Ērihs Kestners - Emīls un Berlīnes zēni

— Mana māte? — Emīls brīnījās. — Nepavisam. Viņa man visu atļauj. Bet tas nenozīmē, ka es daru visu, kas ienāk prātā. Vai tu saproti?

— Nē, — Profesors vaļsirdīgi atzinās, — to es nesaprotu.

— Tā? Tad uzklausies! Vai jums daudz naudas?

— To es nezinu. Mēs mājās par to maz runājam.

— Es domāju, ja mājās maz runā par naudu, tad tās ir daudz.

Profesors mirkli padomāja un noteica:

— Tā jau var būt.

— Redzi nu. Mēs ar māti par to bieži runājam. Mums tās ir maz. Viņai pastāvīgi tā jāpelna, un tomēr visam nepietiek. Bet, kad mūsu klase brauc ekskursijā, māte man dod līdzi tik­pat daudz naudas, cik dabū citi puikas. Dažreiz pat vēl vai­rāk.

— Kā tad viņa to var?

— To es nezinu. Bet viņa var. Un tad es pusi no naudas atnesu atkal mājās.

— Vai viņa to pieprasa?

— Kur nu! Bet man pašam tā gribas.

— Ahā, — Profesors noteica, — jums tā pieņemts.

— Jā gan. Tā pieņemts. Un, ja viņa man atļauj ar Prēču no pirmā stāva līdz deviņiem vakarā būt mežā, es ap septiņiem esmu atkal mājās. Tāpēc ka es nevēlos, lai viņa viena pati sēž virtuvē un ēd vakariņas. Turklāt viņa vienmēr saka, ka es varot skraidīt ar puikām, cik gribu. Es jau arī esmu mēģinājis. Bet tad šis prieks man nesagādā vairs nekādu prieku. Un patiesībā taču viņa ir priecīga, ka es atgriežos agrāk mājās.

— Nē, — Profesors sacīja, — pie mums gan ir citādi. Ja es tiešām atnāktu laikus mājās, varu derēt, ka viņi būs teātrī vai viesībās. Mēs jau arī mīlam viens otru. Tas nu gan jāsaka. Bet mēs to pārāk neizrādām.

— Sirsnība ir vienīgais, ko mēs varam atļauties! Bet tādēļ es nepavisam neesmu memmes dēliņš. Un, ja kāds tam netic, tam es sadošu pa ķobi. Lai nerunā!

— Es jau saprotu.

Abi zēni, nekā nerunādami, kādu laiku stāvēja vārtos. Pienāca nakts. Spīguļoja zvaigznes. Un mēness ar vienu aci šķie­lēja pāri dzelzceļam.

Profesors noklepojās un, uz Emīlu neskatīdamies, jautāja:

— Tad jūs viens otru laikam ļoti mīlat?

— Noteikti, — Emīls attrauca.

Ap pulksten desmitiem kinoteātra pagalmā ieradās papildspēku delegācija, atkal atnesa sviestmaizes, it kā vajadzētu pabarot simt izsalkušu karapulku, un gaidīja jaunas pavēles. Profesors bija ļoti dusmīgs un paskaidroja, ka viņiem te ne­esot nekā ko meklēt, bet Nikolsburgas laukumā jagaidot tele­fona centrāles sakarnieka Traugota ziņojumi.

— Neesi nu tik pikts! — Pecolds sacīja. — Mums tikai ļoti gribas zināt, kā jums klājas.

— Bez tam mēs jau domājām, ka jums kas lēcies, jo Trau­gots nemaz nerādījās, — Gerolds aizbildinājās.

— Cik zēnu vēl palika Nikolsburgas laukumā? — Emīls jautāja.

— Četri vai trīs, — Fridrihs Pirmais ziņoja.

— Varbūt arī tikai divi, — Gerolds noteica.

— Neprasi viņiem vairāk neko, — Profesors saniknots iekliedzās, — tad viņi vēl teiks, ka tur vispār neviena vairs nav!

— Lūdzams, nebrēc tā, — Pecolds atsaucās, — tev nav nekādu tiesību man pavēlēt.

— Es lieku priekšā Pecoldu tūlīt izslēgt un aizliegt viņam piedalīties izsekošanā, — Profesors kliedza un piecirta kāju.

— Man žēl, ka jūs manis dēļ strīdaties, — Emīls sacīja. — Saskaņosim tāpat kā reihstāgā. Es ierosinu Pecoldu šoreiz stingri brīdināt. Jo katrs, protams, nevar darīt, kas ienāk prātā.

— Neiedomājieties par daudz, stulbiķi! Jūsu zināšanai — es tā kā tā eju prom! — Tad Pecolds pateica vēl kaut ko briesmīgi nepieklājīgu un aizslāja.

— Viņš mūs uzkūdīja. Mēs jau nemaz nebūtu šurp skrē­juši, — Gerolds stāstīja. — Un Cerlets palika papildspēku no­metnē.

— Ne vārda vairs par Pecoldu, — Profesors pavēlēja un runāja jau atkal pavisam mierīgi. Viņš bija savaldījies. — Nokārtots!

