Sigurds Rusmanis: Neiepazītā Latvija

Goda vietā nama priekšā divi Imanta Līča veidoti pieminekļi. Vienu no tiem - tagadējā Elkšņu pagasta Jučos dzimušajam latvie­šu fotogrāfijas tēvam Mārtiņam Bucleram (1866-1944) uzstādīja 1987. gadā. Tā akmens atvests no dzimto māju ganībām. Divus gadus vēlāk blakus parādījās piemiņas zīme "Fotogrāfijai 150 ga­du", kas, kā vēlāk izrādījās, bija vienīgā pasaulē, kas veltīta šai jubi­lejai. Te notikuši fotoamatieru salidojumi, 1993. gadā ēkā atklāts Gunāra Spīdaiņa vadītais fotogrāfijas kabinets-minimuzejs.

Krāšņa ainava paveras no skolas tuvumā esošā Karātavu kalna, kuru gan visbiežāk sauc par Kroņkalnu. Vietējie uz­skata, ka Sauka ir skaistākais novads Latvijā. Tas tiešām ap­sveicami, jo cik gan vietās nedomā, ka skaistums jāmeklē visur kur, tikai ne pašu mājās.

Vēres

1 Toma V. Maize no mājām. Rīga, 1980.

2 Dauge A. Manā jaunības zemē. Rīga, 1928.

3 Bergmanis A. Patvērums. Rīga, 1989, 52. Ipp.

4 Dauge A. Manā jaunības zemē. Rīga, 1928.

3 Lapiņš K. Triszvaigžņu valsts novados. Rīga, 1936.

6 Auziņš 1. Dzīvesstāsts un 33 jaunākie dzejoļi. Rīga, 1996, 44. Ipp.

7 LFK861, 36.

8 LFK984, 41.

9 Krājumā "Pār deviņi novadiņi". Rīga, 1975, 19. Ipp.

10 Auziņa A. Slēpotāji bučojas sniegā. Rīga, 2001.

11 LFK302, 1344.

12 LFK 2049, 791.

13 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Smits. Rīga, 1937, 15. sēj., 457. Ipp.

14 Turpat, 435. Ipp.

15 LFK 1852, 367.

16 Laikrakstā "Padomju Daugava", 1988, 30. jūl.

17 Krājumā "Pār deviņi novadiņi". Rīga, 1975,218. Ipp.

Pusceļā starp Ilūkstes un Subates pilsētām, Eglaines pagas­tā, atrodas Sārtcnes (Cervonkas) kapi - kapi ar starptautisku nozīmi. To centrā piemineklis 1919.-1920. gadu kaujās kritu­šajiem 30 Lietuvas karavīriem, kas 1931. gadā šeit tika pārap­bedīti no Lašu, Eglaines, Pilskalnes, Bebrenes, Vecsventcs, Ilūk­stes un Annas muižas apkārtnes. Citi avoti gan min 26 karotā­jus, pat 19. Uz pieminekļa lietuviešu valodā teksts: "Ccļiniek, pasaki Lietuvai, ka mēs kritām aizstāvēdami tēviju". 6,3 m aug­stā pieminekļa, kas celts 1932. gadā ar Lietuvas valsts līdzek­ļiem pēc tēlnieka Staša Stanišauska meta, augšā jaunavas figū­ra - Lietuvas simbols, kas tur rokās plāksni ar Sv. Jura barelje­fu, pie tās kājām nokritis karavīrs ar Šauteni blakus. Apakšā cen­trā nišā krustā sistā Kristus tēls.

i

Kad Eglainē nomira Konstantīns Kupšāns (1903- 1989), liels bija bē­rinieku pārstei­gums par divām au­tomašīnām no Lie­tuvas ar atvadu vai­nagiem. Viņš, vien­kāršs amatnieks, ti­ka piegādājis būv­materiālus un vadī­jis pieminekļa būv­darbus, kā arī noor­ganizēja Nezināmā karavīra mirstīgo atlieku svinīgu iz­vadīšanu no Eglai­nes stacijas uz Kau- ņu, kur toreiz vei­dojās Nezināmā

karavīra memoriāls. K. Kupšāns savulaik tika apbedīts pie vecākiem, Šēderes pagasta Pakapenes kapos. Tagad viņš pār­apbedīts tūlīt aiz lielā pieminekļa. Lietuvieši 1995. gadā arī viņam uzlika pieminekli.

Šī piemiņas vieta gadu gaitā bija apsūbējusi. 1995. gadā no­tika atjaunotā pieminekļa iesvētīšana, kurā piedalījās, pēc avīžu vēr­tējuma, ap 3000 cilvēku, ari abu valstu vēstnieki, Latv ijas un Lietu­vas karavīri kopā ar aizsardzības ministru I. Linkeviču. Pirms tās dievkalpojumā Subates katoļu baznīcā Paņevežas bīskaps Preikšs minējis Kristus vārdus: "Nav lielākas mīlestības par to, ja kāds at­dod dzīvību par saviem draugiem." Pieminekļa pakājē tika iemū­rēts kritušo karavīru simbolisks testaments, kur teikts:

Turiet cieņā pagātni un pieminiet par nākotni kritušos, mī­liet savu zemi un esiet ar to kopā gan priekos, gan bēdās, audzi­niet bērnus un māciet viņiem Tēvijas mīlestību tā, lai katra pa­audze apzinātos savas saknes un dzimtenes brīvību vērtētu tik­pat augstu kā savu dzīvību. Jums jāzina, ka brīvības cīnītājs ir tas, kas ik dienas to aizstāv ne vien vārdos, bet arī darbos.

