ALANS PĪZS: ĶERMEŅA VALODA

Lielākā daļa pētnieku visumā piekrīt, ka vārdi tiek lietoti pār­svarā informācijas nodošanai, turpretī bezvārdu kanāls tiek lietots savstarpējo attiecību noskaidrošanai un dažos gadījumos aizstāj vārdiskus ziņojumus. Piemēram, sieviete var vīrieti «nogalināt ar skatienu»; viņa nosūtīs ļoti skaidru ziņojumu, pat neatverot muti.

Neatkarīgi no konkrētās kultūras vārdi un kustības sakrīt ar tādu noteiktību, ka Bērdvistels apgalvo: cilvēkam ar labu treniņu vajadzētu spēt noteikt, kādas ir otra cilvēka kustības, tikai dzirdot viņa balsi. Bērdvistels iemācījās arī noteikt, kādā valodā cilvēks runā, vienkārši vērojot tā žestus.

Daudziem cilvēkiem ir grūti samierināties ar faktu, ka bioloģiski cilvēks joprojām ir un paliek dzīvnieks. Homo sapiens ir primātu sugas pārstāvis, bezspalvains pērtiķis, kurš iemācījies pārvieto­ties uz divām ekstremitātēm un kuram ir gudras, pilnveidotas smadzenes. Gluži tāpat kā pār citām dzīvnieku sugām, arī pār mums valda bioloģijas likumi, kas vada mūsu darbības, reakcijas, ķermeņa valodu un žestus. Dīvaini irtas, ka cilvēciskais dzīvnieks reti kad apzinās savas pozas, kustības un žestus, kuri var vēstīt vienu, kamēr viņa balss apgalvo pavisam ko citu.

No tehniskā viedokļa, ja mēs kādu saucam par apveltītu ar «jutīgumu» vai «intuīciju», mēs ar to domājam viņa spējas lasīt citas personas bezvārdu mājienus un salīdzināt tos ar vārdiska­jiem signāliem. Citiem vārdiem, ja mēs sakām, ka mums ir «no­jausma» vai mēs «ar aknām jūtam», ka kāds mums samelojis, mēs īstenībā domājam, ka šī cilvēka ķermeņa valoda un runātie vārdi nesaskan. Tas ir tas pats, ko profesionāli runātāji sauc par auditorijas uzmanību vai grupas attieksmi. Piemēram, ja klausītāji sēdētu, atgāzušies savos sēdekļos, ar nodurtām galvām un sakrustojuši rokas uz krūtīm, jutīgam runātājam rastos nojauta, ka viņa teiktais nenokļūst līdz klausītājiem. Viņam kļūtu skaidrs, ka nepieciešama cita pieeja, lai piesaistītu klausītāju uzmanību. Turpretī runātājs, kurš nebūtu jutīgs, turpinātu vien tādā pašā garā.

Vispār sievietes ir jutīgākas nekā vīrieši, un šis fakts ir pamatā tam, ko parasti sauc par «sieviešu intuīciju». Sievietēm piemīt iedzimta spēja uztvert un atšifrēt neverbālos signālus, tāpat kā tās parasti ievēro sīkas detaļas. Tāpēc tikai nedaudzi vīri spēj sekmīgi samelot savām sievām, un tāpēc arī, tieši otrādi, lielākā daļa sieviešu var «pūst miglu acīs» vīrietim, viņam to pat nenojau­šot.

šī intuīcija ir īpaši izteikta sievietēm, kuras ir audzinājušas mazus bērnus. Pirmajos bērna dzīves gados māte sakariem ar bērnu izmanto tikai neverbālo kanālu, un tiek uzskatīts, ka tas ari ir iemesls, kādēļ sievietēm bieži daudz labāk izdodas sarunas nekā vīriešiem.

Daudz pētījumu un strīdu veltīts tam, lai atklātu, vai bezvārdu signāli ir iedzimti, iemācīti, ģenētiski mantoti vai iegūti kādā citā veidā. Tika veikti pētījumi ar neredzīgiem un/vai nedzirdīgiem cilvēkiem, kuri nevarēja būt iemācījušies neverbālos signālus audiāiā vai vizuālā ceļā, novērojot dažādu pasaules kultūru žestu uzvedību un pētot mūsu tuvāko antropoloģisko radinieku pērtiķu uzvedību.

Šī pētījuma rezultāti rāda, ka atsevišķi žesti pieder dažādām kategorijām. Piemēram, lielākā daļa primātu mazuļu piedzimst ar zīšanas spēju, kas norāda, ka tā ir vai nu iedzimta, vai ģenētiska. Vācu zinātnieks Eibls-Eibesfelds atklāja, ka bērniem, kuri kopš dzimšanas ir nedzirdīgi un neredzīgi, smaida izteiksme parādās neatkarīgi no iemācīšanās vai kopēšanas, tātad tam jābūt ie­dzimtam žestam. Ekmans, Frīzens un Sorensons atbalstīja dažas no Darvina sākotnējām idejām par iedzimtajiem žestiem, pētīda­mi piecu izteikti atšķirīgu kultūru cilvēku sejas izteiksmes. Viņi atklāja, ka katrs no šiem cilvēkiem lieto vienas un tās pašas sejas izteiksmes, lai paustu emocijas, un secināja, ka šīs izteiksmes ir iedzimtas.