— Un kas būs ar mums? — Fridrihs Pirmais jautāja.

— Vislabāk būtu, ja jūs pagaidītu, kamēr ierodas Gustavs no viesnīcas ar ziņojumu, — Emīls ierosināja.

— Labi, — Profesors noteica. — Vai tas tur nav viesnīcas izsūtāmais?

— Jā, tas ir viņš, — Emīls apstiprināja.

Vārtu ejā stāvēja kāds zēns zaļā livrejā un ar tikpat zaļu slīpi uzliktu cepurīti galvā. Viņš pamāja zēniem un lēni nāca klāt.

— Velns parāvis, glauna uniforma! — Gerolds skaudīgi noteica.

— Vai tu nes ziņas no mūsu izlūka Gustava? — Profesors uzsauca.

Izsūtāmais zēns bija jau pavisam tuvu, pamāja ar galvu un teica:

— Jā gan.

— Nu, tad pasaki, lūdzu, — kas tur ir? — Emīls nepacietīgi jautāja.

Pēkšņi iespiedzās autotaure! Un zaļais zēns kā jucis lēkāja pa pagalmu un smējās.

— Emīl, draugs, — viņš kliedza, — tu gan esi jocīgs!

Tas nemaz nebija izsūtāmais zēns, bet Gustavs pats.

— Ak tu, zaļais puika! — Emīls pa jokam bārās. Nu sāka smieties arī pārējie, kamēr vienā no sētas mājām kāds atrāva logu un uzkliedza:

— Mieru!

— Lieliski! — Profesors sacīja. — Bet klusāk, mani kungi! Nāc šurp, Gustav, apsēdies un pastāsti!

— Zini, tīrais teātris. Var pārplīst aiz smiekliem. Tātad klausieties! Es ielavos viesnīcā, redzu grozāmies izsūtāmo un pametu šim ar pirkstu. Viņš pienāk man klāt, nu, un es viņam izklāstu visu mūsu lietu no viena gala līdz otram. Apmēram tā. Par Emīlu. Par mums. Par zagli. To, ka viņš dzīvo viesnīcā, ka mums nāvīgi jāuzmanās, ja gribam naudu dabūt atpakaļ «Ļoti jauki,» saka izsūtāmais, «man ir vēl viena uniforma. Tu to uzvilksi un būsi otrs izsūtāmais.» — «Bet ko tad šveicars par to sacīs? Viņš droši vien rāsies,» es atbildu. «Nerāsies vis. Viņš atļaus,» puika saka, «šveicars ir mans tevs.» Ko viņš sa­vam vecajam bija iestāstījis, nezinu. Taču es dabūju šo uni­formu, drīkstu pārgulēt kalpotāju istabā, kas patlaban ir brīva, un pat ņemt līdzi vēl kādu. Nu, ko jūs tagad teiksiet?

— Kurā istabā dzīvo zaglis? — Profesors jautāja.

— Tevi nu gan ne ar ko nevar pārsteigt, — Gustavs aizvai­nots purpināja. — Man, protams, nav jāstrādā. Tikai es nedrīkstu maisīties pa kājām. Izsūtāmais teica, ka zaglis dzīvo sešdesmit pirmajā istabā. Es tūlīt augšā uz trešo stāvu. Un nu rīkojos kā izlūks. Zināms, pavisam neuzkrītoši. Glūnēju cauri margām un tā tālāk. Apmēram pēc pusstundas sešdesmit pirmā numura durvis tiešām atveras. Un kas tur čāpo laukā? Mūsu zagļa kungs! Viņam vajadzēja — nūja, jūs jau zināt. Pēcpus­dienā es viņu pamatīgi nopētīju. Tas bija viņš! Mazas melnas ūsiņas, tādas ausis, ka mēness spīd cauri, bet ģīmis... pat par velti es sev tādu negribētu. Kad viņš nāk atpakaļ no — nūja, jūs jau zināt! — es speros klāt, izslejos taisni un jautāju: «Vai kungs ko meklē? Vai viesa kungam ir kāda vēlēšanās?» — «Nē,» viņš saka, «man nekā nevajag. Tomēr! Pagaidi! Pasaki šveicaram, lai rīt tieši astoņos mani uzmodina. Sešdesmit pirmā istaba. Bet neaizmirsti!» — «Nē, kungs, varat paļauties,» es saku un aiz sajūsmas iekniebju sev kājā, «to es neaizmirsīšu! Tieši astoņos sešdesmit pirmajā istabā zvanīs telefons!» Viņus tur modina pa telefonu. Tad viņš laipni pamāja un tipināja uz gultu.

— Lieliski! — Profesors bija ārkārtīgi apmierināts, un pā­rējie vēl vairāk. — Pulksten astoņos mēs viņu pie viesnīcas svinīgi sagaidīsim. Vajāšana turpināsies, un tad viņš tiks no­tverts!

— Viņš jau tikpat kā rokā! — Gerolds iesaucās.