Sigurds Rusmanis: Neiepazītā Latvija

1906. gadā izdotajā konversācijas vārdnīcā rakstīts: "Asa­res viss viducis caurmērā 500 pēdas 1 augstāks par jūru, tā kā tas Augšzemes pats augstākais apviducis". Tiesa, Augšzemes aug­stienes augstākais punkts (220 m vjl.) gan ir pie Sventes. Јg/wi

Pagasta centrā jau pa gabalu redzams Asares luterāņu baz­nīcas torņa siluets. Pirmā baznīca te uzcelta 16. gs. otrajā pu­sē, tagadējā, kas līdz 1944. gadam bija Subates draudzes filiāl- baznīca, celta 1821.-1823. gadā klasicisma stilā. Baznīca re­montēta 1853. gadā, no šī laika arī J. Dēringa altārglezna "Augš­āmcelšanās". Ēkas gaišajā, svinīgajā interjerā labi iekļaujas arī barokālā kancele no 17. gs. pirmās puses. I.ogos E. Todes 1909. gada vitrāžas - uz sarežģīta ornamenta fona novietoti medaljoni ar sižetiskām kompozīcijām. Divas E. Todes vitrā­žas var redzēt arī Rīgā, Domā.

Pie baznīcas altārgala redzams neliels koku pudurītis. Kā raksta Kārlis Lapiņš 2 - "te šaipus bijušās muižas pie baznīcas ccļa malā celts piemineklis kritušajiem partizāniem. Pieminekļa celšanai 7 apkārtējie pagasti veduši akmeņus. Katrs savu akmeni.

Tic arī nostiprināti pieminekļa pamatā". Pieminekļa atklāšanā 1924. gadā piedalījies valsts prezidents Jānis Cakstč. Tas veltīts 39 Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Augškurzemes partizānu

pulka (tā štābs atradies Asares pilī) karavīriem. Piemiņas vietu veidojis arhitekts Aleksandrs Birzenieks. Tika izveidots stilizēts senču uzkalniņu kaps: laukakmeņu krāvumu nosedz zemes uz­bērums, virs kura atrodas septītais akmens ar iekaltiem veltīju­ma vārdiem (plāksne ar kritušo vārdiem padomju varas gados tika paglābta baznīcā), tad kalta krusta zīme. Panākta arhitek­tūras un apkārtējās dabas vienība, piemineklis it kā saaug ar zemi. Šo pieminekli piemin arī rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš 3 , atzīmējot, ka tai laikā no Asares muižas redzamas tikai drupas. "Pils iedalījums gan līdzīgs franču karaļpilīm, bet fasādes un galvenais balkons, ko ugunsgrēks nav aizsniedzis, tik bezgar­šīgs un ēkai nepiederīgs, ka to varēja zīmēt nevis arhitekts, bet kāds no pils īpašniekiem, kuri bijuši diezgan lieli idioti [..] ne­tālu no baznīcas vienkāršs, bet īpatnējs kara piemineklis".

Asares muiža piederējusi Veisiem (1569-1745), Hokejiem (1771-1832), pēdējie te saimniekoja Valteri-Vittenheimi.

19. gs. vidū celtās muižas ansamblis atrodas netālu aiz baz­nīcas, kur regulāru četrstūra pagalmu no trim pusēm ieslēdz muižas ēkas. Pils (1749) nodegusi 1926. gadā, saglabājušies tikai 19. gs. četrdesmitajos gados celto ncogotisko piebūvju mūri. Muižā dzimis pianists un mūzikas pedagogs Pauls Krieviņš (1885-1972, apglabāts Cēsu Meža kapos). Šajā ēkā lauksaim­niecības biedrība "Grauds" 1924. gadā atvēra divgadīgo

lauksaimniecības sko­lu. Palikusi viena no bijušām trim kalpu mājām (1836); mui­žas pārvaldnieka dzīvojamā ēka ta­gad tiek izmantota par Asares pagasta valdes mītni (jau no 1866. g.), tur atro­das arī Asares mu­zejs, dibināts 1999. gadā. Zirgu staļļa ēkā tagad kultūras nams. Muižas kompleksā ir arī klēts (1843), augļu klēts (1853). Ce­turtajā pagalma pusē koku rinda un divi vienādi tornīši, celti no ķieģeļiem. Muižas parkā dižliepa 4,5 m apkārtmērā, dīķis, uz vienas no skatu perspektīvām redzams baznīcas tornis, zaļo savvaļā pārgājusi mežvīteņu aristolohija, ko 19. gs. audzēja kā ārstniecisku augu. Te ir arī pa­zemes ejas, kas ved uz Vilku- pes pusi, Emsiņu kapiem un baznīcu. "Muižas parka taka" aizved līdz Tempļa kalniņam ar lapeni. Sakoptie objekti un da­bas taka, kas veidota Eiropas Kopienas finansētā projekta "Asares muižas takas kā Sēli­jas reģiona dabas un kultūr­vēsturiskā mantojuma daļa" ietvaros, atklāta 1999. gada pēdējās dienās.

Savdabīgs akcents ir 1886. gadā celtās spirta de­dzinātavas augstais skurstenis. Pirms tam bijis vēl vecais brū­zis. Toreiz Asares šņabja brūzis bija lielākais visā Augšzemē.

