Lī Darela - Džeralda Darela Labākais mantojums

Gluži dabiski, ka šādas ņudzošas dzīvības izpausmes salā divkāršoja manas kolekcionēšanas tieksmes. Es regulāri ik ne­dēļu pavadīju pēcpusdienu pie Teodora, kā arī tagad, kad biju ticis pie ēzeļa, devos vēl pārdrošākās un pētnieciskākās ekspe­dīcijās nekā agrāk. Šis radījums, vārdā Sallija, man tika uzdāvi­nāts dzimšanas dienā un bija neaizstājams, kaut arī stūrgalvīgs palīgs garu ceļa gabalu pievārēšanā un plašā ekipējuma stiep­šanā. Stūrgalvību kompensēja cita lieliska īpašība - kā jau visi ēzeļi, Sallija bija bezgala pacietīga. Viņa mēdza laimīgi blenzt izplatījumā, kamēr es vēroju šādu vai tādu radījumu, vai arī vienkārši iegrima ēzeļu snaudā - laimīgajā, transam līdzīgajā stāvoklī, kāds ēzeļus pārņem, kad tie puspievērtām acīm šķie­tami grimst tādā kā nirvānā un neliekas nedz dzirdam kliedzie­nus un draudus, nedz jūtam uzšāvienus ar stibu. Suņi brīdi iz­turējās pacietīgi, bet tad sāka žāvāties, smagi pūst, kasīties un visādi citādi lika manīt, ka, viņuprāt, esam veltījuši jau pietie­kami daudz laika kādam zirneklim vai citam radījumam, un devās tālāk. Toties Sallija, kolīdz iegrima snaudā, radīja ie­spaidu, ka nepieciešamības gadījumā varētu gluži laimīga nostā­vēt uz vietas vairākas dienas.

Kādu dienu mans draugs zemnieks - cītīgs novērotājs, no kura es biju guvis daudzus radījumus, pavēstīja man, ka akme­ņainajā ielejā kādas piecas jūdzes uz ziemeļiem no villas uztu­roties divi milzīgi putni. Viņš piebilda, ka tie tur ligzdojot. Šāds apraksts atbilda tikai ērgļiem vai maitu lijām, un es ārkārtīgi vēlējos iegūt jebkura šā putna mazuli. Manā plēsīgo putnu ko­lekcijā tobrīd ietilpa trīs sugu pūces, zvirbuļu vanags, medību piekūns un lauku piekūns, tādējādi ērglis vai maitu lija to lie­liski papildinātu. Lieki teikt, ka savos nodomos es nedalījos ar ģimeni, jo jau tagad rēķins par manu dzīvnieku patērēto gaļu bija sasniedzis astronomiskus apmērus. Turklāt, es spēju iztē­loties Larija reakciju uz ziņu, ka mājās tiks iemitināta maitu lija. Ieviešot jaunus lutekļus, es allaž uzskatīju par prātīgāku nolikt ģimeni jau notikuša fakta priekšā, jo tad, kad dzīvnieks bija nonācis villā, es parasti varēju paļauties uz mātes un Margo atbalstu.

Es ļoti rūpīgi sagatavojos ekspedīcijai, sarūpēju labi daudz ēdamā sev un suņiem, pietiekami daudz limonādes, kā arī paras­tos kolekcionāra bundžu un kastīšu krājumus, tauriņu tīklu un lielu maisu, kurā ievietot savu ērgli vai maitu liju. Paņēmu arī Leslija tālskati, jo tas bija spēcīgāks par manējo. Paša Leslija, par laimi, nebija tuvumā, tāpēc nevarēju paprasīt atļauju, taču es biju pārliecināts, ka viņš mīļuprāt būtu man tālskati aizdevis. Vēl pēdējo reizi pārbaudījis ekipējumu un pārliecinājies, ka nekas nav aizmirsts, ņēmos izrotāt Salliju ar dažādajiem priekšmetiem. Viņa bija pat ēzeļu standartiem īpaši īgnā un nepakļāvīgā gara­stāvoklī un kaitināja mani, pastāvīgi mīdama man uz kājas un spēcīgi iebelzdama pa dibenu, kad biju noliecies, lai paceltu no­kritušo tauriņu tīklu. Vina drūmi ņēma ļaunā belzienu, ar kādu > > j > '

es viņu apveltīju par nelāgo uzvešanos, tādējādi ekspedīciju mēs uzsākām, pagalam sabozušies. Es dzedri uzstīvēju salmu cepuri viņas lilijveida ausīm, uzsvilpu suņiem un devos ceļā.

