Džeks Londons: ALOHA OE

Nekur tā nepavada kuģus kā Honolulu ostā. Lielais prečinieks, uzdzinis tvaiku, jau bija gatavs atiet. Uz tā bija ap tūkstoš cilvēku, bet piestātnē stāvēja pieci tūk­stoši. Šurpu turpu pa garo midčipu [2] pastaigājās iezemiešu prinči un princeses, cukura karaļi un šīs zemes augstas amatpersonas. Aizmugurē garās rindās pēc iezemiešu po­licijas pavēles bija sastājušies Honolulu aristokrātijas pa­jūgi un automobiļi. Piestātnē karaliskais havajiešu orķestris spēlēja «Aloha oe», bet, kad tas apklusa, ieze­miešu mūziķu stīgu orķestris uz prečinieka klāja pārtvēra tās pašas skaņas — un iezemiešu dziedātājas balss kā putns pacēlās pāri instrumentu elsām un šķiršanās kņa­dai. Ta bija sidraba mēle, kuras tīrā, dzidrā nots bija saklausāma cauri daudzajiem atvadu trokšņiem.

Priekšgalā uz apakšējā klāja pie reliņa sešās rindās stāvēja haki krāsas tērpos ģērbušies jaunieši, kuru bron- zainās sejas liecinaja par trīs gadus ilgu uzturēšanos tropu saulē. Taču atvadīšanās nebija sarīkota nedz par godu viņiem, nedz uz augstā tiltiņa stāvošajam balti ģērbtajam kapteinim, kas bija tāls kā zvaigznes un no­raudzījās lejup uz kņadoņu zem sevis. Atvadīšanās ne­bija domāta arī jaunajiem virsniekiem, kas atgriezās no Filipīnām, un viņu klimata izmocītajām, bālajām sievām, kuras stāvēja viņiem blakus. Uz pastaigas klāja aiz paša midčipa stāvēja pārdesmit Savienoto Valstu senatoru ar savām sievām un meitām: tā bija izklaidēties atbraukusi senatoru kompānija, kura kādu mēnesi bija cienāta ar ēdamo un dzeramo, nesātīgi barota ar statistiku, vilkta augšā vulkāniskā kalnā un lejā lavas piepildītā ielejā, lai parādītu visus Havaju salu jaukumus un bagātības. Tikai šīs jautrās kompānijas dēļ uz Honolulu bija at­saukts prečinieks, un tikai no šīs kompānijas atvadījās Honolulu.

Senatori bija appušķoti ar vītnēm un puķēm. Senatora Džeremija Sembrūka resnais kakls un varenās krūtis bija izrotātas ar veselu duci vainagu. No šā ziedu blāķa bija izbāzta viņa galva un nesen iedegusi, nosvīdusi seja. Par puķēm viņš domāja ar riebumu, bet pūli piestātnē uz­lūkoja kā statistiķis, kas neuztver skaistumu, bet redz darbaspēku, fabrikas, dzelzceļus un plantācijas L kuras at­rodas aiz pūļa un iemieso šis pūlis. Viņš redzēja bagātī­bas, domāja par attīstības iespējām un bija pārāk aiz­ņemts ar sapņiem par materiāliem sasniegumiem un varu, lai ievērotu meitu, kas stāvēja turpat blakus, sarunāda­mās ar jaunekli glītā vasaras uzvalkā un salmenē. Jaunais cilvēks, likās, redzēja tikai meiteni un nenolaida kveldo- šās acis no viņas sejas. Ja senators būtu paskatījies uz meitu, viņš saprastu, ka tagad kopā ar viņu aizbrauc sieviete, nevis piecpadsmit gadu veca meitene, kuru viņš bija atvedis uz Havaju salām pirms mēneša.

Havaju klimats veicina nobriešanu, bet uz Dorotiju Sembrūku tas bija iedarbojies sevišķi labvēlīgos apstāk­ļos. Slaida, bāla, ar zilām acīm, kuras bija mazliet nogu­rušas, ilgi sēžot pie grāmatām un mēģinot izprast dzīvi,— tāda viņa bija pirms mēneša. Tagad acis raudzījās moži, nevis gurdi, vaigus bija skārusi saule, bet augums ļāva apjaust pirmās noapaļotās līnijas. Šajā mēnesī viņa ne­bija pieskārusies grāmatām, tāpēc ka lielāku prieku bija iepazinusi, lasot dzīves grāmatu. Viņa bija jājusi, kāpusi vulkānos un mācījusies vizināties bangās. Tropi bija iekvē­linājuši meitenes asinis, un viņa bija iemīlējusi siltumu, krāsas un saules gaismu. Un šo mēnesi viņa bija pava­dījusi kopā ar Stīvenu Naitu — atlētu, bangu jātnieku, bronzaino jūras dievu, kas savaldīja rēcošos viļņus, lēca tiem mugurā un dzina tos uz krastu.

