Sigurds Rusmanis - Neiepazītā Latvija

Tas par redzamo. Bet kas šajā namā dzīvojis?

1920. gada 5. martā te dzimis Kārlis Otto Slaus. Studējis vēsturi un ģermanistiku Latvijas Universitātē (1938-1939) un privātajā Herdera institūtā Rīgā. Pēc kara seko jurispru­dences studijas Bonnas universitātē un Vašingtonā. No 1954. līdz 1967. gadam strādājis Ziemeļreinas-Vestfales zemes kul­tūras ministrijā Diseldorfa, līdz 1985. gadam nodaļas vadī­tājs Bādenes-Virtembergas zemes Kultūras ministrijā Štut- gartē. Šie gadi veltīti darbam universitāšu sistēmas vadībā. Kopš 1985. gada ir vācu Ģenealoģijas biedrības priekšsēdē­tājs Darmštatē. Pašlaik K. O. Šlaus dzīvo Vinterbahā. Bez lie­lāka skaita dažādu publikāciju īpaši jāpiemin viņa sarakstītā 530 lappušu biezā grāmata par Jelgavu 19. gadsimtā 4 , kas pašlaik ir pamatīgākais pētījums par Jelgavu šajā laikā. Jaunākais viņa darbs ir par lielinieku laiku Jelgavā 3 .

Bet kāpēc tieši par Jelgavu? 1920. gadā viņa tēvs Dr. Vil­helms Slaus (1885, Salacgrīvā - 1978, Bad Homburgā, Vāci­jā) pārņem Jelgavas Valsts vācu ģimnāzijas vadību un ģimene pārceļas uz Jelgavu, kur K. O. Šlaus pavada bērnību un skolas

gadus. Viņa tēvs, kas 1912.-1915. gadā bija skolotājs Jelgavā, 1920. gadā Kuldīgā atlaba pēc ievainojuma landesvēra rindās kaujā pie dzelzceļa tilta. V. Slaus 1920.-1935. gadā bija arī Kurzemes literatūras un mākslas biedrības vadītājs. Viņš bija studējis Tērbatā un Leipcigā, ieguvis filoloģijas doktora grādu. Vadot Valsts vācu ģimnāziju Jelgavā, bijis Latvijas Izglītības ministrijas Vācu izglītības sekcijas padomes loceklis (šeit un citur, sakarā ar vācu valodā rakstīto avotu izmantošanu, iespē­jams kādas iestādes struktūras neprecīzs nosaukums). Viņš bija viena no vadošajām personām Latvijas vācu izglītības sistēmā, vēlāk arī Vācijā nezaudēja interesi par Baltijas pagātni.

K. (). Šlauu kristījis mācītājs Viktors Lihtcnšteins. Tad M. Dzirnavu ielā dzīvoja arī viņa māte Frieda Doroteja dzini. Neandcre (1888, Belovežā - 1984, Āšenā) un vecāmāte, Val­mieras iecirkņa prāvesta (1890-1919), Lielsalacas draudzes mā­cītāja (1884-1919), filoloģijas doktora Kārļa Šlaua (1851- 1919, lielinieku nogalināts Rīgā) atraitne Marija Neandcre. Ko­pā ar vecākiem 1920. gadā te dzīvoja arī Maincas universitātes profesors Vilfrīds Slaus (1917, Veļikijustjugā), kas, tāpat kā vi­ņa brālis K. O. Slaus, savu bērnību pavadīja Jelgavā. Bet turpi­nāsim Vilfrīda Šlaua "titulu sarakstu": socioloģijas zinātņu dok­tors, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. Jau vairāk kā 15 gadus viņš ir pensijā, tāpēc var atļauties vairāk laika veltīt pētījumiem vācbaltiešu kultūrvēsturē.

Vēres

1 Valdis. Kopoti raksti. 1. Rīga, 1942.

2 Čaklais M. Kurzemes klade. Rīga, 1982.

