Lī Darela - Džeralda Darela Labākais mantojums

Māte, kā allaž, pēkšņi iznira no niedrāja, izsmalcināti kājas cilādama, aizbrida pa lapām, pagriezās un sauca savu perē­jumu, kas iztipināja aiz viņas kā neparastu uzvelkamo rotaļlietu virtene; sadrūzmējušies uz ūdensrozes lapas, mazuļi apstājās un pacietīgi gaidīja tālākus norādījumus. Māte lēni aizvadīja viņus tālāk ezerā un vienlaikus arī baroja. Viņa mēdza balansēt uz vienas lapas, noliekusies satvert otru lapu knābī, pacelt gaisā un pagriezt, kamēr lapa apgriezās ūdens virspusē otrādi. Parasti pie tās bija pieķēries milzīgs daudzums sīku kāpuru, dēļu, glie­mežu un mazu vēžveidīgo. Putnēni sadrūzmējās apkārt un aiz­rautīgi knābāja, uzlasīdami šo cienastu, kamēr lapas apakša bija tīra; pēc tam visi pārvietojās uz nākamo.

Drīz vien es sapratu, ka māte vada savus lolojumus tieši uz ūdenszāļu klājienu, zem kura slēpjas kaimans, un atcerējos, ka tieši šī bija viena no jakanas iemīļotākajām medību vietām. Es tiku vērojis, kā viņa stāv uz lapām, velk no ūdens ārā smalkas, paparžveida ūdenszāles garās, samudžinātās virtenēs un izklāj uz tuvējām lapām, lai mazuļi varētu darboties ap milzum dau­dzajām mikroskopiskajām sīkbūtnēm, kas tajās slēpās. Es biju pārliecināts - ja māte tik ilgi spējusi izvairīties no kaimana, viņa to pamanīs arī šoreiz, tomēr, kaut arī jakana bieži apstājās un lūkojās apkārt, viņa turpināja vedināt mazuļus aizvien tuvāk kaimana paslēptuvei.

Es biju nokļuvis grūtā stāvoklī. Biju pārliecināts - kaimans neapēdīs ne jakanu, ne viņas mazuļus, ja vien es spēšu palīdzēt, bet nesapratu, ko iesākt. Putns bija pieradis pie cilvēku radī­tajiem trokšņiem un nemaz nepievērsa tiem uzmanību, tātad no plaukstu sišanas nebūtu nekāda labuma. Nebija arī nekādas iespējas piekļūt viņai tuvāk - scēna norisinājās ezera pretējā pusē, un būtu vajadzīgas desmit minūtes, lai tur nokļūtu, un tad jau būtu par vēlu, jo jakana jau bija kādu divdesmit pēdu attālumā no kaimana. Kliegt nebija jēgas, akmeņu mešanai par tālu, tā ka neatlika nekas cits, kā vien sēdēt kā pielīmētam, blenzt tālskatī un zvērēt, ka nogalināšu kaimanu, ja viņš pie- dursies kaut pūciņai uz manas jakanu ģimenes galvas. Un tad es pēkšņi atcerējos par bisi.

Protams, es atrados pārāk tālu, lai šautu uz kaimanu: pirms lādiņš sasniegtu ezera otru malu, tas būtu tiktāl izkliedējies, ka viņam trāpītu vienīgi dažas skrotis, toties varētu viegli noga­lināt kādu no putniem, kurus es centos aizsargāt. Taču man ienāca prātā, ka jakana, cik zinu, nekad nebija dzirdējusi bises troksni, tāpēc šāviens gaisā varētu viņu nobiedēt un likt aizvest mazuļus drošībā. Iemetos būdā un sameklēju bisi, tad vienu vai divas mokošas minūtes centos atcerēties, kur esmu iegrūdis patronas. Visbeidzot atklāju, ka bise ir pielādēta, un steidzos at­pakaļ uz savu novērošanas punktu. Iespiedis bisi padusē, stobru pavērsis pret mīksto zemi sev zem kājām, es ar otru roku pacēlu tālskati pie acīm un lūkojos pāri ezeram, lai pārliecinātos, vai esmu ieradies laikā.

Jakana tikko bija sasniegusi ūdensrozes, kas atradās vistu­vāk ūdenszāļu paklājam. Putnēni bija sadrūzmējušies uz lapas tieši aiz viņas. Jakana noliecās, satvēra lielu ūdenszāļu virteni un izvilka uz lapas, un šajā mirklī kaimans, kas atradās tikai kādas četras pēdas tālāk, pēkšņi izslējās no savas zāļu un ziedu ligzdas, joprojām ar smieklīgo micīti galvā, un rāvās uz priekšu. Tajā pašā mirklī es izšāvu no abiem stobriem reizē, un šāviena atbalss nodārdēja pāri ezeram.

