- Runa nav par jaukumu, - Ursula aizrādīja, iztīstīdamās no mana apskāviena. - Runa nav par jaukumu. Emma vienkārši ir patīkama, veca lēdija, un es gribu sagādāt viņai prieku, kamēr viņa vēl ir dzīva. Tas kucēns viņai sagādās šaušalīgu prieku.
- Bet, vai zini, es nekad nebūtu to iedomājies, - es atzinu.
- Protams, ka būtu, dārgum, - viņa apgalvoja, dāvādama man gaišu smaidu. - Tu esi tik gudrs.
- Reizēm, - es teicu, saņemdams viņas roku un vezdams meiteni uz priekšu pa ielu, - reizēm es sāku šaubīties, vai tiešām esmu.
Daži nākamie mēneši man bija laimes un prieka pilni. Ur- sulai piemita tāda kā neapzināta nevainība, kas iedvesa cieņu. Ļoti drīz es atklāju, ka, lai izvairītos no nepatikšanām, labāk bija vest viņu uz laukiem, nekā iegrožot restorānos un tamlīdzīgās vietās. Laukos dzeguzes, cīruļi un eži pieņēma viņu tādu, kāda viņa bija - ļoti jauka un dabiska būtne. Iesprostota Born- mutas sabiedrības žņaugos, viņa gāza podus tādā tempā kā nepieredzējis melnstrādnieks būvlaukumā.
Tomēr pat Ursulas iepazīstināšana ar neskarto dabu nenotika bez zināmiem piedzīvojumiem. Es parādīju viņai mazu meža strēmelīti, ko biju atklājis un kurā tajā laikā bija vairāk putnu ligzdu uz katru kvadrātcollu nekā jebkurā citā vietā, kādu vien zināju. Ursula bija neprātīgi uzbudināta, blenza ligzdās, kas bija līdz malām pilnas ar resniem, platmutīgiem putnēniem vai ar gaišzilu un brūnu olu perējumiem, un sajūsmināta sauca savu parasto "ooo!". Viņa nenomierinājās, kamēr es nebiju katru dienu apmeklējis šo vietu un pa telefonu sniedzis viņai garu atskaiti par dažādo perēkļu attīstību. Pāris nedēļas vēlāk es vēlreiz aizvedu viņu turp, un mēs, sev par lielām šausmām, atklājām, ka šo vietu, visticamāk, atraduši kaut kādi skolaspuikas; viņi bija mērķtiecīgi gājuši cauri mežiņam un izpostījuši visas ligzdas. Putnēni beigti gulēja zemē, un olas bija aiznestas līdzi. Ursulas izmisums bija neizmērojams. Viņa nevaldāmi šņukstēja reizē aiz niknuma un bēdām, un pagāja ilgs laiks, iekams man izdevās viņu nomierināt.
Ursula joprojām reizēm noraustījās elsās, kad es ievedu viņu vienā no manām iecienītākajām dzertuvēm šajā rajonā - piespļaudītā un zāģu skaidām piebārstītā bārā ar nosaukumu "Kvadrāts un Kompass". Šajā mazajā bārā katru vakaru dir- nēja visi apkārtnes veči, lieli un neveikli kā vezumnieku zirgi; viņu sejas bija sačokurojušās kā valrieksti, nokārušās ūsas trauslas un baltas kā nosarmojusi vasaras zāle. Viņi bija brīnišķīgi veci vīri, un es nodomāju, ka tikšanās ar viņiem varētu novirzīt Ursulas domas no izpostītajām ligzdām. Mani arī interesēja redzēt, kāda veida reakciju radīs viņas klātbūtne.
Sākumā veči sēdēja stīvi, klusi un aizdomīgi, ar rokām piesardzīgi sargādami savus alus kausus, un bez jebkādas izteiksmes cieši vērās uz mums. Viņi pazina mani, tomēr es biju ievedis svešķermeni viņu mazajā, piedūmotajā bāriņā, turklāt šis ķermenis bija sieviešu kārtas un pagalam pievilcīgs. Tas bija ķecerīgi. Šī bāra nerakstītais likums liedza tajā ienākt sievietēm. Bet Ursula to absolūti neapzinājās vai arī, ja apzinājās, tad nesatraucās par to. Viņa nopūderēja degunu, rekordātrumā iztukšoja ļoti lielu glāzi džina un tad pievērsa vecajiem vīriem savu spožo, asaraino, zilo acu skatienu. Pāris minūšu laikā viņa bija panākusi, ka tie atplauka un ik pa brītiņam pa pusei vainīgi paķiķinājās ar viņu. Tad viņa pamanīja kaktā melnu plāksni.
- Oooo! - Ursula iespiedzās. - Blusiņspēle [32] !
Vecie vīri apmainījās šausmu pilniem skatieniem. Tad viņi visi paskatījās uz vecāko no grupas - astoņdesmit četrus gadus vecu patriarhu, kurš, kā es zināju, bija šīs ārkārtīgi iecienītās spēles vietējais čempions.
