Džeks Londons: ALOHA OE

No pašas pirmās dienas Stīvs un viņa daudz laika pavadīja kopa. Viņš bija meitenes rotaļu biedrs. Dorotija bija pārņēmusi jaunekli savā ziņā tajā laikā, kad viņas tēvs nodarbojās ar salas statistiku. Viņa bija pārāk lē­nīgas dabas, lai tiranizētu savu rotaļu biedru, un tomēr viņa jaunekli pilnīgi pakļāva sev, un, tikai braukājot ar laivu, jājot vai vizinoties bangās, pavēlētājs bija Stīvs, bet viņa paklausīja. Un tagad, kad bija atdoti gali un lielais preču tvaikonis sāka lēnām attālināties no pie­stātnes, Dorotija, pēdējo reizi klausoties šo dziesmu, sa­prata, ka Stīvs viņai ir kaut kas vairāk nekā tikai rotaļu biedrs.

Pieci tūkstoši balsu dziedāja «Aloha oe» — «Pie tevis mana mīla būs, līdz atkal tiksimies» —, un šajā pirmajā apzinātas mīlas mirklī Dorotija saprata, ka viņu šķir no Stīva. Vai viņi kādreiz vēl satiksies? Viņš pats bija iemā­cījis meitenei šos vārdus. Viņa atcerējās, kā Stīvs dzie­dāja to atkal un ajkal zem hau koka Vaikiki salā. Vai tas bija pareģojums? Viņa jūsmoja par jaunekļa dziedāšanu, teica, ka viņš dzied ļoti izteiksmīgi. To atminoties, viņa skaļi, histēriski iesmējās. Ļoti izteiksmīgi! Ar viņa balsi taču lauzās ārā tas, kas bija viņa sirdī! Tagad viņa to zināja, taču bija par vēlu. Kāpēc viņš nebija ne vārda bildis? Tad viņa atcerējās, ka meitenes viņas gados ne­precas, bet pēkšņi nodomāja: nē, Havaju salās precas gan. Havaju salās viņa bija nobriedusi, salās, kur miesa ir zeltaina un kur visas sievietes nobriest, saules skūp­stītas.

Velti Dorotija lūkojās piestātnē palikušajā pūlī. Kas ar Stīvu bija noticis? Viņa bija gatava atdot visu, lai vēl kaut reizi uzmestu viņam skatienu, un gandrīz vai cerēja, ka kāda briesmīga slimība piemeklēs kapteini, kas vientuļš stāvēja uz tiltiņa, un aizbraukšana tiks atlikta. Pirmo reizi mūžā Dorotija paraudzījās uz tēvu vērtējoši un atklāja viņā agrāk nepazītas gribasspēka un apņēmības iezīmes. Būtu briesmīgi runāt viņam pretī. Un kādas viņai būtu izredzes uzvarēt šajā cīņā? Bet kāpēc Stīvs neko neteica? Tagad bija par vēlu. Kāpēc viņš nerunāja zem hciu koka Vaikiki?

Un tad, sirdij pamirstot, meitene atskārta, kāpēc viņš klusējis. Ko viņa viendien bija dzirdējusi? Ak jā, tas no­tika, dzerot tēju pie misis Stentonas, kad misionāru bied­rības dāmas bija sarīkojušas pieņemšanu senatoru kun­dzēm un meitām. Jautātāja bija misis Hodžkinsa, gara blondīne. Dorotija skaidri atcerējās visu — plato terasi, siltzemju puķes, nedzirdamos kalpotājus aziātus, daudzo sieviešu balsu murdoņu un netālu no viņas stāvošās misis Hodžkinsas jautājumu. Misis Hodžkinsa vairākus gadus bija nodzīvojusi kontinentā un acīmredzot apprašņājās par saviem jaunības dienu draugiem.

— Kā iet Sūzijai Meidvelai? — viņa vaicāja.

— O, mēs ar viņu vairs netiekamies! Viņa apprecējās ar Villiju Kupelu, — atbildēja kāda cita saliniece.

Senatora Bērenda sieva iesmējās un jautāja, kāpēc Sū- zijas Meidvelas laulība atstūmusi viņas draugus.

— Viņš bija hapa-haole, — skanēja atbilde, — jaukte­nis, un mums, saliniekiem, jādomā par saviem bērniem.

Dorotija pagriezās pret tēvu, nolēmusi pārbaudīt viņu.

— Tēt, ja Stīvs atbrauks uz Savienotajām Valstīm, varbūt viņš kādreiz mūs apciemos?

— Kas? Stīvs?

— Jā, Stīvens Naits, tu taču viņu pazīsti. Vēl nav pagājušas ne piecas minūtes, kopš tu no viņa atvadījies. Vai viņš drīkstēs apciemot mūs, ja kādreiz atbrauks uz Savienotajām Valstīm?

