ALANS PĪZS: ĶERMEŅA VALODA

Tūkstošiem grāmatu un pētījumu sarakstīts par to, kā dzīvnieki, putni, zivis un primāti norobežo un aizsargā savas teritorijas, taču tikai pēdējo gadu laikā atklāts, ka arī cilvēkam ir savas teritorijas. Apzinoties šo faktu un izprotot tā praktiskās izpausmes, iespējams ne vien gūt dziļu ieskatu savā un citu uzvedībā, bet arī paredzēt citu cilvēku reakciju savstarpējās attiecībās. Amerikāņu antropologs Edvards T. Hols bija viens no cilvēka telpas prasību izpētes pionieriem, un sešdesmito gadu sākumā viņš radīja terminu «proksēmika» (no angļu va­lodas vārda proximity = tuvums). Viņa pētījumi šajā jomā ir radījuši jaunu izpratni par mūsu attiecībām ar saviem līdzcilvē­kiem.

Katra valsts ir teritorija, kuru iezīmē skaidri noteiktas robežas un daudzos gadījumos apsargā bruņoti sargi. Katra valsts sastāv no mazākām teritorijām, tādām kā apgabaliem, paval- stīm u.tml., kuras savukārt sastāv no vēl mazākām teritorijām, arī pilsētām, kurās ir priekšpilsētas ar daudzām ielām, kas savukārt ir noslēgta teritorija to iedzīvotājiem. Katras teritorijas iemītniekus ar to saista netveramas saites, un ir zināmi daudzi vardarbības un pat slepkavošanas gadījumi, aizstāvot šīs teri-i torijas.

Tāpat teritorija ir arī telpa vai apgabals, kuru persona atzīst par savu, it kā šī telpa būtu tās ķermeņa turpinājums. Katram cilvē­kam ir sava personīgā teritorija, kurā ietilpst viņa īpašumus ap­tverošais apgabals, piemēram, žoga norobežota māja, automa­šīnas salons, guļamistaba vai krēsls, un, kā atklāja Dr. Hols, arī noteikta telpa ap viņa ķermeni.

šajā nodaļā runa būs galvenokārt par šīs telpas aspektiem un to, kā reaģē cilvēki, ja šīs telpas robežas tiek pārkāptas.

Vairākums dzīvnieku noteiktu telpu ap ķermeni uzskata par savu. Šīs telpas apjoms galvenokārt atkarīgs no tā, cik sablīvētos apstākļos dzīvnieks uzaudzis. Āfrikas savvaļas apgabalos augu­ša lauvu tēviņa teritorijas rādiuss var būt trīsdesmit viena jūdze un vēl vairāk, atkarībā no lauvu populācijas blīvuma attiecīgajā apgabalā, un viņš iezīmē savas teritorijas robežas ar urinēšanu vai defekāciju. Ja turpretī lauva uzaudzis nebrīvē kopā ar citiem lauvām, personīgās telpas rādiuss var būt tikai dažas pēdas, kas ir sablīvējuma apstākļu tiešas sekas.

Gluži kā citiem dzīvniekiem, arī cilvēkam ir savs pārnēsājams «gaisa burbulis», kuru viņš vienmēr nēsā sev līdzi, un tā apmēri ir atkarīgi no iedzīvotāju blīvuma vietā, kur cilvēks uzaudzis. Tādējādi šai personīgās distances zonai ir vides kultūras saknes. Dažu kultūru pārstāvji, kā, piemēram, japāņi, ir pieraduši pie liela iedzīvotāju blīvuma, taču citi dod priekšroku «plašiem apgaba­liem» un cenšas ieturēt distanci. Tomēr mūsu uzmanību galve­nokārt saista Rietumu kultūras zemēs augušu cilvēku teritoriālā uzvedība.

Sabiedriskajam stāvoklim arī var būt iespaids uz distanci, kādu cilvēks ievēro attiecībā pret citiem, un tas tiks aplūkots kādā no turpmākajām nodaļām.

Vidusšķiras baltās rases Ziemeļamerikas, Anglijas un Austrā­lijas priekšpilsētu iedzīvotājiem «gaisa burbuļa» rādiuss caurmē­rā ir viens un tas pats. To var sadalīt četrās atsevišķās distances zonās.

1 .Intīmā zona (14—46 cm).

Šī ir vissvarīgākā no visām zonām, jo šo zonu cilvēks aizsargā tā, it kā tā būtu viņa īpašums, šajā zonā atļauts ienākt tikai tiem, kuriem pastāv emocionāla tuvība ar cilvēku. Tie ir mīlētāji, vecāki, laulātie, bērni, tuvi draugi un radinieki. Pastāv apakšzona, kura plešas līdz 15 cm attālumā no ķermeņa un kurā var ieiet tikai fiziska kontakta laikā. Šī ir tuvā intīmā zona.

