EDGARS IMANTS SILINŠ - Lielo patiesību meklējumi

ATGGTTGGTTTATCOTTTTTGACACTCTCACOTTGOCTGACGACCGATTAGAGGCGTTTT

ATGATAATCCCAATGCTTTGCGTGACTATT TTCGTGATATTGOTCGT ATOGT TCTTOCTG

CCGAOGGTCGCAAGGCTAATGATTCACACGCCGACTGCTATCAGTATTTTTGTGTGCCTG

AGTATGGTACAOCTAATOOCCGTCTTCATTTCCATGCOGTGCACTTTATGCGGACACTTC

CTACAaGTAGCGTTOACCCTAATTTTOGTCGTCGOGTACGCAATCGCCGCCAOT TAAATA

GCTTOCAAAATACGTGOCCTTATGGTTACAGTATGCCCATCGCAGTTCGCTACACGCAGG

ACGCTTTTTCACOTTCTGGTTGGTTGTGGCCTGTTGATGCTAAAGGTGAGCCGCTTAAAG

CTACCAGTTATATGOCTGTTOOTTTCTATGTGOCTAAATACGTTAACAAAAAGTCAGATA

TGGACCTTGCTGCTAAAGGTCTAGGAGCTAAAGAATGGAACAACTCACTAAAAACCAAGC

TOTCGCTACTTCCCAAGAAOCTGTTCAOAATCAGAATGAOCCGCAACTTCGGGATGAAAA

TOCTCACAATGACAAATCTOTCCACOOAGTBCTTAATCCAACT TACCAAGC'GGGTTACG

ACGCGACGCCGTTCAACCAGATATTGAAGCACAACGCAAAAAGAGAOA TGAGA T TGAGGC

TGOOAAAAUTTACTGTAGCCOACGTTTTGGCGGCGCAACCTGTGACGACAAATCTGCTCA

AATTTATGCOCOCTTCGATAAAAATGATTGGCGTATCCAACCTGCA

15. att. Visvienkāršākā mikroorganisma — bakteriālā fāga X174 — ģenētiskais kods, kas ieslēgts vienā DNS makromolekulas kčdē. Šis teksts satur 1800 tripletu «burtus» (kodonus), kas jālasa ierastā manierē no kreisās uz labo, rindu pēc rindas, un ilustrē Jāija evaņģēlija filozofisko domu: «Pirmsākumā bija Vārds.»

10.1. TrejAdiba «Idzin>> trigrammas

un ikebanas simbolikā

Citātā no «Daodedzin» pieminētā trejādiba var tikt attēlota gan aplūkotajās «Idzin» trigrammās (12. att. 44. lpp.), gan vispārinātā triādes simbolā (16. att.), kas gan ir mazāk izplatīts nekā jan un iņ simbols. Šī triāde simbolizē saikni starp Debesīm, Zemi un Cilvēku; Cilvēks ir kā starpnieks starp Debesīm un Zemi. Šādu simbolu eseju autors pirmo reizi redzēja Japānā Horjudzi 7. gs. budistu tempļa Saiendo (Rietumu rotondas) jumta dekorējumos. Šajā pirms vairāk nekā 1300 gadiem būvētajā oktagonālajā svētnīcā glabājas Būdas attēli no 6. gadsimta, un tā ieņem vienu no pirmajām vietām Japānas nacionālo kul­tūras dārgumu zelta fondā.

Šādai triādei ir izcila loma japāņu puku sakārtojuma — ikebanas —- sim­bolikā, kur katram komponentam — Debesīm, Cilvēkam un Zemei — at­bilst savs ziedu kopas zars. Fotogrāfijā (17. att. 1. piel.) attēlotā sakārtojuma augšējais kuplais zars simbolizē Debesis vai Dievu (shin), nelielais zars, kas no­liecas pa labi, — Cilvēku (soe), bet sar­kanīgo ziedu kopa — Zemi (taij) [ 153]. Līdzīgi triādes simbolikā veidoti ziedu sakārtojumi visbiežāk sastopami japāņu mājokļos estētiskajā svētvietā — nišā, ko sauc par tokonomu. Šo goda vietu līdz ar vienīgo ziedu kārtojumu rotā vēl tikai viena filozofiska ainava vai tīstoklis ar kaligrāfiskiem hieroglifu rakstiem — visbiežāk dzeju vai aforismiem. Ne velti dižais japāņu rakstnieks Kavabata Jasu- nari raksta: «Viens zieds daudz labāk nekā simt ziedu izsaka puķes īsteno burvību.» Japāņu estētikas pamatā ir vienkāršība, asimetrija un šķietama nepa­beigtība, ko raksturo estētiskā kategorija šibui.

Ikebanai ir ļoti senas tradīcijas. Tā jfi {t ienāca Japānā jau 6. gadsimtā līdz ar

Daoiskā triāde________________________ budismu un meditatīvām tējas dzeršanas

Debesis, Zeme, Cilvēks. ceremonijām. Pazīstami ap trīsdesmit

tradicionālie ikebanas stili. Vissenākais no tiem ir Rikka [49] — ziedu sakārto­jums budistu tempļos kā ziedojums dieviem. Šis sakārtojums ir komplicētāks un parasti satur 7 vai 9 simboliskus elementus. Ziedojums dieviem — kā senās japāņu reliģijas sintoisma dievībām, tā budisma svētajiem — arī satur trīs pamata elementus: gaismu, smaržas un ziedus. Bet nekad asiņu upurus kā daudzās citās pasaules reliģijās.