— Protams, nedrīkstēs, — strupi atteica Džeremijs Sem- brūks. — Stīvens Naits ir hapa-haole, un tu jau zini, ko tas nozīmē.

— O! — Dorotija vārgi izdvesa, un viņas sirdī iezagās mēms izmisums.

Viņa zināja, ka Stīvs nav hapa-haole, bet zināja arī to, ka viņa dzīslās rit piliens tropu saules siltuma un ka ar to pietiek, lai jautajums par laulībām būtu izšķirts. Tā gan bija dīvaina pasaule! Godājamais A. S. Kleghorns, piemēram, bija apprecējis melnādainu princesi no Kame- hamehas dzimtas, un tomēr cilvēki uzskatīja par godu būt pazīstamiem ar viņu — un vissmalkākās dāmas no ultrasmalkās misionāru biedrības bija redzētas dzeram tēju pie viņa. Bet Stīvs … Neviens nebija iebildis pret to, ka viņš māca meiteni vizināties bangās ar dēli, ka, turēdams pie rokas, vada viņu pa bīstamām takām uz Kilauea krāteri. Stīvs drīkstēja pusdienot kopā ar Do­rotiju un viņas tēvu, drīkstēja dejot ar viņu un piedalīties izklaidēšanas komitejas darbā, bet nedrīkstēja precēties ar Dorotiju tāpēc, ka viņa dzīslās rit piliens tropu saules siltuma.

Taču tas nedūrās acīs. Nezinātājam tas nenāktu ne prātā. Un viņš izskatījās tik skaists! Viņa tēls bija iespiedies Dorotijai atmiņā, un meitene, pati to neapzinādamās, ar prieku atcerējās viņa lielisko augumu, platos plecus, spēku, ar kādu Stīvs viegli iecēla viņu seglos, nesa cauri rēcošajām bangām vai aiz alpīnista spieķa vilka augšā pa sastingušās lavas nogāzi Saules Mājokli. Atmiņā nāca vēl kaut kas netveramāks un noslēpumaināks, ko viņa tikai tagad sāka apzināties, —• vīrieša, īsta vīrieša, vīriš­ķīga vīrieša tuvuma izjūta. Samulsusi viņa atguvās no savām domām. Karstas asinis nosārtoja meitenes vaigus, tad viņa spēji nobālēja, iedomājoties, ka nekad vairs ne­redzēs Stīvu. Kuģis jau bija pagriezies ar priekšgalu pret jūru, un pastaigas klājs atradās līdzās piestātnes galam.

— Skat, kur Stīvs, — teica tēvs. — Pamāj viņam ar roku, Dorotija!

Stīvs lūkojās uz viņu kvēlām acīm un ieraudzīja mei­tenes sejā kaut ko līdz šim neredzētu. Pēc prieka uzplūda viņa sejā meitene apjauta, ka viņš saprot. Gaisā trīsēja dziesma:

Es tevi mīlu.

Pie tevis mana mīla būs, līdz atkal tiksimies.

Vārdi nebija vajadzīgi, lai viņi saprastos. Viņai apkārt stāvošie pasažieri meta savas ziedu vijas krastā paliku­šajiem. Stīvs pacēla rokas, un viņa acis lūdza. Dorotija gribēja noņemt pār galvu savu puķu vītni, bet tā bija sapinusies ar austrumu pērļu virkni, ko Mervins, vecais cukura karalis, bija aplicis meitenei ap kaklu, vedot viņu ar tēvu uz tvaikoni.

Viņa raustīja pērles, kas bija sapinušās ar puķēm. Ku­ģis slīdēja uz priekšu. Stīvs jau atradās iepretī viņai. Tagad bija īstā reize. Vēl mirklis, un viņš būs garām. Dorotija iešņukstējās, un Džeremijs Sembrūks jautājoši palūkojās uz meitu.

— Dorotija! — viņš skarbi uzkliedza.

Viņa spēji rāva pavedienu, un pār viņas mīļoto nolija puķu un pērļu lietus. Viņa skatījās uz Stīvu tik ilgi, ka­mēr asaras aizmigloja skatienu, tad ar seju piekļāvās pie pleca Džeremijam Sembrūkam, kurš piemirsa savu iemī­ļoto statistiku, brīnīdamies, ka mazas meitenītes grib par katru cenu būt lielas. Pūlis dziedāja, kā dziedājis, dziesma, izgaisdama tālumā, izskanēja aizvien klusāk, taču tajā joprojām trīsēja jutekliskais Havaju salu mīlas maigums, bet tās vārdi dzeldēja meitenes sirdi kā skābe, tāpēc ka šie vārdi bija nepatiesi.

Aloha oe, aloha oe, e ke onaona no ho ika lipo.,.

Es tevi apskaušu, ahoi ae au, kad atkal tiksimies…