Sigurds Rusmanis: Neiepazītā Latvija

starp galvenās ieejas mazajām durvīm un grandiozo portālu. Iespējams, ka tās au­tors ir J. K. Glaubics. Frontons starp tor­ņiem ir ar smalku ro­koko dekoru. Baznī­cas iekārta ir izcilā­kais, profesionāli augstvērtīgākais tā laika Latvijā retās ro­koko dekoratīvās plastikas ansamblis. Gan centrālais, gan trīs sānu altāri veido­ti 1761. gadā stukā un ģipsī, krāsoti. Gal­venā altāra augšdaļā novietota glezna "Sv. Marija un Dominiks" (18. gs.). Zem kan­celes interesanta skulpturālā grupa - cilnis "Kristus kristīšana" (18. gs. 3. ceturk­snis), kur attēlota ainava ar strautu, kas tek pa klintīm, palmām, kas gan vairāk atgādina ozolus, 1111 druknām, mazliet neveiklām

figūrām. Šim darbam piemīt bērnišķīga naivitāte, teiksmainība, kas bieži manāma tautas tēlniecībā, jo baznīcas izdaiļošanā, neap­šaubāmi, piedalījušies šejienes amatnieki. Šobrīd dievnams ir Lat­gales pērle, mākslinieciski pilnīgākā baroka stila celtne visā Latvi­jā, tātad pārspēj pat Aglonas baziliku, tomēr tas maz apmeklēts, jo dievkalpojumi nenotiek poļu, bet gan "lauzītā krievu valodā". Ru­nājot te krieviski, bet Dievs tomēr esot jālūdz poļu valodā.

Ērģeles (1766-1769, 1809, 19. gs. otrā puse) vairs nedar­bojas, bet kādreiz bijis tā - "kad ērģeles skan, tās tevi apņem visapkārt un sajūta ir, ka Dievs ienāk sirdī".

Pirmo baznīcu reizē ar klosteri 1694. gadā uzcēla domini­kāņu ordeņa mūki, tās veidols tagad redzams kapsētas kapličā (ap 1800. g.), jo tā kopā ar klosteri nodega 1753. gada uguns­grēkā. Draudzes skola tika izveidota 1809. gadā, bet 1827. gadā atvērts dominikāņu klostera filozofijas "studiums". Baznīcā ap­glabāta viena no visu laiku dižākajām poļu dzejniecēm Kon- stance Benislavska (1747-1806). Pasienes pagastā dzimusi dramaturģe Māra Rītupc (1924), metālmākslinieks Haims Risins (1911-1998) un grafiķis Valentīns Ozoliņš (1927).

Protams, te bija arī poļu panu celtā pils. Kad vietējās pa­domju saimniecības administrācija bija nolaidusi pirmskara Lat­vijas robežsargu mītni (bijušajam kordonam 1996. gadā atklā­ta piemiņas zīme), tā pārcēlās uz pili, kur no 1926. gada bija skola, kad arī pils vairs nelikās pietiekoši komfortabla, tad ad­ministrācija iekārtojās bērnudārza ēkā. Tā gadās arī citur, bet Pasiene tomēr ir unikāla un skaista Latvijas vieta.

Taču bez virsrakstā minētās ir ari Bērzgales Sv. Annas katoļu baznīca (1770, paplašināta 1938-1948), kas atrodas Rēzeknes rajona Bērzgales pagastā.

Tā esot celta pēc Balviem paredzētā projekta, bet Balviem tikusi Bērzgalei domātā baznīca. Pagasta kapos pārapbedīts rakstnieks Ontons Rupaiņs (Antons Rupainis, 1906-1976), kura kapa pieminekli veidojis tēlnieks Antons Veļikāns. Viņa pīšļi gan daudz ceļojuši: vispirms no Lakrosas ASV Viskonsīnas štatā pārvesti uz Miķeļa kapiem Rīgā, pēc tam 1991. gadā uz Bērz­gali. Šajā pagastā dzimuši arī daudzi citi literāti, saskaitīju vien­padsmit vārdus. Varbūt Rēzeknes rajona Bērzgale varētu kļūt slavena ar 1987. gadā celto kultūras namu (arhit. L. Tīkmanis) un gaumīgāko skolu rajonā (pēc 1995. gada vērtējuma). Bet "Latviešu konversācijas vārdnīcas" II sējumā (1928-1929) pie­ši pagasta apraksta dots foto "Bērzgales katoļu draudzes zvanī- tava pie Bērzgales baznī­cas", kas gan neatrodas Bērzgalē.

