Lī Darela - Džeralda Darela Labākais mantojums

Es saviem sauslapas krupjiem darināju lielisku būri, un viņi tajā itin laimīgi iekārtojās; tomēr veselības uzturēšanas nolūkos es tiem katru dienu ļāvu izstaigāties dārzā. Kolekcijai pieaugot, es atklāju, ka nevaru atļauties stāvēt un pacietīgi gaidīt, kamēr mani zilasiņu aristokrāti saelposies svaigu gaisu, tādēļ biju spiests, krupjiem par sašutumu, pastaigas pārtraukt. Taču tad kādu dienu es atradu sargu, kuram varēju krupjus bez raizēm uzticēt, kamēr pats nododos darbiem. Sargs nebija neviens cits kā Patas pērtiķīte Pavlova.

Pavlova bija ārkārtīgi rāms un maigs radījums, kas dzīvi interesējās par visu, kas notika apkārt. Kad pirmo reizi izlaidu krupjus pastaigā viņas tuvumā, Pavlova izskatījās aizgrābta un nostājās uz pakaļkājām, izstiepusi kaklu, lai spētu labāk izsekot ar acīm abu krupju cieņas pilnajai pastaigai pāri laukumam. Kad desmit minūtes vēlāk aizgāju pārbaudīt, kā krupjiem klā­jas, es ieraudzīju abus klaiņojam turpat līdzās Pavlovai. Pērti­ķīte tupēja starp abiem, maigi viņus glāstīja un pārsteigumā un sajūsmā skaļi murrāja. Krupji izskatījās ārkārtīgi smieklīgi un pašapmierināti, viņi tupēja nekustīgi un nepārprotami glai­moti izbaudīja mierinošos glāstus.

Kopš tās dienas es vienmēr noliku krupjus Pavlovas tu­vumā, un pērtiķīte abus pieskatīja. Viņa tos vēroja, reizumis sajūsmā iekliegdamās, un maigi glāstīja, līdz krupji iekrita tādā kā transā. Ja viņi aizklīda pārāk tālu un bīstami pietuvojās bie­zajam pamežam nometnes malā, Pavlova ārkārtīgi satraucās un ar skaļiem, spiedzīgiem saucieniem darīja man zināmu, ka uzraugāmie aizbēguši; tādos brīžos es steidzos palīgā un atnesu bēgļus atpakaļ. Kādu dienu Pavlova ņēmās klaigāt, kad abi krupji bija aizklīduši pārāk tālu, taču es viņu nedzirdēju; kad vēlāk atgriezos nometnē, Pavlova histēriski lēkāja saites galā un mežonīgi kliedza, bet sauslapji nekur nebija redzami. Es atsēju Pavlovu, viņa tūlīt pat aizveda mani uz krūmu biežņu nomet­nes malā, kur drīz vien atrada abus bēgļus un metās tiem klāt, priekā skaļi murrādama.

