi kaimiņa dārzā. Kaimiņš, atradis šo apšaubāmo velti, savukārt steidzīgi to pārvieto uz otra kaimiņa dārzu. Tā ai-ai ceļo cauri visam ciematam, līdz beidzot, par šausmām garāmgājējiem, tiek izmests uz ceļa. Tā ir savdabīga ai-ai vēsts pa ķēdīti: nodot tālāk, citādi ar tevi notiks kaut kas briesmīgs. Dažos apgabalos nogalinātā dzīvnieka locekļus sasien ar rafijas šķiedrām un to pakarina pie ciemata ieejas, kamēr ķermenis sāk pūt, un vēlāk izbaro suņiem. Vēl citur viņa garais trešais pirksts tiek izžāvēts,

un ciemata burvis to izmanto kā amuletu labos un ļaunos nolūkos. Tādējādi ai-ai evolūcijas gaitā kļuvis par burvju pirksta apsēsto.

Tā kā malagasieši, turpinot līdumnieciskās lauksaimniecī­bas virzienu, izcērt mežus, kas ir salas dzīvības sula, ai-ai un daudziem citiem unikāliem radījumiem draud iznīcība. Kādu laiku pat tika uzskatīts, ka ai-ai ir izmiris, bet tad atklājās, ka savādais dzīvnieks šur tur vēl saglabājies, taču gandrīz visas šīs vietas atrodas apdraudēto mežu zonā.

Ai-ai zināmā mērā izmanto savu burvju spēku izdzīvošanas nolūkos. Dabiskajām dzīvesvietām izzūdot, viņš okupējis to, ar ko cilvēks šīs vietas aizstājis, - kokosriekstu plantācijas, cu­kurniedru birzis un krustnagliņu dārzus. Ar lielajiem zobiem tas trepanē kokosriekstus, izdzer sulu un izmanto garo vidējo pirkstu kā āķi, ar ko izķeksē želejai līdzīgo, nenogatavojušos mīkstumu. Ai-ai uzšķērž arī cukurniedres, atstādams stiebrus tukšus kā dīvainus viduslaiku mūzikas instrumentus. Tas sa­grauž krustnagliņu kokus, meklēdams vaboļu kāpurus. Cie- matniekam, kura dzīve atkarīga no, teiksim, piecām kokos- palmām, sīciņa cukurniedru lauciņa un pusduča krustnagliņu koku, ai-ai no mītiska briesmoņa pārvēršas radījumā, kas var uz visiem laikiem iznicināt viņa ienākumus. Tādējādi vai nu nogalini kaitnieku, vai pats mirsi badā.

Mežu masveida iznīcināšanas ātrums nesamazinās, un izo­lētās vietas, kur ai-ai piekopj laupītāja dzīvesveidu, arvien āt­rāk izzūd. Pastāv cerība, ka postīšanas vietā drīz tiks ieviestas jaunas, gudras lauksaimniecības metodes. Tomēr, lai glābtu ai-ai kā sugu, atsevišķus dzīvniekus nākas izmitināt nebrīvē: ja savvaļas apstākļos tie iznīks, mums atliks vismaz daži, kurus palaist brīvībā to dabiskajā vidē (ja tāda, protams, vēl pastā­vēs). Patlaban astoņi ai-ai dzīvo Djūka Universitātes primātu centrā ASV un viens Vincennes zoodārzā Parīzē. Ir ļoti svarīgi nogādāt nebrīvē vēl dažus dzīvniekus, lai izveidotu dzīvotspē­jīgas vairošanās kolonijas. Tāpēc Džērsijas Dzīvās dabas aiz­sardzības trests nolēma doties glābšanas ekspedīcijā, lai veiktu kaut vai tādu uzdevumu.