Lī Darela - Džeralda Darela Labākais mantojums

Здесь есть возможность читать онлайн «Lī Darela - Džeralda Darela Labākais mantojums» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 2005, Издательство: Nordik, Жанр: Природа и животные, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Džeralda Darela Labākais mantojums: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Džeralda Darela Labākais mantojums»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Džeralda Darela
Labākais mantojums
Sastādījusi Lī Darela
No angļu valodas tulkojusi LINDA VĪTOLA
THE BEST OF GERALD DURRELL Chosen by Lee Durrell
Mākslinieks ARMANDS DIŠERS
© Nordik, 2005 © Lee Durrell, 1996
Veltījums visiem, kurus Džerija grāmatas iedvesmojušas darīt kaut ko savvaļas dzīvnieku, augu un viņa "burvju valstības" labā - un visiem tiem, kurus tās vēl iedvesmos.

Džeralda Darela Labākais mantojums — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Džeralda Darela Labākais mantojums», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

- Runa nav par jaukumu, - Ursula aizrādīja, iztīstīdamās no mana apskāviena. - Runa nav par jaukumu. Emma vien­kārši ir patīkama, veca lēdija, un es gribu sagādāt viņai prieku, kamēr viņa vēl ir dzīva. Tas kucēns viņai sagādās šaušalīgu prieku.

- Bet, vai zini, es nekad nebūtu to iedomājies, - es atzinu.

- Protams, ka būtu, dārgum, - viņa apgalvoja, dāvādama man gaišu smaidu. - Tu esi tik gudrs.

- Reizēm, - es teicu, saņemdams viņas roku un vezdams meiteni uz priekšu pa ielu, - reizēm es sāku šaubīties, vai tiešām esmu.

Daži nākamie mēneši man bija laimes un prieka pilni. Ur- sulai piemita tāda kā neapzināta nevainība, kas iedvesa cieņu. Ļoti drīz es atklāju, ka, lai izvairītos no nepatikšanām, labāk bija vest viņu uz laukiem, nekā iegrožot restorānos un tamlīdzī­gās vietās. Laukos dzeguzes, cīruļi un eži pieņēma viņu tādu, kāda viņa bija - ļoti jauka un dabiska būtne. Iesprostota Born- mutas sabiedrības žņaugos, viņa gāza podus tādā tempā kā nepieredzējis melnstrādnieks būvlaukumā.

Tomēr pat Ursulas iepazīstināšana ar neskarto dabu nenotika bez zināmiem piedzīvojumiem. Es parādīju viņai mazu meža strēmelīti, ko biju atklājis un kurā tajā laikā bija vairāk putnu ligzdu uz katru kvadrātcollu nekā jebkurā citā vietā, kādu vien zināju. Ursula bija neprātīgi uzbudināta, blenza ligzdās, kas bija līdz malām pilnas ar resniem, platmutīgiem putnēniem vai ar gaišzilu un brūnu olu perējumiem, un sajūsmināta sauca savu parasto "ooo!". Viņa nenomierinājās, kamēr es nebiju katru dienu apmeklējis šo vietu un pa telefonu sniedzis viņai garu at­skaiti par dažādo perēkļu attīstību. Pāris nedēļas vēlāk es vēlreiz aizvedu viņu turp, un mēs, sev par lielām šausmām, atklājām, ka šo vietu, visticamāk, atraduši kaut kādi skolaspuikas; viņi bija mērķtiecīgi gājuši cauri mežiņam un izpostījuši visas ligzdas. Putnēni beigti gulēja zemē, un olas bija aiznestas līdzi. Ursulas izmisums bija neizmērojams. Viņa nevaldāmi šņukstēja reizē aiz niknuma un bēdām, un pagāja ilgs laiks, iekams man izdevās viņu nomierināt.