Vecmčmeles pagasta skolotāja ģimenē dzimis gleznotājs Al­frēds Plīte-Pleita (1888-1921, Rīgā), kas bija viens no sava lai­ka labākajiem zīmētājiem Latvijā. Uzvārds, kas radies sakarā ar kādām akmeņlauztuvēm Sējas pagastā Vidzemē, tieši Augš­zemē dabūjis savu dubultojumu, jo te "i" tika izrunāts kā "ei". 1895. gadā skolotājs ar visu ģimeni pārcēlās uz Asari par spirta dedzinātavas pārvaldnieku un grāmatvedi. Brūža pārvaldnieka ēka celta no 1899. g. līdz 1901. gadam, kad ģimene pārcēlās uz Rīgu. Skaistā Asares apkārtne iespaidoja zēna dvēseli un de­va māksliniecisku ievirzi.

Pa labi no baznīcas fasādes atrodas bijusī smēdes ēka (1851), pie ceļu pagrieziena - krogs, turpat arī pienotava (1849, 1959), vējdzirnavu korpuss. Kas tad vēl Asarē nav redzēts? Senāk sko­las bija izvietotas biežāk nekā tagad, tāpēc, lai nokļūtu uz biju­šo Asares skolu, pašreizējām Baltkalnu mājām, apmēram 0,5 km aiz kroga nogriežamies pa labi. Šajā ēkā skola darbojās no 1857. līdz 1877. gadam. Tā ir pamatīga mūra ēka, ar pusnoš- ļauptu jumtgali, ar ķieģeļu mūrējumu izceltām logu apmalēm. Tās fasādes centrā atrodas galvenā ieeja ar iedziļinātu, margām atdalītu lieveni, kura priekšā divas no sarkanajiem ķieģeļiem mūrētas kolonnas. Netālu no Asares Hercoga Jēkaba kanāls, kas pēc Kurzemes hercoga pavēles tika rakts 1667.-1669. gadā starp Vilkupcs pieteku un Eglaini, lai savienotu Daugavu un Lielupi nolūkā apiet Rīgas muitu. Ir vērts atbraukt uz Asari!

Vēres

1 Mūsdienu kartēs 153,1 m.

2 I.apiņš K. Trtszvaigžņu valsts novados. Rīga, 1936.

3 JaunsudrabiņŠ J. Vasarassvētki Zemgales augstienē. Laikrakstā "Jaunā­kās Ziņas", Rīgā, 1929, 23. maijā.

Stāvēju Ormaņa augstajā kalnā,

gaidīju rītausmu paberot zeltu

gar Saukas ezera līksņainiem krastiem, /../

Tā dzejolī "Augšzemes kalnā" 1 raksta Velta Toma.

Ne jau tikai viņai un tikai rītausmā ezera krasti likušies zel­taini, arī tepat, Saukas Ķesteros dzimušais pedagogs un litera­tūras pētnieks Aleksandrs Dauge (1868-1937) atmiņu grāma­tā 2 atzīmē, ka "rietošās saules staros tas mirdz, kā ar sarkanu zeltu apliets". Arī dzejnieks Andris Bergmanis 1982. gadā Sau­kā dzejolī "Noriet saule, pret Dievukalnu [,.]" 3 apdzejojis tieši saulrietu. 6,3 km garo Saukas ezeru, kas atrodas Sēlijas valnī 78,7 m vjl., vislabāk pārskatīt no kāda izkoptā skatu punkta vai skatu torņa. Turpinot A. Daugi, jāatzīst, ka no "augstumiem paveras brīnišķīgs skats pār visu Saukas ezeru, baltiem lielce­ļiem, mājām, muižām, mežiem, kapiem, baznīcu, pagasta na­mu. Visā Latvijā gan maz tik burvīgi romantisku skatu, kā šis" 4 .

Ormaņkalnā būtu jāredz ne tikai saullēkts un saulriets, bet īpaši neparasts te mēdz būt pērkona negaiss. Lūk, ko grāmatā "Trīszvaigžņu valsts novados" 5 raksta Kārlis Lapiņš: "Patlaban pār mūsu galvām dārd pērkonis un tumšā pamale aiz ezera svīt­rojas zibeņotās ugunīs. Sāk gāzt lietus. Kzers nu ir pārdalījies divās daļās: vienā pusē līst, otrā spīd saule! Tā ir neredzēta aina­va, ko mēs tagad skatām. Sī dīvainā un reti skaistā parādība turpinās ap 10 minūtes. Mēs esam kā hipnotizēti no šī retā ska­ta. Brīnišķīgākais ir tas, ka lietus josla gaisa līnijā, ezera vidū, ir nogriezta kā ar nazi un vienā pusē ūdens plašums ir drūms un tumši draudošs, bet otrā tas ņirb un vizuļo saulē!" Krāšņā da­bas parādība te esot vērojama daudzkārt, jo Sēlijas valnis sada­la augšup kāpjošo lietus mākoni vairākās daļās, un tad arī iz­nāk, ka vienā pusē līst, bet otrā spīd saule.