Pavlova nudien ļoti iemīļoja resnos krupjus, un bija aizkus­tinoši vērot, ar kādu sajūsmu viņa tos katru rītu sagaidīja, maigi glāstīja un pliķēja, un cik ļoti satraucās, kad tie aizklīda pārāk tālu. Viņa gan nekādi nevarēja saprast, kāpēc krupji nav klāti ar kažoku, kā tas pērtiķim pieklātos. Savilkusi mazo, melno ģīmīti bažīgā izteiksmē, viņa taustīja krupju gludo ādu ar pirk­stiem, cenzdamās izšķirstīt neesošo spalvu, reizumis noliecās un domīgi laizīja abinieku muguras. Visbeidzot viņa pārtrauca bažīties par spalvas trūkumu un izturējās pret abiem tikpat maigi un sirsnīgi, kā būtu izturējusies pret pašas bērniem. Arī sauslapji savā īpatnējā veidā šķita pieķērušies Pavlovai, kaut arī reizumis viņa krupjus saniknoja, pazemojot to cieņu. Atceros, kādu rītu es abus biju nomazgājis (krupjiem vanna ļoti pa­tika), un, čāpojot pāri nometnes teritorijai, pie mitrajiem pun­čiem bija pielipuši netīrumi un sīki žagariņi. Pavlovai tas nepatika, jo viņa vēlējās savus aizbilstamos uzturēt tīrus un glītus. Es ieraudzīju viņu tupam piesaulītē, ar kājām atbalstīju­šos uz viena krupja muguras kā kājsoliņa, otrs krupis tostarp pavisam necienīgā kārtā karājās viņai rokā. Krupim lēni grie­žoties riņķī, Pavlova svinīgi nolasīja tā vēderiņam pieķērušos gružus un bez mitas spiedzīgi trallināja, kā sarunādamās. Kad viena krupja puncis bija apstrādāts, Pavlova nolika to zemē, kur tas sadrūmis palika tupam, un pacēla gaisā viņa biedru un lika pārciest to pašu necienīgo procedūru. Kad Pavlova bija lī­dzās, nabaga sauslapjiem nekādi neizdevās demonstrēt pom­pozo vīzdegunību.

Beidzot pienāca lielā zāles vākšanas diena. Jau pirms ausmas, kad zvaigznes tikko sāka izdzist, vēl pirms ciemata jaunākie un enerģiskākie gailēni iemēģināja balsi, mani pamodināja mazu bundžiņu klusā rībināšana, smiekli, spalgu balsu čalas un basu kāju švīksti uz putekļainā ceļa mājas priekšā. Es gulēju gultā un klausījos šajās skaņās, līdz ārpusē jaunā diena iekrāsoja debesis iezaļganas; tad es izgāju verandā paskatīties, kas notiek.

Kalni visapkārt Bafutai blāvajā rīta gaismā izskatījās gaiši violeti un pelēcīgi, bet ielejās, kur vēl valdīja nakts, - tumši violeti un melni. Debesis izskatījās krāšņi - rietumos melnas un pēdējām mirdzošajām zvaigznēm rotātas, man virs galvas - nefrītzaļas, bet kalnu austrumu robos - blāvi zilas kā zivju dze- nītis. Es atbalstījos pret verandas bugenvileju un to ķieģeļsar- kano ziedu segas klāto sienu un raudzījos lejup pa garajām kāpnēm, kas veda tālāk uz ceļu un tālāk Fona pagalmā. Ļaudis pa ceļu no abām pusēm nāca nemitīgā straumē, tie smējās, sarunājās un, iedvesmas pārņemti, rībināja mazas bundžiņas. Uz pleciem visi nesa garas nūjas, kuru galos ar vīteņaugiem bija piesietas lielas, koniskas siena gubas. Bērni tecēja līdzās, nesdami tievākos kociņos piesietas mazākas ķīpas. Visi devās garām Fona pagalma velvētajiem vārtiem un nokrāva siena gubas lielās kaudzēs zem kokiem ceļmalā. Pēcāk viņi cauri ar­kai iegāja pagalmā un tur čalodami sastājās grupiņās; lāgiem tie uz bungām un flautas uzspēlēja mazu dziesmiņu, un tādos brīžos ļaudis, kājas švīkstinādami, laidās dejā; pārējie sita plaukstas un sajūsmā klaigāja. Tas bija laimīgs, sajūsmināts un dedzīgs ļaužu pūlis.