Nezinu, vai jakanu izglāba mana rīcība vai pašas apķērība, bet viņa ārkārtīgā ātrumā pacēlās spārnos tieši tajā mirklī, kad kaimana žokļi sacirtās un pāršķēla lapu uz pusēm. Jakana laidās lejup pāri kaimana galvai; reptilis līdz pusei izlēca no ūdens un centās viņu sagrābt (es dzirdēju žokļus noklabam). Viņa aizli­doja, mežonīgi ķērkdama, taču neskarta.

Uzbrukums bija tik pēkšņs, ka māte acīmredzami nebija devusi mazuļiem nekādas komandas, un tie pa to laiku tupēja, pieplakuši pie ūdensrozes lapas. Tagad mātes kliedzieni pamu­dināja putnēnus darboties; viņi metās pāri bortam, un kaimans tiem pakaļ. Kad viņš sasniedza notikuma vietu, mazie bija zem ūdens, tāpēc ienira arī kaimans; ūdens ņirbas pamazām norima un ezera virsma kļuva rāma. Es bažīgi vēros apkārt, kamēr ja­kanu māte, satraukti klaigādama, riņķiem vien lidoja virs ezera. Beidzot viņa nozuda niedrājā, un tajā dienā es viņu vairs nere­dzēju. Patiesībā neredzēju arī kaimanu. Man bija šausmīga no­jausma, ka viņa centieni noķert mazos pūku kamoliņus vaina­gojušies panākumiem, kamēr tie izmisīgi peldēja zem ūdens, un es visu vakaru plānoju atriebību.

Nākamajā rītā es apgāju apkārt ezeram līdz niedrājam un tur sev par lielu prieku atradu jakanu kopā ar trīs diezgan no­mākta izskata mazuļiem. Izmeklējos ceturto, bet to nekur ne­redzēja, tā ka bija skaidrs - kaimanam daļēji paveicies. Man par izbailēm, iepriekšējās dienas pieredze jakanu nebija nobie­dējusi, un viņa no jauna veda savu perējumu uz ūdensrozēm; visu atlikušo dienu man sirds vai kāpa ārā pa muti, viņus vēro­jot. Kaut arī no kaimana nebija ne miņas, es pavadīju vairākas nervozas stundas, un pret vakaru sapratu, ka nespēju to iztu­rēt. Aizgājis uz ciematu, aizņēmos kanoe, kuru divi indiāņi laipni nogādāja līdz ezeram. Tikko satumsa, es apbruņojos ar spēcīgu kabatas lukturīti un garu nūju ar slīdošu auklas cilpu galā un devos kaimana meklējumos. Kaut arī ezers bija mazs, pagāja vesela stunda, pirms atradu viņu guļam virspusē līdzās dažām ūdensrozēm. Kad kaimanu ķēra lukturīša gaismas kūlis, viņa acis iemirdzējās kā rubīni. Ar vislielāko piesardzību es virzījos tuvāk un tuvāk, līdz varēju nolaist cilpu zemāk un uzmanīgi pārvilkt kaimana galvai, kamēr tas, gaismas apžilbi­nāts vai nohipnotizēts, gulēja pavisam mierīgi. Tad es strauji sa­vilku cilpu un ierāvu ķepurojošos un raustošos ķermeni laivā - kaimans, kaklu piepūtis, izgrūda dobjus, skaļus niknuma rējie­nus un klabināja žokļus. Ievīstīju reptili maisā un nākamajā rītā aizvedu pa krīkiem piecas jūdzes tālāk un palaidu vaļā. Viņš tā arī nespēja atrast ceļu atpakaļ, un visu atlikušo laiku, ko pava­dīju applūdušās ielejas būdā, es mēdzu sēdēt un ar patiku vērot, kā mana rožu rikšotāju ģimenīte laimīgi rosās pa ezeru, mek­lēdama pārtiku, un neizjutu satraukumu ik reizi, kad vējpūsma saņirbināja koši dzeltenbrūnos ūdeņus.

