Sigurds Rusmanis: Neiepazītā Latvija

Starp pili un Livžankas upi, ko vietējie parasti sauca Lyu- zeņa, bijis rožu laukums, kuram apkārt celiņš. Tur, gaidī­dams braucējus, kučieris parasti izvingrinājis zirgam kājas, jo labi barots zirgs jau nevar mierā nostāvēt 2 .

Interesanti, ka 1925. gadā, kad Rikava ietilpa Viļānu pa­gastā, 63,9% pagasta iedzīvotāju bija katoli, bet luterāņi tikai 0,1%. Vēlāk Rikavā reģistrēti arī 6 Mozus ticīgie.

Rjkavas Romas katoļu Dieva apredzības baznīca veltīta die­višķās providences gādībai. Pirmā baznīca te celta 18. gs. otra­jā pusē, tā bija Sv. Lavrentija kapela, kas atradās Viļānu-Bika- vas ceļa malā. Pašreizējā baznīca ir vienjoma ēka, kas celta no tuvējās Uguļovas māla ķieģeļiem 1829. gadā, Antonija Rika laikā (viņam baznīcas iekštelpās veltīta piemiņas plāksne altāra labajā pusē). Tās galvenajā fasādē katrā pusē divi pilastri, starp kuriem barokālas nišas, virs dzegas klasicisma frontons, virs ku­ra neliels četrstūrains tornītis.

Baznīcas iekštelpās gar altāra un sānu sienām pilastri. Logus ietver pusloka arkas, virs tiem urnas motīvs reljefa atveidojumā. Altāra rctablu veido divas kolonnas ar dorisko kapiteli, kas bal­sta uz priekšu izvirzītu frizi un dzegu. Lielajā altārī Dievmātes glezna. Prezbiteriju atdala no čuguna lieta balustrāde. Kreisajā sānu altārī glezna "Kristus parādīšanās Marijai Magdalēnai" -

baltā apmetnī tērptais Kristus ar rokām norāda uz degošo sirdi. Labajā sānu altārī glezna "Svētais Antonijs", kurā tas parādīts kopā ar Mariju. Sī altāra priekšā apglabāts baznīcas cēlājs Anto­nijs Riks.

Kancele novietota pie ziemeļu sienas, uzeja tajā caur sienu - reti izmantots veids. Pie sienām izvietotas 14 Krusta ceļa glez­nas, kas darinātas 19. gs. Divas altārgleznas arī attiecināmas uz

19. gs., bet Vissvētākās Jēzus Sirds altārglezna, iespējams, ir

20. gs. darinājums, bet nepabeigts.

Baznīcu aptver mūra žogs, kura stūros izvietoti paviljoni un nišas. Agrāk katru dienu, saulei lecot un rietot, zvanīja baznīcas zvans. Zvana skaņas bija dzirdamas ne tikai reliģiskajās ceremoni­jās, ar īpašām skumjām tās pavēstīja arī par kāda konkrēta cilvēka nāves ziņas saņemšanu 3 .

Tautas gara mantu vācējas un teicējas Marijanas Aunas (1919-2003) pieraksti 4 vēsta, ka Rikavas kapi ierīkoti viņas mā­tes Fransuses (Franciskas) Pekeles (1886-1978) agrīnajā dzīves posmā. Par kapu ierīkošanu stāstījis Antons Plots 5 - kad dzem­dībās mirusi Gelcite (Helēna) Zamura, mācītājs atļāvis klajā vietā baznīcas tuvumā iemērīt kapa vietu. Stāsta, ka uz kapiem no

baznīcas vedot pazemes eja. Šī eja, ticamāk gan, ir fantā­zijas auglis, jo kapi atrodas ļoti zemā vietā, kad te glabājuši pirmo cilvēku, izraktajā kapā bijis ūdens.

Kapsētas centrā Riku dzim­tas kapliča. Tās pirmais stāvs mūra, ar pilastriem stūros, aug­šējo daļu vainago koka tornī- tis. Agrāk kapličā varēja ieiet un caur lodziņu 16 nišās apskatīt apbedījumus, taču tie tika iz­nīcināti 2. pasaules kara laikā.

Rikavas kapos apglabāta skolotāja, sabiedriskā darbi­niece un litcrāte Agnese Ga- ri-Jone (1897-1979, Rīgā), kura pēc 1. pasaules kara kopā ar Valēriju Seili Rēzeknē organizēja skolotāju sagatavošanas kur­sus. Viņas raksti atrodami daudzos'Latgales izdevumos, taču īpaši nopelni viņai ir K. Barona Latvju dainu (1921) latgalisko- šanā. Viņas arhīvs nodots Latgales kultūrvēstures muzejam.

Tautas atmiņā palicis arī mācītājs, kā šeit saka, baznīckungs, Jānis Višņcvskis, kas savācis ap 3000 tautasdziesmu, diemžēl pēc prāvesta nāves 1914. gadā "negudra mācītāja saimniece tās visas sadedzināja, neturēdama tautas dziesmas nekādā vērtē" 6 . Te vēl apglabāti vairāki baznīckungi, Rikavas baznīcas ērģelnie­ce, kora vadītāja, vietējās skolas ticības mācības skolotāja Helē­na Pekelc (1928-1993).

Vecrikavu no Jaunrikavas atdala Rēzeknes upe. Veci ļau­dis nekad neteica Rēzekne, bet gan Rēsne (abi "e" izrunājami plati), parasti vienkārši - upe 7 . 116 km garā Rēzekne iztek no Kaunatas ezera, lejtecē tajā Lubāna hidrotehnisko būvju izvei­došanas gaitā ievadīta Malta.