Ursula joprojām reizēm noraustījās elsās, kad es ievedu viņu vienā no manām iecienītākajām dzertuvēm šajā rajonā - pie­spļaudītā un zāģu skaidām piebārstītā bārā ar nosaukumu "Kvadrāts un Kompass". Šajā mazajā bārā katru vakaru dir- nēja visi apkārtnes veči, lieli un neveikli kā vezumnieku zirgi; viņu sejas bija sačokurojušās kā valrieksti, nokārušās ūsas trauslas un baltas kā nosarmojusi vasaras zāle. Viņi bija brīniš­ķīgi veci vīri, un es nodomāju, ka tikšanās ar viņiem varētu no­virzīt Ursulas domas no izpostītajām ligzdām. Mani arī inte­resēja redzēt, kāda veida reakciju radīs viņas klātbūtne.

Sākumā veči sēdēja stīvi, klusi un aizdomīgi, ar rokām pie­sardzīgi sargādami savus alus kausus, un bez jebkādas izteik­smes cieši vērās uz mums. Viņi pazina mani, tomēr es biju ie­vedis svešķermeni viņu mazajā, piedūmotajā bāriņā, turklāt šis ķermenis bija sieviešu kārtas un pagalam pievilcīgs. Tas bija ķecerīgi. Šī bāra nerakstītais likums liedza tajā ienākt sievietēm. Bet Ursula to absolūti neapzinājās vai arī, ja apzinājās, tad ne­satraucās par to. Viņa nopūderēja degunu, rekordātrumā iz­tukšoja ļoti lielu glāzi džina un tad pievērsa vecajiem vīriem savu spožo, asaraino, zilo acu skatienu. Pāris minūšu laikā viņa bija panākusi, ka tie atplauka un ik pa brītiņam pa pusei vainīgi paķiķinājās ar viņu. Tad viņa pamanīja kaktā melnu plāksni.

- Oooo! - Ursula iespiedzās. - Blusiņspēle [32] !

Vecie vīri apmainījās šausmu pilniem skatieniem. Tad viņi visi paskatījās uz vecāko no grupas - astoņdesmit četrus gadus vecu patriarhu, kurš, kā es zināju, bija šīs ārkārtīgi iecienītās spēles vietējais čempions.

- Nē, jaunkundz, - patriarhs stingri paziņoja, - tā ir penij- spēle [33] .

- Lūdzu, iemāciet man to, - Ursula izdvesa, vērdamās uz viņu tik dievinoši, ka veča brūnā seja ieguva pārgatava tomāta toni.

- Tiešām, Džordž, iemāci jaunkundzei, - pārējie vienā balsī mudināja un sajūsmināti vēroja, ka Džordžs sarkst un dīdās kā skolaspuika.

Viņš negribīgi pieslējās kājās un kopā ar Ursulu aizgāja galda otrā pusē, kur bija pieslieta penijspēles plāksne.

Vērodams Džordža mācībstundu, es jau ne pirmo reizi sa­pratu sieviešu viltību vispār un Ursulas viltību jo īpaši. Bija pil­nīgi skaidrs, ka Ursula ne tikai prot penijspēli, bet pat būtu varējusi Džordžu sasist lupatās. Taču bija valdzinoši vērot viņas taustīgos pūliņus mācīties un skatu, kā vecais vīrs ar mil­zīgo roku viegli papliķē viņai pa plecu tik maigi kā kucēnam. Ursula viņam graciozi zaudēja un tad pastāvēja uz to, ka uz­sauks visiem dzērienus - par tiem nācās samaksāt man, jo viņai nebija naudas.

Uz to brīdi vecie vīri, pietvīkuši un sajūsmas pilni, gandrīz sāka kauties par tiesībām nākamajam saspēlēt ar viņu. Ursula, pirms atgriezties un izaicināt visus pretendentus, bruņojusies ar nepieciešamo vakara avīzi, aši nozuda dāmu istabā.

Džordžs, slaucīdams alus putas no krāšņajām ūsām, atslīga man līdzās uz ozolkoka sola un neatteicās no cigaretes.