2. Personīgā zona (46 cm—1,2 m).

Šis ir attālums, kādā mēs atrodamies viens no otra kokteiļu vakaros, darba svinībās, pildot sociālās funkcijas un sanākot kopā ar draugiem.

3. Sociālā zona (1,2 m—3,6 m).

šādu distanci mēs ieturam ar svešiniekiem, santehniķi vai namdari, kurš veic remontu mūsu mājā, pastnieku, jaunu darba kolēģi un cilvēkiem, kurus mēs ne visai labi pazīstam.

4. Publiskā zona (vairāk par 3,6 m).

Ja mēs vēršamies pie lielas ļaužu grupas, kā visērtāko mēs parasti izvēlamies šādu distanci.

8. attēls. Distances zonas.

distances zonu praktiskais uetojums

Parasti kādas personas ienākšanu mūsu intīmajā zonā nosaka viens no diviem iespējamiem iemesliem. Pirmais — ienācējs ir tuvs radinieks vai draugs vai arī viņam vai viņai ir seksuāli nolūki. Otrais — ienācējs ir naidīgi noskaņots un var uzbrukt. Mēs gan esam spējīgi izturēties iecietīgi pret svešiniekiem, kuri pārvietojas mūsu personīgajā un sociālajā zonā, bet svešinieka ielaušanās mūsu intīmajā zonā izraisa fizioloģiskas pārmaiņas mūsu ķerme­nī. Paātrinās sirdsdarbība, asinīs ieplūst adrenalīns, un asinis pieplūst smadzenēm un muskuļiem, fiziski sagatavojot mūs varbūtējai cīņai vai bēgšanai.

Tas nozīmē, ka, draudzīgi apliekot roku kādam, kuru esat tikai nesen iepazinis, jūs varat izraisīt šīs personas negatīvu attieksmi pret sevi, pat ja šī persona smaida un izliekas, ka šis apskāviens ir patīkams, lai jūs neapvainotu. Ja jūs vēlaties, lai cilvēki justos ērti jūsu sabiedrībā, jāpieturas pie zelta likuma «ievēro distanci». Jo tuvākas ir mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem, jo dziļāk mums atļauts ieiet viņu zonās. Piemēram, jaunam darbiniekam var likties, ka kolēģu attieksme pret viņu ir vēsa, taču īstenībā viņi to tikai patur sociālās zonas distancē, līdz nav iepazinuši labāk. Kad pārējie kolēģi jauno darbinieku iepazīst tuvāk, teritoriālā distance starp viņiem samazinās, līdz, iespējams, viņam tiek atļauts pār­vietoties pārējo personīgajās zonās un atsevišķos gadījumos arī intīmajās zonās.

Attālums, kādā tur savus gurnus divi cilvēki, kuri skūpstās, sniedz informāciju par attiecībām starp viņiem. Mīlētāji cieši pie­spiež savus ķermeņus viens otram un kustas viens otra tuvajās Intīmajās zonās. Tas atšķiras no skūpsta, kurš tiek saņemts no svešinieka Jaungada svinībās vai no jūsu labākā drauga otras puses, abos gadījumos vēdera zonām atrodoties vismaz 15 cm attālumā vienai no otras.

Viens no distances/intimitātes likuma izņēmumiem parādās, kad telpas distanci nosaka personas sociālais stāvoklis. Piemē­ram, firmas izpilddirektors var nedēļas nogalē makšķerēt kopā ar kādu no saviem padotajiem, un makšķerējot viņi var atrasties viens otra personīgajā vai intīmajā zonā. Tomēr birojā izpilddirek­tors turēs savu makšķerēšanas biedru sociālajā distancē, pa- kļaudamies nerakstītajiem sociālo slāņu likumiem.

Drūzmēšanās koncertos, kinoteātros, liftos, vilcienos vai auto­busos neizbēgami izraisa ielaušanos citu intīmajās zonās, un ir Interesanti novērot šīs ielaušanās rezultātus. Ir rinda nerakstītu likumu, kurus strikti ievēro Rietumu civilizāciju pārstāvji, nonākot sablīvētā telpā, piemēram, pārpildītā liftā vai autobusā. Šie likumi ir šādi:

1. Jums nav atļauts ne ar vienu sarunāties, ieskaitot pazīsta­mus cilvēkus.

2. Jebkurā brīdī jums jāizvairās no acu kontakta ar citiem.

3. Jums jāsaglabā «pokera seja» — nav atļauts paust jebkādas emocijas.

4. Ja jums ir grāmata vai avīze, jums jāizliekas, ka esat dziļi iegrimis tajā

5. Jo lielāks pūlis, jo mazāk ķermeņa kustību jūs varat atļauties.