Drīz pēc Egberta un viņa brāļu ierašanās mēs savā īpašumā ieguvām divus dzīvniekus, kurus ātri vien iesaucām par Bries­mīgajiem dvīņiem. Tas bija pārītis lielu, ļoti resnu saraino bruņnešu. Abi izskatījās augumā un apmērā praktiski vienādi, turklāt drīz atklājām, ka arī to paradumi ir vienādi. Abi radī­jumi bija mātītes un varētu domāt, ka dzimuši vienā metienā, kaut gan viens bija noķerts turpat netālu no Losinglesas (Ar­gentīnā), bet otrs atsūtīts no kaimiņu estansijas vairākas jūdzes tālāk. Dvīņi tika ievietoti krātiņā ar atsevišķu guļamtelpu. Mā­joklis sākotnēji bija būvēts viena liela bruņneša iemitināšanai, taču tobrīd mums trūka krātiņu, tāpēc nācās abus ievietot vienā. Tā kā bruņneši vēl nebija pilnībā pieauguši, tad galu galā iekārtojās pavisam ērti. Abiem lielāko prieku dzīvē sagā­dāja ēšana un gulēšana, un Dvīņi abām baudām nodevās aiz­gūtnēm. Viņi mēdza saritinājušies gulēt uz muguras savā gu- ļamtelpā un miegā gārdzoši sēkt tā, ka lielie, krunkainie rozā punči cilājās un ķepas raustījās. Šķita, ka nekas un neviens nespēj iztraucēt abu miegu. Varējām rībināt pa krātiņu, kliegt cauri režģiem, atvērt guļamtelpas durtiņas un, aizturot elpu (Dvīņiem piemita specifiska smaka), bakstīt tuklos punčus, kniebt ķepās vai raustīt astes - bruņneši turpina gulēt, it kā būtu iegrimuši dziļā, hipnotiskā transā. Kad esam nākuši pie slēdziena, ka pie atmaņas Dvīņus var atgriezt tikai pasaules bo­jāeja, piepildām skārda bundžu ar atbaidoša izskata maisī­jumu, kas abiem tik ļoti garšo, un cenšamies ievietot trauku krātiņā. Lai cik uzmanīgi mēs rīkotos un censtos nesacelt ne mazāko troksnīti, tikko roka ar trauku ieslīdējusi būri, no guļamtelpas atskan tāds troksnis, it kā jūras čūska ar asti dra­gātu malkas šķūnīša sienu. Tie ir Dvīņi, kas cenšas pietrausties kājās un, tā sakot, ieņemt starta pozīciju. Šīs skaņas ir brīdinā­juma signāls labi ātri nolikt šķīvi un izvilkt roku no būra, jo jau nākamajā mirklī abi bruņneši kā lielgabala lodes izsprāgst no guļamtelpas un, piepūlē elsdami, plecu pie pleca mežonīgi ve­ļas pāri telpai, gluži kā pārītis regbija spēlētāju cīņā par bumbu. Viņi precīzi atsitas pret ēdiena trauku (un barotāja roku, ja tā tur vēl atrodas) un kopā ar to saveļas mudžekļainā kamolā būra tālākajā kaktā; kapātu banānu, piena, jēlu olu un maltās gaļas vilnis triecas pret sienu un atsitienā kā lipīga sega noklā­jas pāri Dvīņu pelēkajām mugurām. Bruņneši nu stāv, priekā spiegdami un ņurdēdami, laiza no bruņām lāsojošo ēdienu, reizēm kaktā sakaujas augļa vai gaļas gabaliņa dēļ, kas, atteicies no nevienlīdzīgās cīņas ar zemes pievilkšanas spēku, pēkšņi nokrīt no griestiem. Redzot abus stāvam līdz pat ceļiem ēdienā, varētu nodomāt, ka diviem dzīvniekiem nekādi nebūs pa spēkam tikt galā ar šo vitamīnu un proteīna daudzumu. Taču jau pēc pusstundas viss būris ir tīrs, nolaizīti pat pēdējie trai­piņi uz griestiem, kaut ari bruņnešiem jānostājas uz pakaļ­kājām, lai tos aizsniegtu; paši Dvīņi, saritinājušies uz muguras savā aromātiskajā buduārā, ciešā miegā guļ un krāc. Patei­coties veselīgajai diētai, Dvīņi drīz vien tik pamatīgi apvēlās, ka tikai pa milimetra tiesu spēja izspraukties pa guļamtelpas dur­vīm. Kamēr es apsvēru, kā varētu ieviest būtiskas izmaiņas krā­tiņa arhitektūrā, viens no Dvīņiem atklāja, kā izmantot šo pusmūža krīzi savā labā. Viņš vairs nelikās gulēt šķērsām pāri guļamtelpai, bet gan tieši ar galvu pret durvīm. Tikko atska­nēja mazākais troksnītis vai uzvēdīja ēdiena smarža, viņš metās uz priekšu, pirms otrs bruņnesis paguva pagriezties vajadzīgajā virzienā, durvīs uzmeta kūkumu un iespiedās šaurajā ejā kā korķis pudelē. Tad viņš nesteidzīgi pastiepa ķepu, ar nagu pie­vilka ēdiena trauku sev tuvāk un ņēmās sapņaini, kaut arī ne īpaši klusi, rakņāties tā dziļumos; viņa radagabals pa to laiku drudžaini spiedza, šņāca un bez panākumiem skrāpēja eju aiz­sprostojušo, labi nobruņoto, neievainojamo pēcpusi.