- Nē, jaunkundz, - patriarhs stingri paziņoja, - tā ir penij- spēle [33] .
- Lūdzu, iemāciet man to, - Ursula izdvesa, vērdamās uz viņu tik dievinoši, ka veča brūnā seja ieguva pārgatava tomāta toni.
- Tiešām, Džordž, iemāci jaunkundzei, - pārējie vienā balsī mudināja un sajūsmināti vēroja, ka Džordžs sarkst un dīdās kā skolaspuika.
Viņš negribīgi pieslējās kājās un kopā ar Ursulu aizgāja galda otrā pusē, kur bija pieslieta penijspēles plāksne.
Vērodams Džordža mācībstundu, es jau ne pirmo reizi sapratu sieviešu viltību vispār un Ursulas viltību jo īpaši. Bija pilnīgi skaidrs, ka Ursula ne tikai prot penijspēli, bet pat būtu varējusi Džordžu sasist lupatās. Taču bija valdzinoši vērot viņas taustīgos pūliņus mācīties un skatu, kā vecais vīrs ar milzīgo roku viegli papliķē viņai pa plecu tik maigi kā kucēnam. Ursula viņam graciozi zaudēja un tad pastāvēja uz to, ka uzsauks visiem dzērienus - par tiem nācās samaksāt man, jo viņai nebija naudas.
Uz to brīdi vecie vīri, pietvīkuši un sajūsmas pilni, gandrīz sāka kauties par tiesībām nākamajam saspēlēt ar viņu. Ursula, pirms atgriezties un izaicināt visus pretendentus, bruņojusies ar nepieciešamo vakara avīzi, aši nozuda dāmu istabā.
Džordžs, slaucīdams alus putas no krāšņajām ūsām, atslīga man līdzās uz ozolkoka sola un neatteicās no cigaretes.
- Jauka jauna sieviete, ser, - viņš paziņoja, - ļoti jauka jauna sieviete, kaut arī ārzemniece.
Visdīvainākais bija tas, ka viņš netika lietojis vārdu "ārzemniece" tādā nozīmē, kā to lietotu lielākā daļa angļu ciemu iedzīvotāju - proti, lai apzīmētu cilvēku, kurš nav dzimis viņu ciemā. Ursulas īpatnējās angļu valodas pēc Džordžs jutās stingri pārliecināts, ka viņa noteikti nāk no kontinenta vai kādas tikpat mežonīgas vietas. Es nesāku graut vecā vīra ilūzijas.
Kad pazīšanās ar Ursulu bija ilgusi jau kādu gadu, viņa man kādu dienu piezvanīja un pavēstīja satriecošu ziņu.
- Džerij! - Balss bija tik spalga, ka man vajadzēja turēt klausuli atstatu no auss. Tā varēja būt tikai Ursula.
- Jā, - es rezignēti atsaucos.
- Dārgum, tā esmu es, Ursula.
- Es to nekad nebūtu uzminējis, - es attraucu. - Tu runā tik daudzkārt klusāk un maigāk. Šī maigā balss, kā dūjas dūdošana…
- Neesi muļķis, dārgum. Es piezvanīju tāpēc, ka man ir visbrīnišķīgākie jaunumi, un es gribēju, lai tu pirmais tos uzzinātu, - viņa aizelsusies pavēstīja.
Kas tad nu, es brīnījos. Kurš no viņas daudzajiem draugiem guvis kaut kādus šaušalīgus panākumus, pateicoties viņas mak- javelliskajām intrigām?
- Pastāsti man visu, - es atvēlēju, samierinājies ar gaidāmo telefona sarunu vismaz pusstundas garumā.
- Dārgum, es esmu saderinājusies, - Ursula paziņoja.
Atzīstos, ka mani sagrāba sirdssāpes, un es pēkšņi sajutos
vientuļš. Nebija tā, ka es būtu mīlējis Ursulu; nebija tā, ka es būtu gribējis viņu precēt - pasarg, dievs! - tomēr es pēkšņi aptvēru, ka man tiek atņemts kaut kas tāds, kas vienmēr spēja ielīksmot grūtsirdības brīžos un tika sniedzis man tik daudz laimes stundu. Un nu viņa saderinājusies, bez šaubām, ar kādu lempīgu idiotu, un visa mūsu jaukā draudzība būs vējā.
- Dārgum? - Ursula sauca. - Dārgum? Vai tu tur vēl esi?
- Jā, - es atteicu, - esmu šeit.
- Bet, dārgum, tu izklausies tik drūms. Vai kaut kas atgadījies? Es domāju, ka tu būsi priecīgs! - Viņas balss skanēja žēli, nedroši.
- Es esmu priecīgs, - es apgalvoju, mēģinādams pārvarēt savtīgumu un atvairīt atmiņas par Ursulu, kura stāsta man par draugu, kas aizbraucis uz Venēciju un katru nakti vizinājies gondolā. - Tiešām, mīļā sirds, esmu līksms līdz neprātam. Kurš ir tas nelaimīgais?
Читать дальше