Laikam jau tāpēc, lai nesajauktu, abām šīm baz­nīcām tagad vienmēr pie­bilst, vai tā ir pakļauta Rē­zeknes vai Aglonas dekanā­tam. Otrā no tām (Bērzga­les Dieva apredzības baznī­ca) ir viena no skaistākajām koka baznīcām Latvijā, cel­ta netālu no Biržkalnu (Bērzes, Kapiņu) un Rušo­na ezera (Preiļu rajona Ag­lonas pagastā). Tā kā baz­nīca atrodas Biržkalnu eze-

ra ZR galā, tad tā saukta arī par Bčržgala (Biržgaļu) baz­nīcu. Teika vēsta, ka sākotnēji bijis nodomāts baznīcu celt uz pilskalna, kas atrodas otr­pus Rušona ezera A gala. Kad tur bija aizvests pirmais ķie­ģeļu vezums, zirgs no kaut kā satrūcies un no pilskalna ar vi­su vezumu devies ezerā. Pār­peldējis ezeru un nostājies tai vietā, kur tagad baznīca. At­pakaļ un tālāk zirgs vezumu vairs nav varējis pavilkt - tā bijusi zīme, ka šai vietā jā­ceļ baznīca. Nez vai koka būvei celtniecības sākumā kā pirmais bijuši vajadzīgi ķie­ģeli, bet pašreizējā baznīcas ēka (1751)- koka guļbūve no aptēstiem baļķiem, sa­glabājusies tikpat kā sākot­nējā izskatā, ķieģeļu grīdas vietā gan uzstādītas flīzes.

Tā ir trešā šejienes baznīca pēc kārtas. Stāsta, ka baznīcas pagrabā kādreiz salika ziemā mirušos, kurus ar kopējām bē­rēm pavasaros apglabājuši, kad kapu rakšana vieglāka. Iekštel­pa ar slaidām kolonnām sada­līta trīs jomos. Galvenais altā­ris (18. gs. 1. puse) greznots ar barokāliem kokgriezumiem, īpaši jāizceļ altāra malas orna­menta griezumi ar elegantu

akantu viju un pumpurveida mezgliem, kas altārim piešķir di­namismu. Tam divas altārgleznas, no kurām vienu var aizvilkt priekšā otrajai. Bīdāmo "Marijas debesbraukšanu" gleznojis P. Cuminskis Varšavā - tā ir spāņu gleznotāja B. E. Muriljo (1618- 1682) darba kopija, otra ir tāda pati kā "Aglonas Dievmāte" Aglonas bazilikā, tikai mazāka izmēra. Altāra augšējā stāvā Sv. Jura glezna. Baznīcā ir divi sānu altāri (19. gs. sāk.). Labās pu­ses altārī attēlots Sv. Stefans, pa kreisi - Sv. Lavrcntijs, tās abas gleznojis Z. Stefmskis Pēterburgā. Pie baznīcas ērģelēm (18. gs. vidus), kas ir vienas no senākajām Latvijā (patlaban vairs ne­darbojas, bet nolemts tās atjaunot), ir Sakramenta altāris.

Draudzei veicies ar šeit kalpojušiem garīdzniekiem, 1891. gadā par prāvestu bija vēlākais Viļņas arhibīskaps Kazi­mirs Mihailovičs. 1959. gadā avārijas stāvoklī esošo dievnamu pārņēma prāvests Antons Skeļš, kurš savas darbības laikā (līdz 1976. gadam) celtni pilnībā atjaunoja, arī tagadējais jumts likts 1972. gadā. Viņu nomainīja P Mūrnieks, bet pēc tam nāca laiks, kad draudzei patstāvīga priestera vairs nebija, sākās lejupslīde. Tagad te dievkalpojumus vada Aglonas bazilikas priesteris Rai­monds Pizičs.

Blakus atsevišķs zvanu tornis (Latvijā retai baznīcai ir atse­višķs zvanu tornis, kas tik ļoti izplatīti Lietuvā). Celts 1848. gadā. Tā apakšējā daļa astoņskaldņu, augšējā - četrskald­ņu. Tajā izmantotas baroka un klasicisma (ampīra) formas, taču pārveidotas, rustikalizētas, būtībā tautas celtniecības paraugs. Ār­pus sētas plebānija, diemžēl senā ēka kopā ar visiem vēsturiska­jiem dokumentiem nodega 1861. gadā, pašreizējā ir 19. gs. būve.

200 ni attālumā no baznīcas atrodas kapi, kur senlatviešu kapu vietā 17. gs. beigās uzcelta otrā baznīca. Šīs baznīcas vie­ta iezīmēta ar obelisku, kas, pēc vairāku autoru domām, esot otrās baznīcas atlieka. Tikai pagasta (agrāk - Kapiņu pagasts) zinātāja Janīna Streiķc min, ka tas tomēr esot iepriekšējās baznī­cas piemineklis, ko cēlis Francis Meirulis (1819-1912). Varētu jau būt, ka viņš tikai uzskaistinājis kādu baznīcas atlieku, jo koka baz­nīcai jau nevarēja būt mūra fragments. Pats šī obeliska cēlājs ap­glabāts uz Z no tā. Kapi atrodas uzkalnā, tos aptver akmeņu valnis ar diviem vārtiem, ko, pēc nostāstiem, cēluši vienīgi lat­vieši; tie tagad pamazām aizaug. Centrālie vārti ir no šķeltiem laukakmeņiem, ar šķembu pildījumu, apkārt mūrēts ķieģeļu karkass. Otrie atrodas attālāk, pa tiem izvadīti tikai mazi bēr­ni. Tiešām šo vārtu tuvumā dominē mazas kapu kopiņas. Vai vēl kur citur tā redzēts?