Ap to laiku, kad biju paēdis brokastis, siena kaudzes ceļma- lās bija izaugušas milzu augstas un bīstami ļodzījās ik reizi, kad tām tika pievienoti jauni nesumi; pagalms nu bija melns no cilvēkiem, ļaudis piepildīja arī arku un vēl palika ārpusē uz ceļa. Gaisā virmoja čalas, agrāk atnākušie sveicināja jaunpienā- cējus un vilka tos uz zoba par slinkuma lāpīšanu. Bērni, spalgi smiedamies, dzenāja cits citu, izkāmējušu, netīru suņu bari lēkāja danceniski un priecīgi, aizrautīgi vaukšķēja. Es nokāpu lejup septiņdesmit piecus pakāpienus, lai pievienotos pūlim, un jutos priecīgi pagodināts, kad ļaudis no manis nevairījās, bet gan sveica manu parādīšanos ar ašiem, laipniem smaidiem, kas priekā tūlīt pletās varen plati, kad es viņus uzrunāju pidžin- valodā. Visbeidzot es ērti iekārtojos ceļmalā augoša ražena, koši sarkaniem ziediem piebirdināta un kukaiņu sanoņas pieduci- nāta hibisku krūma paēnā. Drīz vien man apkārt sapulcējās bērni un jaunieši un klusēdami vēroja, kā es sēžu, smēķēju un nolūkojos garām plūstošajā, košajā ļaužu pūlī. Galu galā mani īstenībā atgrieza Bens, kas aizelsies piesteidzās un pārmetošā tonī aizrādīja, ka pusdienu laiks sen garām un ka pavāra paga­tavotie gardumi nepārprotami būšot pagalam. Es negribīgi pa­metu savus apbrīnotājus (visi pieklājīgi piecēlās kājās un pakra­tīja man roku) un sekoju ērcīgajam Benam atpakaļ namā.

Paēdis vēlreiz atgriezos savā novērošanas punktā zem hi- biska un turpināju nemitīgā straumē garām plūstošo Bafutas iedzīvotāju antropoloģiskos pētījumus. Šķita, ka rīta pusē biju vērojis vienkāršo darba cilvēku ierašanos. Šie cilvēki parasti bija ģērbušies uzkrītoši košās, cieši ap gurniem apsietās sarongās; sievietes bija tērpušās līdzīgi, tikai dažām pavisam vecām sie­vām vienīgais apģērbs bija ap gurniem apsieta netīra ādas skranda. Es spriedu, ka šādi acīmredzot izskatās tradicionālais vietējo apģērbs, kamēr saronga bija kaut kas modernāks. Lie­lākā daļa veco sievu smēķēja pīpes - nevis īsas un strupas, kā­das tiku redzējis zemienes ciltīs, bet garas un slaidas, no ilgas lietošanas nomelnējušas, līdzīgas veclaicīgajām māla pīpēm. Šādi ģērbās Bafutas iedzīvotāju zemākais slānis. Pēcpusdienā sāka ierasties padomnieki, cilšu vadoņi un citi ievērojami ļau­dis, kurus nekādi nevarēja sajaukt ar vienkāršo tautu. Šiem cil­vēkiem mugurā bija gari, brīvi krītoši talāri spilgtās krāsās, staigājot tie čaukstēja un vizēja, bet galvā viņiem bija mazas, plakanas, sarežģītiem krāsainiem rakstiem izšūtas cepurītes, kādas biju ievērojis jau iepriekš. Daži vīri nesa garus, slaidus tumši brūna koka zižļus, ko klāja apbrīnojami smalki grie­zuma raksti. Visi bija pusmūža vai vecāka gadagājuma vīri, kas nepārprotami lepojās ar savu ievērojamo stāvokli sabiedrībā, un visi viņi mani svinīgi sveicināja, pakratīja man roku un vai­rākas reizes ļoti nopietni teica "Laipni lūdzam". Aristokrātijas pārstāvju bija daudz, un ar savu izskatu tie piešķīra procesijai lielisku nokrāsu. Dodamies atpakaļ uz māju dzert tēju, es mirkli apstājos kāpņu augšgalā un pavēros lejup uz milzīgo pagalmu; ļaužu tur bija tik daudz un tie tik cieši sablīvējušies, ka sarkano zemi vispār nevarēja saskatīt, ja neņem vērā mazus laukumiņus, ko bija izbrīvējuši dejotāji, griezdami jokainās pi­ruetes. Šur un tur pūlī vidēja vecajo krāsainie uzsvārči, atgādi­not melnā dobē šur tur sastādītas košas puķes.