3 Dziesma M., RusmanisS. Kuldīga. Rīga, 1995.

4 Schlati K.-O. Mitau im 19. Jahrhundert. Wedemarh - Elze, 1995.

3 Schlau K.-O. Bolscbcivikcnzeit in Mitau: 9. ļanuar - 18. Mārz 1919. We- demttrk-Elze, 1999.

Vienā ziņā Liepājas rajona Kazdangas pils (1800) līdz­īga Saulaines (Kaucmindes) pilij netālu no Bauskas - uz abām piebraucamais ceļš ved pāri tiltam. Pieeja šai klasicis­ma stilā celtajai ēkai nodrošina vislabāko skatu uz to - tieši pret ansambļa centru. Pirmo reizi skatot šo pili 1976. gadā pamanīju rakstnieka un žurnālista Māteru Jura (1845-1885), kas dzimis tepat tuvumā, bij. Cildu pagasta Vidukļos, pie­minekli un jau zināju, ka to darinājis ievērojamais tēlnieks Teodors Zaļkalns. Taču - 1966. gadā izdotajā K. Baumaņa grāmatā "Teodors Zaļkalns" minēts piemineklis, kas novie­tots: "staltās celtnes galvenās fasādes priekšā, zaļumiem ie­tvertā četrstūra laukumā", bet tad piemineklis bija skatāms parkā jau pirms tilta, labajā pusē iesāņus pirms gravas. Lat­vijas mazajā enciklopēdijā 1968. gadā Māteru Juris bija no­saukts par "lauku buržuāzijas ideologu un sentimentālā ro­māna aizsācēju latviešu literatūrā". Tātad - ne visai godājama persona no tolaiku oficiālā viedokļa, un nav brīnums, ka piemi­neklis bija novākts mazāk ievērojamā vietā. Tiesa, jau savas darbī­bas laikā viņš bija ieguvis daudz ienaidnieku, jo bija jaunlatvie­tis, cīnījās par mazgruntniecības ekonomisku nostiprināšanu, par atbrīvošanos no muižas atkarības, aizstāvēja latviešu valo­das tiesības skolās. Tikai tagad varam to pilnīgi novērtēt.

Granīta piemineklim, kas uzstādīts 1935. gadā, ir ievē­rojama mākslinieciska vērtība, tā cilnī redzama Māteru Jura galva, veidota gludās, vispārinātās formās. 1988. gadā mani sagaida pārsteigums - piemineklis no minētās vietas parkā pazudis. Tā vietā vienkāršs piemiņas akmens ar uzrakstu "AN- NO 1922". Droši vien saistīts ar Kazdangas "sovhoztehni- kuma" vēsturi. Bet - tika uzskatīts, ka tā darbība sākusies 1930. gada 1. oktobrī. Skatām senāk, bijusi taču arī divga­dīgā lauksaimniecības un zivkopības skola, kas atklāta 1923. gada 1. jūlijā. Atkal nekā. Kas tad tas par gadu? Un -

ticict vai neticiet - pēc tehnikuma vadības, toreizējās ciema padomes 1111 vietējās kopsaimniecības priekšsēdētāja E. Sau­sa, kurš labi pārzina apkārtnes vēsturi, apklaušināšanas pa­vērās pārsteidzoša aina - neviens nezināja, kas tas par pie­miņas akmeni. Jā, laiki bija sākuši mainīties, nebija vairs tie, kad katras piemiņas plāksnītes uzstādīšanu un tekstu vaja­dzēja saskaņot nevien kultūras ministrijā, bet arī ar vairā­kām partijas komitejām. Pagāja gandrīz pusgads, līdz tālru­ņa zvans man pavēstīja, ka beidzot arhīvā noskaidrots - šīs skolas organizēšana sākta 1922. gadā. Vēl tagad nezinu, kas bija piemiņas akmeņa uzstādītāji un kāpēc Kazdangā nevie­na iestāde to nezināja.

T. Zaļkalna veidotais piemineklis, protams, nebija pazu­dis. Tas tikai bija atgriezies iepriekšējā vietā. Ierīkots arī lau­kumiņš ap to, kā kādreiz. Bez tā piemineklis būtu par sīku varenās ēkas priekšā. Un - kā pavēstīja kāds zinātājs - izcie­tis pilnu soda mēru, trimdā sabijis veselus 25 gadus. Tomēr tas nebija tik traģiski, kā ar K. Zcmdegas veidoto "Sējēju" Rūjienā, kas būtībā bija piemineklis Latvijas republikas mi­nistru prezidentam A. Alberingam (1876-1934). Skulptūras

galva vēlāk rika izvilkta no upes. Un cik bija piemiņas plāk­snes Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem, kas tika vilktas ārā no slēptuvēm un atgriezās goda vietās baznīcās!

Dzejniece Anda Līce 1988. gada 12. septembrī rakstītā dzejā "Māteru Jura pusē'" 1 piemin šo pieminekli, kas atgriezies, bet tomēr brīdina.

[..] Nejļuliet. Dieva dēļ neguliet. - Paņems i vārdu ar visu valodu Un paliks pasaules kartē caurums.

Tas arī nav vienīgais mākslas darbs Kazdangā. Pūceskalna kapos atrodas R. Aldera darinātais cilnis Sīmaņa Ansona kapa piemineklim, arī muižas kavalieru mājā kāpņu telpā skatāms L. Ginteres un F. Kirkes sienas gleznojums "Kazdanga, 1888", kas tapis 1976. gadā.

Dzejoli Kazdangai 1991. gadā veltījis arī Imants Ziedonis 2 . Valijai Brutānei vesela dzejoļa vērts ir mūžzaļais augs cymbala- ria muralis 3 no Apenīnu kalniem, kas aug uz pils kāpnēm un dzegas, arī Amūras korķa koks 100 ha lielajā parkā, ko šajā mazajā rakstā pat nav vērts sākt aprakstīt. Mūslaiku dzejnieki te guvuši iedvesmu saviem darbiem, bet rakstnieks Jēkabs Jan- ševskis Kazdangas Rūnu mājās saticis savu nākamo sievu, arī vēlāk viņa darbība dažas vasaras saistīta ar Kazdangu.