Rēzeknes upes krastos bija skaistas līču pļavas, kas tālāk pār­gāja plašās klānu pļavās, kuras vietējie iedzīvotāji sauca par Lejas pļavām. Pļavas Rēzeknes krastos apdzejojis Roberts Mūks dze­jolī "Plvust Rēzekne" 8 :

Plyust Rēzekne pa zaļom zīdu pfovom, Un gaisus viļņoj mvrdzums naradzāts; Vyss Dīva krāšņums, cvlvākam kas sāts, Kai sārta līsme dag nu acim Tovom…

Siena laikā klānos sabrauca Kalna ļaudis uz ilgāku laiku savākt sienu, ko ragavu ceļā nogādāja mājās. Dažkārt esot braukuši dzie- dāmi. Tikai skaistu pļavu te vairs nav. Pāri lielajai upei pie Vecrika- vas bija 2 laipas, vienas iepretī Jokstiem, otras iepretī Kaļviem. Par tām rūpējās - palu laikā izņēma, lai neaiznes prom. Kad lielie pali beidzās, kādu laiku upei pāri cēla ar laivu bez maksas.

It kā nokļūt pāri upei pavisam vienkārši, bet senāk bija jā­prot slepus pārbēgt. Ja vienas muižas cilvēks nokļuvis pāri upei, tad, atrazdamies citas muižas teritorijā, bijis pasargāts no ie­priekšējā "kunga" vajāšanas 9 . Tā kādreiz Ragauss no Vecrika- vas "Kolnasātvs" pārbēdzis pāri upei un izglābies no 25 ga­diem zaldātos. Tikai žēl, ka padomju laikā tas viņa dzimtu ne- paglāba no Omskas vai Tomskas. Godīgais zemnieks un amat­nieks pirms izvešanas ar asarām šķīrās no sava zirga Vecrikavā 10 .

Te kādreiz bijis tā, ka aiz nepārejamiem, nepārbrienamiem purviem dzirdējuši gaiļus dziedam, bet kās tur dzīvo - nezinā­juši". Citādi gan sakari te pat ļoti tāli, pietiekot Stabroukas mežā pa tur esošo Mēness taku pusnaktī iet, varot "ļoti ātri nokļūt Ļeņingradā" 12 . Kur tā ir, nereklamēsim, jo nav nekādas pārliecības, ka Sankt-Pēterburgas tuvumā būtu kāda cita taka, kur bez vīzas varētu droši nokļūt atpakaļ. Kas grib pa mežiem pastaigāt, labāk lai pameklē vietu Mihalku mežā, kur baronese Mihalina nogrimusi kopā ar triju zirgu pajūgu 13 .

Jaunrikavas muižā līdz 2001. gadam bija saglabājusies saim­niecības ēka ar dzīvojamu vidusdaļu. Šai ēkai (sākotnēji rija, vēlāk lopu kūts) akmeņus no upes nesuši vietējie ļaudis - tik lielus, kādus ar rokām varēts panest 14 . Ēkas centrālā daļa div­stāvu, ar izvirzījumu, kura centrā virs ieejas gotiska arka. Tur­pat liels, apaļš, jau sākotnēji aizmūrēts logs, virs arkas no ķieģeļiem izveidots bultai līdzīgs cilnis. Centrālās daļas augšstāvā agrāk dzīvojuši muižas strādnieki. Blakus ieejai pa kreisi ļoti neparas­tas formas logs. Ēkas galā gotiski iluzori logi.

Jaunrikavas muiža piederējusi Viļānu Janovska radiniekam. Vasarā te pilnā pansijā sabraukuši atpūtnieki no Rīgas. Pašu Ja- novski vietējie ļaudis saukuši par "kundzēnu", viņš bijis vien­kāršs un laipns, bet visu māžu dzīvojis neprecējies. Pēc nāves 20. gs. trīsdesmitajos gados viņš bez baznīcas ceremonijām pēc paša vēlēšanās apglabāts muižas parkā zem koka 13 . Diemžēl 1997. gadā apbedījuma vietu man neviens vairs neprata parā­dīt, it kā koks esot gājis bojā?

Stāsta, ka Jaunrikavas muižkungs savulaik ticējis tam, ko no rīta pirmo ieraudzījis, kaut vai putniņam. Kalpi no rīta manīju­šies iegrozīt ceļus tā, lai ierauga pirmo viņu. Tad tam visu dienu klājies ļoti labi 16 . 300 m no Jaunrikavas atradies Dūņu krogs (Dvunis). Tur mīlējuši iegriezties arī velni, kuru parādīšanās vien vēstījusi par kādu traģisku nāves gadījumu 17 . Par otra, arī vairs neeksistējošā, Rikavas Baznīcas kroga velniem gan nav ziņu, laikam tiem traucējis baznīcas tuvums, jo krogs bijis tieši iepre­tī baznīcai. Ar Dūņu krogu saistās kāds nostāsts 18 par jaunu meitu, kas nelaulāta bija mātes cerībās. Krogā vēlā stundā pa­rādījušies savādi kungi ar astēm, kas ēkā iestūmuši raudošo mei­tu: kādam jauneklim būšot kāzas. To redzējis arī meitas krust­tēvs, kas, tūlīt nobijies, drāžas uz krustmeitas mājām. Tur ier­auga krustmeitu mirušu - pati aizgājusi no dzīves.