Dorotijai Sembrūkai nebija ne nojausmas par šīm pār­maiņām. Viņas apziņa vēl bija jaunas meitenes apziņa, un viņai sagādāja pārsteigumu un bažas Stīva izturēšanās šajā atvadu brīdī. Meitene bija skatījusies uz viņu kā uz rotaļu biedru, un visu šo mēnesi viņš arī bija bijis viņas biedrs, taču tagad vairs neatvadījās no viņas kā biedrs. Viņš vai nu satraukti un nesakarīgi runāja, vai arī klu­sēja, klusēja, kamēr izmeta kādu vārdu. Reizēm viņš ne­dzirdēja, ko meitene saka, bet, kad dzirdēja, neatbildēja tā, kā parasti mēdza atbildēt. Dorotiju mulsināja Stīvena skatiens. Līdz šim viņa nebija ievērojusi, ka jauneklim ir tādas liesmojošas acis. Tajās slēpās kaut kas tāds, kas viņu biedēja. Viņa nespēja izturēt šo skatienu un, pavē­rusies viņā, tūlīt nolaida acis. Un tomēr šajā skatienā bija kaut kas vilinošs, un meitene atkal un atkal pacēla acis, lai notvertu šo ugunīgo, valdonīgo, ilgu pilno blāz­mojumu, ko viņa līdz šim nebija redzējusi cilvēku acīs. Viņu pārņēma dīvaina neizpratne un satraukums.

Kuģis apdullinoši nosvilpās, un puķēm rotātais pūlis piespiedās tuvāk pie borta. Dorotija Sembrūka iebāza pirk­stus ausīs, savieba seju, neapmierināta ar plosošo skaņu, un atkal pamanīja Stīva acīs valdonīgo, ilgu pilno spo­žumu. Viņš lūkojās nevis uz meiteni, bet uz viņas ausīm, kas bija maigi rožainas un caurspīdīgas rietošās saules slīpajos staros. Pārsteigtā un apburta viņa skatījās Stīva acīs, līdz viņš apģida, ka ir pieķerts. Viņa pamanīja, ka jauneklis pietvīkst kā biete un nomurmina kaut ko ne­saprotamu. Viņš bija apmulsis tāpat kā meitene. Stjuarti nervozi staigāja apkārt, lūgdami pavadītājus atstāt kuģi. Juzdama, ka Stīva pirksti spiež viņas pirkstus, kā tūksto­šiem reižu bija spieduši, vizinoties ar dēļiem pa bangām vai kāpelējot pa lavas klātajām nogāzēm, viņa citādi sa­prata elsojošo dziesmu, ko sudrabainā balsī bija dziedā­jusi havajiete:

Kahalia ko aloha kai hiki mai, Ke hone ae nei i ku' u manava, O oe no ka'u aloha A loko e hana nei.

Stīvs bija iemācījis viņai melodiju un vārdus un iz­skaidrojis dziesmas jēgu — tā viņai vismaz bija licies, bet tagad, pēdējā rokas spiediena un silto delnu saskar­šanās brīdī, viņa pirmo reizi saprata dziesmas īsto jēgu. Meitene lāgā nemanīja viņu aizejam un nevarēja arī at­rast uz pārpildītajām kāpnēm, tāpēc ka bija iemaldīju- sies dziļi atmiņu labirintā, pārdzīvojot nule aizvadītās četras nedēļas un pārlūkojot notikumus jaunatklājuma gaismā.

Kad senatora kompānija bija izkāpusi krastā, tika no­organizēta izklaidēšanas komiteja, kurā darbojās arī Stīvs. Viņš pirmais Vaikiki piekrastē demonstrēja atbraucējiem, kā vizinās bangās: sēdēdams uz šaura dēļa, viņš īrās pretī viļņiem, līdz pārvērtās par sīku punktiņu, tad, kā jūras dievs izsliedamies no baltajiem putu mutuļiem, pēkšņi parādījās no jauna un strauji cēlās aizvien augstāk: vis­pirms kļuva redzami pleci, tad krūtis, gurni un kājas, līdz viņš ar putu šļakatām apvītām pēdām parādījās visā augumā uz milzīga, jūdzi gara viļņa, kā ātrvilciens drā­zās uz krastu un pārsteigto skatītāju priekšā mierīgi iz­nāca malā. Tā viņa pirmo reizi ieraudzīja Stīvu. Komi­tejā viņš bija visjaunākais — gadus divdesmit vecs jau­neklis. Viņš neizklaidēja viesus ar runām un neizcēlās pieņemšanās. Savu daļu izklaidēšanas programmā viņš ieguldīja, slīdēdams pa bangām Vaikiki, dzīdamies pakaļ savvaļas lopiem Mauna Kea un iejādams zirgus Halea- kalas rančo.

Meiteni neinteresēja nebeidzamā statistika un pārējo komitejas locekļu mūžīgās runas. Tās neinteresēja arī Stīvu. Un viņa kopā ar Stīvu aizlavījās no piknika Ha- makuā un no kafijas plantatora Eba Luisona, kas divas apnicīgi garas stundas nebija runājis ne par ko citu kā tikai par kafiju. Toreiz viņi jāja starp kokveida papardēm un Stīvs mācīja viņai «Aloha oe», dziesmu, ko dziedāja ievērojamiem viesiem katrā ciemā, rančo un plantācijā.