- Jauka jauna sieviete, ser, - viņš paziņoja, - ļoti jauka jauna sieviete, kaut arī ārzemniece.

Visdīvainākais bija tas, ka viņš netika lietojis vārdu "ārzem­niece" tādā nozīmē, kā to lietotu lielākā daļa angļu ciemu ie­dzīvotāju - proti, lai apzīmētu cilvēku, kurš nav dzimis viņu ciemā. Ursulas īpatnējās angļu valodas pēc Džordžs jutās stingri pārliecināts, ka viņa noteikti nāk no kontinenta vai kādas tikpat mežonīgas vietas. Es nesāku graut vecā vīra ilūzijas.

Kad pazīšanās ar Ursulu bija ilgusi jau kādu gadu, viņa man kādu dienu piezvanīja un pavēstīja satriecošu ziņu.

- Džerij! - Balss bija tik spalga, ka man vajadzēja turēt klau­suli atstatu no auss. Tā varēja būt tikai Ursula.

- Jā, - es rezignēti atsaucos.

- Dārgum, tā esmu es, Ursula.

- Es to nekad nebūtu uzminējis, - es attraucu. - Tu runā tik daudzkārt klusāk un maigāk. Šī maigā balss, kā dūjas dūdošana…

- Neesi muļķis, dārgum. Es piezvanīju tāpēc, ka man ir vis­brīnišķīgākie jaunumi, un es gribēju, lai tu pirmais tos uzzi­nātu, - viņa aizelsusies pavēstīja.

Kas tad nu, es brīnījos. Kurš no viņas daudzajiem draugiem guvis kaut kādus šaušalīgus panākumus, pateicoties viņas mak- javelliskajām intrigām?

- Pastāsti man visu, - es atvēlēju, samierinājies ar gaidāmo telefona sarunu vismaz pusstundas garumā.

- Dārgum, es esmu saderinājusies, - Ursula paziņoja.

Atzīstos, ka mani sagrāba sirdssāpes, un es pēkšņi sajutos

vientuļš. Nebija tā, ka es būtu mīlējis Ursulu; nebija tā, ka es būtu gribējis viņu precēt - pasarg, dievs! - tomēr es pēkšņi ap­tvēru, ka man tiek atņemts kaut kas tāds, kas vienmēr spēja ie­līksmot grūtsirdības brīžos un tika sniedzis man tik daudz lai­mes stundu. Un nu viņa saderinājusies, bez šaubām, ar kādu lempīgu idiotu, un visa mūsu jaukā draudzība būs vējā.

- Dārgum? - Ursula sauca. - Dārgum? Vai tu tur vēl esi?

- Jā, - es atteicu, - esmu šeit.

- Bet, dārgum, tu izklausies tik drūms. Vai kaut kas atgadī­jies? Es domāju, ka tu būsi priecīgs! - Viņas balss skanēja žēli, nedroši.

- Es esmu priecīgs, - es apgalvoju, mēģinādams pārvarēt savtīgumu un atvairīt atmiņas par Ursulu, kura stāsta man par draugu, kas aizbraucis uz Venēciju un katru nakti vizinājies gondolā. - Tiešām, mīļā sirds, esmu līksms līdz neprātam. Kurš ir tas nelaimīgais?

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Džeralda Darela Labākais mantojums»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Džeralda Darela Labākais mantojums» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Gerrie Nelson - Lab Notes
Gerrie Nelson
Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS
Mirdza Bendrupe
Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni
Žans Ronī(vecākais)
Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva
Žans Ronī(vecākais)
Džekija Darela - ZVĒRI MANĀ GULTĀ
Džekija Darela
libcat.ru: книга без обложки
Žans Ronī(vecākais)
Tania Luna - The Leader Lab
Tania Luna
Отзывы о книге «Džeralda Darela Labākais mantojums»

Обсуждение, отзывы о книге «Džeralda Darela Labākais mantojums» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x