EDGARS IMANTS SILINŠ - Lielo patiesību meklējumi

Arī Pirmās Mozus grāmatas, sauktas «Genesis» [11], Pasaules radīšanas aprakstā, kā jau minējām, Dievs vispirms atdala gaismu no tumsas, tā iedibi­nādams kārtību pirmatnējā tukšumā. Šo primāro radīšanas aktu kongruentā tuvinājumā ģeniāli atveidojis Mikelandželo Siksta kapelas griestu gleznojumā (19. att. 1. piel.). Tikai visuvarenais, visuzinošais Mikelandželo Dievs spēj strikti atdalīt gaismu no tumsas, patiesību no maldiem. Cilvēka uztverē gaisma pāriet tumsā caur mijkrēsli, šī pāreja nav asa un stingri norobežota. Līdzīgi kā pāreja starp cilvēcisko patiesību un maldiem. Šo parādību latinizētā aforismā visviedīgāk formulējis 17. gs. domātājs filozofs Benedikts Spinoza:

.. sicut lux seipsam et tenebras manifestat, sic veritas norma sui et faLsi est.

Latviski tas skanētu:

.. tāpat kā gaisma ietver sevī tumsu, tā patiesība satur sevī arī maldus.

Par patiesības gaismu, kas apžilbina izzinātāja acis, padarot viņu aklu,

c i

tēlainās vārsmās, kurās kā melodisks vadmotīvs septiņas reizes atkārtojas vārds light (gaisma), rakstījis dižais renesanses meistars Viljams Šekspīrs:

To seek the light of truth, while truth the while Doth falsely blind the eyessight of his look; Light seeking light, doth ligh t of light beguiles; So ere you find where li gh t in darkness lies, Your light grows dark by losing ofyour eyes.

Šīs vārsmas grūti latviskojamas, nezaudējot to melodisko burvību un satura autentitāti. To pamatdoma ir šāda: Patiesības gaisma var maldīgi aptumšot izzinātāja acu skatu; pirms viņš atrod, kur tumsā gaisma mīt, šī gaisma tumsā pazūd acu skatam.

Robežlīnijas problēmas gaismas un tumsas pretmetos un šo pretmetu filo­zofiski metaforiskās konsekvences visspilgtāk tēlotājas mākslas ietvaros iezīmē­juši divi izcili 17. gs. gleznotāji: holandiešu dižmeistars Rembrants un mums varbūt mazāk pazīstamais franču gleznotājs Žoržļs de Latūrs. Abi meistari izman­to t. s. chiaroscuro jeb gaismas un ēnas tehniku, gleznieciski konkretizējot gais­mas un tumsas pretmetus, jan un iņ radīto pasaules daudzveidību. Vai, kā teikts «Daodedzin» tekstos, — «Pasaule mūžīgi rit starp gaismu un tumsu, jan un iņ».

No gleznas tumšā fona gaisma iznirst gan loģiski pamatota, gan iracionāla, loģiski nepamatota, bet mēs šo pretrunu pat nenojaušam, jo glezna uz mums iedarbojas ar tādu spēku, kādu mākslā pat lielie renesanses meistari līdz tam nebija atraduši. Šis spēks raisās no gaismas un ēnas pretmetu filozofiskajām dzīlēm, kas iedarbojas vienlaicīgi gan uz mūsu racionālo apziņu, gan uz bez- apziņā slēptajiem iracionālajiem arhetipiem.

Tāda fascinējoša glezna ir de Latūra «Marija Magdalēna ar eļļas lampu» Luvrā (20. att. 1. piel.). Miniatūrais gaismeklis uzbur apkārtējā tumsā pār­domu pilno Marijas seju — viņa veras sīkajā eļļas lampas liesmiņā. Par ko gan domā svētā grēciniece no Magdalas Galilejas jūras krastos? Vai par maldiem savā dzīvē, līdz Kapernaumā sastapa jaunas Patiesības sludinātāju Jēzu no Nācaretes, kuram viņa pielūgsmē sekoja līdz pat Golgātai? Vai par Patiesības gaismu, kas staro no Svētajiem Rakstiem, kuros teikts: «Pirmsākumā bija Vārds .. un Vārds bija Dievs.» Un kā šai Patiesības gaismai būs kliedēt tumsu visā plašajā pasaulē? Varbūt viņa svētlaimē atceras, ka tieši viņai — vārgai sievietei un grēciniecei — pašai pirmajai parādījās Kristus pēc augšāmcelšanās.

Gleznas izraisītās filozofiskās apceres diapazonu paplašina Marijas labā roka, kas balstās uz galvaskausa viņai klēpī. Vai arī Mariju moka hamletiskais jautājums par dzīvības un nāves pretmetiem — jautājums, vai nāve ir ieiešana jaunā gaismā vai pazušana mūžīgā tumsībā?

Žorža de Latūra gleznā mēs nemeklējam detaļas. Tieši gaismas un ēnu saspēles holistiskā kopaina paver brīnumainus asociatīvus ceļus uz jaunu Patie­sību atklāsmēm.