Eglainē senos laikos bijis dominikāņu klosteris un baznī­ca, bet kā vienots ciems tā veidojās no 1883. gada, kad Lašu muižas barons pārdeva zemi 27 saimniecību izveidošanai. 1923. gadā te tika atvērta lietuviešu skola, kurā mācījās 40- 45 skolēnu, te bija arī Latviešu-1 iet ū viešu vienības nodaļa. Skolu 1926. gadā gan nācās pārcelt uz netālo Šēderi, jo paš­valdība bija nolēmusi, ka tās telpas nepieciešamas policijai. Eglainē nav dzimis tikai apgaismības nesējs Vecais Stenders - mācītājs un rakstnieks, kuram te 1989. gadā atklāja muzeju un tēlnieka Induļa Folkmaņa veidoto pieminekli. Te dzimu­ši vai bērnību pavadījuši vairāki ievērojami lietuvieši - Rīgas Medicīnas institūta profesors Dominiks Kalvelis (1903- 1988), Latvijas universitātes profesors Pēteris Ķiķauka (1886- 1967), mākslinieks grafiķis Romas Viesuļa (1918-1986, līdz 1956. gadam Vcselauskas). Lašu vecajos kapos Eglainē ap­glabāti divi agrā bērnībā mirušie Raiņa brāļi, tikai kapi pali­kuši neiezīmēti. Abi dzimuši krogā tepat pretī Ccrvonkas ka­piem. No kroga gan saglabājušies tikai atsevišķi mūri. Par

Raiņa apdzejotās Mēness meitiņas prototipu mēdz uzskatīt ne tikai Kārzdabas kapsētā apglabāto Olgu Kliģeri (1898-1990), kura Rīgā trīs vietās pēc kārtas dzīvoja kopā ar Raini un Aspaziju. Tā ir arī Lašu vecajos kapos apglabātā Ida Apsāne, kura draudzējās ar Raini. Pie viņas kapa tiek rīko­ti dzejas dienas pasākumi. Tas noticis laikā, kad Raiņa tēvs ren- tējis Prodes muižu. Lašu jaunajā kapsētā trīs pazīstamā lietu­viešu tēlnieka Roberta Antina veidoti kapa pieminekļi mātei un diviem viņas brāļiem - Fricim un Kārlim Zvejniekiem.

Latvijā ar Lietuvu saistītu vietvārdu nav daudz - Preiļu pagastā ir Lictavnieki, kurus gan mēdz saukt par Litavnie- kicm. Netālu no Anīkšicm Lietuvā ir Latavenai, kur tek La- tavas upīte, Šventojas pieteka. Lietuviešu valodnieks K. Bū- ga uzskata, ka Late ir sens nosaukums mazai upītei aiz Lie­tuvas robežas, kur dzīvojuši latvieši. J. Stradiņš pieļauj, ka tur tiešām kādreiz varējusi būt robeža starp sēļiem un lietuv- jiem. Bet šo Šventoju nejauksim ar citu Šventojas upi (Sven- tāju), Falangas tuvumā, kas vēl pašlaik 34 km garumā ir Lat­vijas un Lietuvas robežupe.

Lai arī savulaik zemgaļu zemes tika sadalītas ar Kaunas un Kurzemes guberņu robežu, ir bijuši robežstrīdi un terito­riju maiņas - lai atceramies kaut vai to, ka no 1819. līdz 1921. gadam Palanga (Lietuvas teritorijā tā bija visā tās val­stiskuma periodā līdz pat pievienošanai Krievijai 1795. gadā) piederēja Latvijai (līdz 1. pasaules karam Kurzemes guber­ņai) un, lai Lietuvai rastu pieeju pie jūras (Klaipēdu, senāk sauktu par Mēmeli, Lietuva atguva tikai 1923. gadā), samai­nīta ar Aknīstes un Brunavas pagastiem. Latvijai toreiz pēc Dž. Simpsona, starptautiskā arbitra, lēmuma tika atstāta arī etniski raibā Ilūkstes apkārtne. Raibi gājis mūsu brāļu tautai lietuvjiem, ja vēl ņemam vērā to, ka Lietuvas galvaspilsēta vienulaik bijusi Kauņa, jo Viļņa tad izrādījās ārzemēs - Po­lijas teritorijā.

Pie Aknīstes Skārdupītēs muzejs veltīts Mikēnu dzimtai, kas pasaulei devusi četras personības, to skaitā izcilo tēlnieku Jozu Mikēnu (1901-1964), kura darbs skatāms pat Zenēvā pie ANO mītnes. Šo ekspozīciju veidojusi Aknīstes pašvaldī­ba kopā ar Lietuvas Valsts muzeju.