Sigurds Rusmanis: Neiepazītā Latvija

Pašreizējais Ormaņkalna skatu tornis uzbūvēts vietā, kur pirms kara atradās Vaļinieku dzirnavas, t. i. Borīšu kalnā Or­maņkalna masīva R galā. Tad skatu tornis atradās pie Ormaņu

mājām, līgošana gan notika Kņāvu kalnā - pilskalnā Dienvid- susējas krastā. Tagad pie torņa atrodas ari ērta nojume "negai­sa gaidīšanai" un, to darot, var iepazīties ar akmenī iekaltajiem Antuāna de Sent-Ekziperi vārdiem.

Pie kalna - milža kājām, Tur domīgs pilskalns snauž: Kurš teikas šajā pusē Pa sēļu zemi pauž.

Borisos (1928) savās dzimtajās mājās, dzīvojis bioloģijas doktors, vairāku grāmatu, ari šo dzejas rindu autors Fredis Zī­riņš. Viņš arī sacerējis dziesmu par Ormaņkalnu. Borīšu mājas var atpazīt pēc stieplēs iekārtiem putnu būrīšiem. Pie ceļa Elk­šņu virzienā 900 m attālumā atrodas pats Ormaņkalns, kas pa­ceļas 165,4 m vjl. Pēc relatīvā augstuma (86,5 m) tas ir viens no augstākajiem Latvijā.

Imants Auziņš raksta: "Allaž mani Sauka sauc, kā uz senu kalvi - " 6 un tas nemaz nav sadomāti, jo stāsta, ka Saukas no­vads nosaukumu guvis no tauru skaņām, ar kurām briesmu ga­dījumā sauca kopā senos kaujiniekus. Tālu saskatāmi bija arī Ormaņkalnā degošie trauksmes signāli. Izloksnē gan vietējie saka - Urmaņkalns. Pēc kādas versijas tulkojumā tas esot "vien­tuļš vīrs". Re kā! Tā jau likās tik latviski, ka nebūtu nemaz ko tulkot. Administratīvi jau no 1972. gada Ormaņkalns, divi pils­kalni un pat daļa Saukas ezera atdota Elkšņu pagastam. Tiesa, te paliek Sau­kas dabas parka te­ritorija. Senās Sau­kas novadu iezīmē vēl divi nozīmīgi orientieri: tā rietu­mos ir lielais Saukas mežs, kas saplūst ar Zalves mežu un

ievērojams ar to, ka cariskās Krievijas Kurzemes guberņas kro­ņa mežos pirmie mežierīcības darbi notika tieši te - pirmo rei­zi meža novadu 1803. gadā uzmērīja flotes leitnants Golubov- skis. Saukas austrumu robeža gāja pa Viesītes-Aknīstes lielce­ļu, pa kuru savulaik atkāpās Napoleona karaspēks. Pie šī ceļa atrodas Elkšņu pagasta centrs.

Ormaņkalna masīva nogāzē Sauka;» virzienā bijušās Kalna skolas (1868) vieta, kur palikuši vien ēkas pamati un divi sko­lotāja Mārtiņa Klāsona stādītie ozoli. Savulaik tur ainavu kopu­si Imanta Ziedoņa grupa.

Turpat pa kreisi no ceļa skatu vieta uz Saukas ezeru, kas, kā vēsta teika 7 , radies vietā, kur meitas velējušās un nogāzies melns lietus mākonis. Visas noslīkušas, izņemot vienu, kura izrunājusi ezera vārdu. Cita teika 8 apgalvo, ka meitas mazgājušas drēbes un jaukā laikā vēl tagad varot dzirdēt mazgājam ezerā drēbes.

Meties še, ezeriņ: Se būs Saukas ezeriņš"

- Šīs rindas no teikas citējusi arī Mirdza Ķempe dzejolī "Visap­kārt zaļas niedras" 9 . Par Saukas ezeru dzejojusi arī Anna Auziņa

dzejolī "te pie mums…" 10 . Ja ezers te ieradies no citas vietas, tad izrādās, ka tā sākotnējā atrašanās vieta "esot bijusi Jaunsēl- pils Strupbrenča tīrelis, kam esot tas pats izskats, kā Saukas ezeram: tie paši līkumi, krasti".

Cita teika" vēsta par velnu, kas gribējis aizbērt ezeru, lai vieglāk tiktu pie ieccrētās - Ermaņēnu mājas skaistās meitas. Tā radušies trīs sēkļi, bet vieta, kur velns ieskrējis, gaiļa dzies­mas iztraucēts, esot tā dziļākā - 9,5 m. Kā te ar slīkšanu? Kād­reiz Saukas ezers esot prasījis Susējas upei: - "Ko tu darīsi? Vai tu susēsi un tecēsi uz priekšu, vai ņemsi cilvēku dzīvības arī?" Susēja dzīvības neņemšot un tecēšot uz priekšu. Ezers dzīvības tomēr ņemšot un karstā laikā vasarā te slīkstot 12 .