Kad jūs sakrustojat rokas uz krūtīm, vai jūs liekat kreiso roku virs labās vai labo virs kreisās? Lielākā daļa cilvēku nevar sniegt noteiktu atbildi uz šo jautājumu, līdz nav to speciāli pamēģinājuši. Kamēr viens veids šķiet ērts, otrs liekas absolūti nepareizs. Acīm­redzot tas varētu būt ģenētisks žests, kurš nevar tikt mainīts.

Vēl ir strīdi par to, vai daži žesti ir pārmantoti kultūras ceļā un kļuvuši par ieradumu vai arī tie ir ģenētiski. Piemēram, lielākā daļa vīriešu, velkot mugurā mēteli, vispirms iemauc piedurknē labo roku; lielākā daļa sieviešu vispirms iemauc kreiso roku. Kad vīrietis mēģina tikt garām sievietei pārpildītā ielā, viņš parasti pagriež ķermeni pret sievieti; viņa parasti aizgriež savu ķermeni no vīrieša. Vai viņa tā dara instinktīvi, aizsargādama savas krūtis? Vai tā ir iedzimta sievietes reakcija vai ari viņa to iemācījusies, neapzināti vērojot citas sievietes?

Liela daļa no mūsu neverbālās uzvedības pamatiem ir iemācī­ta, un daudzu kustību un žestu nozīme sakņojas kultūrā. Tagad aplūkosim šos ķermeņa valodas aspektus.

Lielākā daļa galveno saprašanās žestu ir vienādi visā pasaulē. Kad cilvēki ir priecīgi, viņi smaida; kad viņi ir bēdīgi vai dusmīgi, viņi sarauc pieri vai drūmi skatās. Galvas mājiens gandrīz visur tiek lietots, lai pateiktu «jā» vai paustu piekrišanu, šķiet, ka tas ir viens no galvas noliekšanas veidiem, un visticamāk, ka tas ir iedzimts žests, jo to lieto arī nedzirdīgie un neredzīgie. Galvas šūpošana no vienas puses uz otru, lai pateiktu «nē» vai paustu noliegumu, ari ir universāla, un tas varētu būt bērnībā apgūts

žests. Kad zīdainim pietiek piena, viņš groza galvu no vienas puses uz otru, lai atgrūstu mātes krūti. Kad mazs bērns ir paēdis, viņš krata galvu no vienas puses uz otru, lai apturētu vecāku centienus pabarot viņu ar karotīti, un tādējādi viņš ātri apgūst galvas purināšanas žestu, lai parādītu nepatiku vai negatīvu attieksmi.

Dažu žestu izcelsmei var izsekot fīdz mūsu pirmatnējai dzīvnie­ka pagātnei. Zobu rādīšana ir atvasināta no uzbrukuma darbības, un to bieži lieto mūsdienu cilvēki smīna un citu līdzīgu naidīgu žestu veidā, kaut ari viņi negatavojas iekost. Smaids sākotnēji bija draudīgs žests, taču tagad tas tiek lietots savienojumā ar nedraudīgiem žestiem, lai izrādītu prieku.

Plecu raustīšana arī ir labs universāla žesta piemērs, tas tiek lietots, lai parādītu, ka cilvēkam nav ne mazākās jēgas vai nojausmas, par ko jūs runājat. Tas ir salikts žests, kuram ir trīs galvenās sastāvdaļas: atklātas plaukstas, uzrauti pleci un pa­celtas uzacis.

1. attēls. Plecu paraustīšana.

Tāpat kā atšķiras dažādu kultūru valoda, var atšķirties ari bezvārdu sazināšanās izpausmes. Kāds žests var būt gluži pa­rasts, ar skaidru nozīmi vienā kultūrā, turpretī citā tam var nebūt nekādas nozīmes vai arī šī nozīme var būt diametrāli pretēja. Kā piemēru aplūkosim triju izplatītu rokas žestu — riņķa, pacelta īkšķa un «V» zīmes traktējumu un pielietojumu dažādās kultūrās.

riņķa jeb «ok» žests

2. attēls. «Viss ir OK!»

Šis žests kļuva populārs Amerikā deviņpadsmitā gadsimta sākumā acīmredzot laikrakstu iespaidā, kuri tajā laikā sāka lietot sākuma burtus, lai saīsinātu izplatītas frāzes. Pastāv dažādi viedokļi par to, ko nozīmē burti «OK». Daži domā, ka tas varētu nozīmēt all correct (viss kārtībā), kas izkropļoti ticis rakstīts kā oli korrect, citi uzskata, ka tas varētu būt otrādi apgriezts knock out, t. i., K.O. Otra populāra teorija ir tāda, ka šī zīme ir saīsinājums no Old Kinderhook (Vecā Kinderhuka), kas ir dzimšanas vieta kādam deviņpadsmitā gadsimta Ameri­kas prezidentam, kurš lietojis šos burtus kā savu vēlēšanu kampaņas saukli. Iespējams, ka mēs nekad neuzzināsim, kura no šīm teorijām ir pareiza, taču šķiet, ka pats riņķis apzīmē «O» burtu signālā «OK». Šī žesta nozīme «OK» ir izplatīta visās angliski runājošajās zemēs, un, kaut arī tas strauji izplatās Eiropā un Āzijā, atsevišķās vietās tam ir cita nozīme un izcels­me. Piemēram, Francijā tas nozīmē arī «nulle» vai «nekas»; Japānā tas var nozīmēt «nauda»; dažās Vidusjūras zemēs tas attēlo muti un bieži tiek lietots, lai norādītu, ka šī žesta adresāts ir homoseksuālists.