Gaismas un ēnu pretmeta kontekstā īpaši gribas izcelt chiaroscuro izcilākā meistara Rembranta filozofiskās ievirzes gleznu «Aristoteļa pārdomas pie Homēra krūšutēla». Glezna glabājas Ņujorkas Metropolitēna muzejā (21. att. 1. piel.). Šī ir neparasta kompozīcija: uz viena audekla attēlots sengrieķu filo­zofs Aristotelis — vēsturiska persona — un leģendārā grieķu dziesminieka Homēra, eposu «īliada» un «Odiseja» sacerētāja, tradicionālais krūšutēls. Arī šīs gleznas kvintesence ir gaismas un ēnas pretmetu saspēle. Aristoteļa bālā seja, kuru vēl vairāk izceļ baltā un melnā kontrasts greznajā tērpā, tik tikko iezīmējas uz tumsas fona. Turpretim Homēra galva, uz kuras pārdomās roku uzlicis Aristotelis, ir zeltītas gaismas apmirdzēta.

Tikpat atšķirīgi kā gaismas un ēnas simboliskie pretmeti ir abi sengrieķu dižgari. Aristotelis — filozofs racionālists, sava laika izcilākais enciklopēdists un zinātņu sistematizētājs, formālās loģikas izveidotājs, pragmatisks reālists, «zelta vidusceļa» apoloģēts. Viņš ticēja deduktīvās domāšanas spēkam, uzska­tot to par drošu «instrumentu» (Organum) patiesības atklāšanā. Tieši tāpēc Aristotelis kļuva par «vienīgās patiesības» apliecinātāju lielāko autoritāti gan viduslaikos — sholastikas dogmatisko adeptu saimē —, gan vēlāk — racio­nālisma ziedu laikos, deduktīvās domāšanas metodes un formālās loģikas siloģismu cienītāju vidū. Tas daļēji turpinājās līdz pat mūsu gadsimta komple­mentaritātes paradigmai, kas parādīja, ka vienpusīgā racionāli deduktīvā doma nevar sasniegt pilnīgu un galīgu Patiesību.

Vai Homēra personība nebija diametrāli pretēja Aristotelim? Leģendārais neredzīgais dziesminieks, dievu mīlulis un izredzētais, visu laiku lielākais dzej­nieks (kam līdzināties varbūt var vienīgi Šekspīrs), apveltīts ar ģeniālu intuīciju, pasakaini bagātu iztēli un fantastisku atminu. Tas viss ir viens vienīgs iracio­nāls brīnums, ko nevar skaidrot racionālas analīzes ietvaros.

Kā var iztēloties no Aristoteļa kontemplatīvā skatiena, viņš zina, ka Homērs ir viņa racionāli analītiskajam prātam nesasniedzams un neizprotams brīnums. Homēra daiļradi nevar ieslēgt siloģismu Prokrusta gultā. Tāpat kā Šekspīru vai pašu Rembrantu.

Rembranta duālistiskais gaismas un ēnas filozofiskais skatījums pārsteidz un sajūsmina vēl citos viņa audeklos. Te lai minam kaut vai Luvrā skatāmo Batšebu, lasot Ķēniņa Dāvida mīlestības vēstuli (ar satriecošiem izmisuma un prieka pretmetiem Ūrija skaistās sievas sejā), Ermitāžā izstādīto iespaidīgo «Pazudušo dēlu» un Rembranta pašportretus, īpaši vecumā.

Pasaules parādību pretmetus apcerējis arī Johans Volfgangs Gēte izklāstā «Polaritāte» ([76], 8. lpp.):

MĒs un priekšmeti, Gaisma un tumsa, Miesa un dvēsele, Dievs un Pasaule,

Doma un Izplatība, Ideālais un reālais, Jutekliskums un sapratne. Fantāzija un prāts, Ķermeņa divas puses, Labais un kreisais.

Turpat Gēte raksta, ka atsevišķais mūs ved uz vispārējo, vispārējais— uz atsevišķo. Arī sava mūža izcilākajā darbā «Fausts» dzejnieks simboliski iemieso­jis cilvēka dabas polāros pretmetus: Faustā — ideālismu, cēlumu, zinātgribu, kas tomēr nepaglābj no ļaunā, un Mefistofelī — ironiju, cinismu, visa nolie­gumu, kas vienmēr ļaunu grib, bet tomēr labu dara.

Ģeniālu cilvēciskās dabas pretpolu vispārinājumu atrodam Servantesa «Donā Kihotā» [164] — romantiskā ideālista Dona Kihota un pragmatiskā reālista Sančo Pansas tēlos. Pirmais pārstāv astēnisko, otrais — piknisko cilvēka tipu. Bet ikvienā cilvēkā gan gara struktūrā, gan ķermeņa uzbūvē iemiesojas — tiesa, dažādās proporcijās — abi šie komponenti (22. att. 58. lpp. un 23. att. 59. lpp.).