Ezers it kā bijis diezgan "ķildīgs", tas esot sastrīdējies ar Miņaukas ezeru 13 , Dumbli 14 , Stulves ezeru 15 , kā redzat, par katru no tiem vēsta cita teika, bet strīda iemesls gan visur vie­nāds - kuram 110 tiem visvairāk ūdens. Miņaukas ezeram 5 no­saukumi, tagad ģeogrāfi atzinuši, ka būtu jāsauc par Viņaukas ezeru - tas atrodas llites pagastā pie Neretas-Daugavpils ceļa. Dumblis, kas atrodas Elkšņu pagastā Sēlijas vaļņa D galā pie

Lietuvas robežas, pareizi saucams par Aizdumbles ezeru. Stul- ves ezeru tagad sauc par Stulva ezeru - tas atrodas Neretas pa­gastā. Mērīšana notikusi ar kausiņu un blēdīšanos, pie tam tikai vienā teikā zadzis Saukas ezers. Bet no tā cēlies ezeriņš vai purvs Kausiņš, tepat pie Saukas ezera.

Gar Saukas ezera A malu senāk vedis svarīgākais ceļš no Lietuvas, kas Daugavu šķērsojis Sēlpils apkārtnē. Agrā dzelzs laikmeta uzkalniņu kapi un tur atrastās senlietas rāda, ka tas izmantots jau kopš Kristus dzimšanas laika. Ormaņkalna sena­jos kapos 1982. gadā tika veikti arheoloģiskie izrakumi, tika atklāti 87 apbedījumi, kuros atrastās monētas attiecas uz 1811.- 1855. gadiem.

Netālu no bij. Kalna skolas - Arvīda Zilinska dižozols.

Nedaudz iesāņus no Saukas ceļa atrodas mācītājmuižas ēka, kurā 1869. gadā notika pirmā tautskolotāju konference. Blakus mācītājmuižai 19. gs. 70. gados celtā Saukas skola (t. s. Ķes- terskola, dib. 1858. g.). Tās otrais stāvs uzbūvēts 1961. gadā, diemžēl 1993. gada ugunsgrēkā skola cietusi. Skolas vietā 1972. g. atklāts piemineklis tās dibinātāja rakstnieka Jura Dau- ges (1835-1910) dēlam, šajā skolā dzimušajam publicistam, literatūrzinātniekam un stomatologam Paulam Daugem (1869- 1946). Pieminekļa autori ir tēlniece Inese Krūmiņa un arhitekts Uldis Berķis. Mēs jau citējām Paula brāli Aleksandru Daugi, par kuru Saukā dzimušais pedagogs un kultūrvēsturnieks Mārtiņš Bruņenieks (1866-1950) rakstījis: "Lielākais, ko viņš mums mā­cījis un atstājis kā daļu no sevis, ir dziļākā humanitāte, otra cil­vēka dabas izjūta un viņa vājību piedošana" 16 . 1994. gadā A. Daugem Rīgas Lielajos kapos atklāja Viļņa Titāna veidoto pie­minekli. J. Dauges laikā Ķesteri bija visa novada garīgais centrs.

Saukas luterāņu baznīca (1827) ir jau ceturtā garīgā celtne šajā vietā. Baznīcas iekārtu darinājis Rīgas galdnieks Bernhards, bet altārgleznas (1868) autors ir Jūliuss Dērings no Jelgavas. Ērģeles 1866. gadā darinājis meistars F. Veizenborns. Pie baz­nīcas mēra kapu kalniņš.

Ceļa malā Smiltaines kapi. Te apbedīts Kalna skolas pir­mais skolotājs Mārtiņš Klāsons, jau pieminētais Juris Dauge,

pēc kura icceres vecā akmeņu vaļņa vietā izveidots ķieģeļu žogs, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Krišjānis Malcenieks (1884- 1944), dārzkopis Pēteris Veinbergs, komponista Arvīda Zilin- ska vecāki un vecvecāki.

Uz A. Zilinska (1905-1993) dzimtajām mājām Lejas Aren- dzāniem (1904) ceļš nogriežas tūlīt aiz kapiem, gar brīvdabas pasākumu vietu. Arī mūža nogalē komponists bieži uzturējies Saukā. Dzejniece Valija Brutāne dzejolī "Ormaņkalns" priecā­jas: "[..] labs burvis, labs mūzikas burvis tai mīt ik vasaru Aren- dzānos" 17 . Vai zinājāt, ka viņa komponētā muzikālā komēdija "Zilo ezeru zeme" neattiecas vis uz Latgali?

Netālajās Saukas ūdensdzirnavās dzimis Slates virsmež­niecības virsmežzinis Pēteris Vītols (1886-1970).

Mūsu ceļojums beidzas nozīmīgā vietā - bijušās Vecsau- kas muižas centrā, kur 1923. gadā tika dibināta Saukas div­gadīgā lauksaimniecības skola, tās pārzinis bija Iecavas kap­sētā apbedītais Nikolajs Freimanis (1899-1980). Tagad šī ēka ir dzīvojamā māja. Saukas pagastnamu ar telpām ap­drošināšanas biedrībai, ārstam, vecmātei, aptiekai, zobārstam

un izrīkojumu zāli atklāja 1939. gadā. Pagastnama vietas iz­vēlē pirms diviem gadiem piedalījās arī Kārlis Ulmanis. To­laik to uzskatīja par lielāko lauku pašvaldības ēku Latvijā. To uzcēla būvuzņēmējs Mārcis Grundulis pēc arhitekta Jura Leimaņa projekta lokalizēta funkcionālisma stilā. 1954. gadā ēkā atklāja Saukas lauksaimniecības skolu.