Jāuzsver, ka skaitlim trīs piedēvēta īpaša nozīmība gan daudzu tautu mito- loģijās, gan reliģijās. Gan kristietībā ir trīsvienība: Tēvs, dēls un Svētais Gars, gan hinduismā — dievu triāde: Brahma, Višnu un Šiva, gan Senajā Ēģiptē — Izīda, Ozīriss un Hors. Kristietības pamatā ir arī trīs tikumi: ticība, cerība un mīlestība. Bet universāls radošas piepildītības simbols ir trijotne — vīrietis, sieviete, bērns [69].

Austrumu «Idzin» meistariem ir cieša gara radniecība ar sengrieķu pitago- riešu filozofisko skolu. Pitagorieši par visa pirmsākumu — gan par matērijas, gan par tās stāvokļu un īpašību pamatu — uzskata skaitli. Skaitļa pretmetu vispārinātie pamatelementi — analogi Austrumu jan un iņ — ir pārīgais un nepārīgais. Nepārīgais ir ierobežots, pārīgais — neierobežots. Pāris un nepāris savukārt veido vienoto.

Aristotelis darbā «Metafizika» skaidro pitagoriešu filozofiskās pamettēzes. Viņi apgalvo, ka eksistē desmit pa pāriem sakārtotu pirmsākumu: ierobežotais un neierobežotais, nepārīgais un pārīgais, vienotais un kopa, labais un kreisais, vīrišķais un sievišķais, mierā esošais un kustīgais, taisnais un līkais, gaisma un tumsa, labais un ļaunais, kvadrātiskais un garenais ([76], 99. lpp.).

Redzam, ka pitagoriešiem — līdzīgi kā Dao filozofijas pārstāvjiem — pasaules pamatus veido komplementāri kategoriju pāri, jan un iņ tipa pret­meti, kas papildina viens otru. Sos pretmetus veido Pirmā, sākotnējā primāta polarizāciju daudzveidība (sal. ar Dao traktātu, sk. 10. eseju).

Morāli ētisko un filozofisko kategoriju pretmetus Svētais Asīzes Francisks brīnišķi iekļāvis savā Miera lūgšanā, kuru uzskata par vienu no skaistākajām kristiešu lūgšanām:

Dievs, lai topu par Tavu miera ieroci:

Lai nesu mīlestību tur, kur valda naids, Lai p iedošanu dēstu tur, kur pārestība, Lai vienotība iemājo, kur nesaskaņa, Lai p a t i e s ī b a tur, kur maldi iedēstīti, Lai ticība tur iedegas, kur šaubas māc, Lai uzvar cerības, kur izmisums, Lai gaisma uzaust tur, kur tumsība, Lai p r i e k u nesu tur, kur skumība!

Cik skaisti šajā Svētā Franciska lūgšanā sapāroti pretmeti: mīlestība — naids, piedošana — pārestība, vienotība — nesaskaņa, patiesība — maldi, ticība — šaubas, cerības — izmisums, gaisma — tumsība un prieks — skumība. Ar šo burvīgo, filozofiski tik bagāto lūgšanu sasaucas Svētā Franciska skulpturālais attēls Galilejas jūras (Kinereta) krastā (18. att. 1. piel.). Kaper- naumas muzeja rožu dārzā, kur Jēzus no Nācaretes pirmo reizi pulcināja savus mīļākos mācekļus, vēlākos apustuļus un Viņa mācības sludinātājus, Francisks pacēlis rokas lūgšanā pret zilajām Galilejas debesīm.

Zenta Mauriņa ar Svētā Franciska lūgšanu vienmēr uzsākusi un nobeigusi mācību semestri Mūrmuižas Tautas universitātē [114]. Svētā Franciska Dieva pielūgsmei ir vēl cita iezīme, kas to tuvina panteismam un Austrumu reliģiski filozofiskajām nostādnēm. Francisks pielūdz ne vien monoteisko, kristietiski antropoloģizēto Dievu, bet arī Dabu kā Dieva gara izpausmi. Viņš uzrunā Sauli par savu māsu, sauc kokus un puķes par saviem brāļiem un māsām. Francisks sarunājas ar putniem. Šo panteistisko, kristietībai tik neparasto ievirzi atainojis Mauritss Eshers vienā no saviem agrīnajiem darbiem. Svētā Franciska dvēselē Dieva un Dabas pielūgsme apvienota ar dāsnu cilvēkmīlestību.

Dante «Dievišķajā Komēdijā» Svētajam Franciskam ierādījis vietu Debess- rozē tuvu Dievam, līdzās Marijai un Beatričei [30]. Un tiešām, Sv. Franciska dzīve un darbība ir apliecinājums, ka viņš savā kristieša ideālismā ir patiesākais Kristus mācības sekotājs. Franciskāņu mūki vēl šodien vispašaizliedzīgāk kopj Bētlemes, Nācaretes un Golgātas svētvietas un kalpo tajās.

Filozofiskā skatījumā gaismas un tumsas pretmeti itin bieži tiek izmantoti kā adekvāta metafora patiesībai un maldiem. Iracionālistiem un mistiķiem tumsa simbolizē prātam neizdibināmo, «tai pusē» zināšanām esošo, kantisko «Dinge an sich» (lietu sevī), Dieva būtības neizdibināmību. Gaismas un tumsas atdalīšana Pasaules radīšanas sākumā daudzu tautu kosmogoniskajos priekš­statos nozīmē kārtības iedibināšanu pirmatnējā haosā [69].