Kaut arī vēl bija agrs, saule jau karsēja un debesis bija skaid­ras, dzeldīgi zilas kā liesmu sprakšķi, kad uguni iesviež sāli, pa­malē karstuma dūmakas apmiglotas. Sākumā mēs soļojām pa ceļu, ko klāja bieza kārta baltu putekļu, kas bija lipīgi kā ziedputekšņi, paiedami garām daudziem maniem draugiem zemniekiem, kas ēzeļos jāja uz tirgu vai darbā uz saviem lauci­ņiem. Šis satikšanās neglābjami aizkavēja ekspedīciju, jo labais tonis prasīja, lai pakavējos ar ikvienu no viņiem. Korfu ikvie­nam pieklājas krietni ilgu laiku pavadīt tenkojot un, iespējams, pacienājoties ar gabalu maizes, kaltētām arbūzu sēklām vai vīn­ogu ķekaru kā mīlestības un pieķeršanās apliecinājumu. Tādē­jādi ap to brīdi, kad vajadzēja nogriezties no karstā, putekļainā ceļa un doties cauri ēnainām olīvu birzīm, es biju apkrāvies ar visdažādākajām ēdamlietām; lielākais no guvumiem bija ar­būzs - manas draudzenes Agati mammas dāvana, kuru biju iepriekšējo reizi apciemojis neiedomājami sen (pirms nedēļas) un, pēc viņas domām, visu šo laiku cietis badu.

Pēc nokaitušā ceļa olīvu birzīs, likās, valdīja ēnaina pus­tumsa un akas vēsums. Suņi, kā parasti, metās uz priekšu, lie­lajos, caurajos olīvkoku stumbros meklēja ko ēdamu un reizu­mis, mežonīgi riedami, ņēmās vajāt ašās bezdelīgas, putnu pārdrošības nokaitināti. Kad, kā jau allaž, nevienu noķert neiz­devās, suņi mēģināja izgāzt dusmas pār kādu nevainīgu aitu vai izklaidīgu vistu, par ko saņēma bargu rājienu. Sallija bija aizmirsusi rīta īgnumu un soļoja itin mundri, vienu ausi izslē- jusi uz priekšu, otru atpakaļ, lai varētu dzirdēt gan manu dzie­dāšanu, gan piezīmes par apkārt redzamo.

Drīz vien olīvu biržu ēna palika aiz muguras un mēs rāpā­mies augšup karstumā virmojošos kalnos, spraucāmies cauri miršu krūmiem, mazām akmeņozolu jaunaudzēm un pamatī­giem irbuleņu puduriem. Sallijas pakavi šķaidīja zaļumu segu, un siltajā gaisā uzvirmoja salvijas un mārsila bagātīgais aro­māts. Ap dienas vidu, kad suņi bija aizelsušies un mēs ar Salliju pamatīgi nosvīduši, atradāmies jau augstu starp zeltainajiem un rūsganajiem centrālās šķirtnes akmeņiem, un dziļi zem mums pletās jūra, zila kā linu ziedi. Ap pustrijiem, kad atlaidā- mies atpūsties maslvas akmeņu grēdas paēnā, jutos pamatīgi vīlies. Mēs bijām sekojuši mana drauga norādēm un, man par lielu sajūsmu, patiesi atraduši uz akmeņainās dzegas uztupi­nātu Grifina maitu lijas ligzdu, kurā turklāt atradās divi resni, gandrīz pilnīgi apspalvojušies jaunuļi - tieši tādā vecumā, kad tos varētu adoptēt. Grūtības radīja apstāklis, ka es nespēju tikt ligzdai klāt ne no augšas, ne apakšas. Pēc stundu ilgiem pūli­ņiem nolaupīt putnēnus es gaužām negribīgi biju spiests atmest domu par maitu liju pievienošanu savai plēsīgo putnu kolek­cijai. Mēs kāpām lejā no klints un apsēdāmies ēnā atpūsties un ieturēties. Kamēr es tiesāju sviestmaizes un cieti vārītas olas, Sal­lija iekoda dažas kaltētas kukurūzas vālītes un mazliet arbūza, bet suņi dzesēja slāpes ar arbūzu un vīnogām; viņi kārīgi rija sulīgos augļus un reizumis ņēmās aizrijušies klepot, kad arbūza sēkliņas ieskrēja rīklē. Pateicoties rijīgumam un pilnīgam galda kultūras trūkumam, suņi savu maltīti pabeidza ilgi pirms ma­nis un Sallijas un, ar nožēlu secinājuši, ka es negrasos viņiem piešķirt vēl kaut ko ēdamu, ņēmās lempīgi slāt lejup pa klinti, nododamies medībām uz savu roku.

Es gulēju uz vēdera un mielojos ar trauslo, vēso arbūza mīk­stumu, kas bija rožains kā korallis, un pētīju klints nogāzi. Kā­das piecdesmit pēdas lejāk atradās mazas zemnieku mājas dru­pas. Šur un tur tik tikko varēju saskatīt nolīdzinātus pusmēness formas laukumiņus, kas reiz bijuši fermas mazie lauciņi. Acīm­redzot fermeris galu galā secinājis, ka noplicinātā augsne mut­autiņa lieluma lauciņos vairs nespēj nodrošināt kukurūzas vai dārzeņu ražu, tāpēc pametis šo vietu. Māja bija sabrukusi, un laukus pārņēmušas nezāles un mirtes. Es vēroju kotedžas dru­pas un prātoju, kādi cilvēki te mituši, un tad ieraudzīju mārsilu biežņā pie vienas sienas kustamies kaut ko sarkanīgu.