EDGARS IMANTS SILINŠ - Lielo patiesību meklējumi

Dona Kihota un Sančo atainojums divu izcilu mākslinieku interpretācijā uzskatāmi ilustrē gadsimta paradigmu maiņu šo cilvēciskās dabas pretpolu vispārinājuma vizuālajā atainošanā. Franču mākslinieka Gistava Dorē ilustrā­cijā (1863) mākslinieka spilgtā iztēle iegrožota 19. gs. reālistisko tradīciju rāmjos (22. att. 58. lpp.). Tomēr gara pretpoli vizuāli iezīmēti visā spilgtumā. Dona Kihota tēlā viss tiecas augšup, uz debesīm. Asais šķēps kā gotiskas kated­rāles smaile un tam pievērstais no reālās pasaules attālinātais skatiens. Arī Rosinante, bruņinieka dedzības iedvesmots, ir atrāvies no zemes un it kā lido gaisos. Turpretim Sančo un viņa ēzelītis ir visnotaļ piezemēti. Un, lai ari viņi uzticīgi seko cēlo ideju apsēstajam bruņiniekam, ieročnesēja skatā jūtama pragmatiska skepse un šaubas.

Turpretim Pablo Pikaso 1955. gada grafiskais zīmējums (23. att. 59. lpp.) visā pilnībā atbilst mūsu gadsimta paradigmu raksturīgajām ievirzēm un ieturēts modernā abstrakcionisma tradīciju garā. Zīmējumu veido lakoniski vienkāršotu, kaligrāfiski abstrahētu līniju saspēle: vertikālā dominante veido astēnisko dona Kihota tēlu, bet noapaļotās, ciklotīmās līnijas — piknisko, piezemēto Sančo. Kā metaforas donkihotiskiem ideāliem kalpo shematiskie vējdzirnavu attēli zīmējumu fonā.

Visaugstāko novērtējumu Servantesa «Donam Kihotam» devis Fjodors Dostojevskis, apliecinādams, ka tā ir vienīgā grāmata, kuru viņš ņemtu līdzi, stājoties Dieva priekšā. Ari Einšteinu Servantesa grāmata pavadījusi visu dzīvi, viņš to atkal un atkal pārlasījis, sevišķi mūža nogalē [174].

Jan un iņ pamatpostulātu iezīmes nav grūti saskatīt arī mūsu gadsimta izcilā psihoanalītiķa Karla Gustava Junga teorijā, ka ikvienā vīrietī iemiesojas sievišķīgie elementi, ko Jungs sauc par anima, tāpat kā katrā sievietē — vīrišķīgie (animus) elementi ([81], 183. lpp.). Tie īpaši parādās kā arhetipi cilvēku kolektīvajā bezapziņā [80, 82],

Šos animus un anima pretmetus Jungs apzīmē ar grieķiskas cilmes vārdu sizigija, kas nozīmē — «kopsaistība». Šis ir astronomijā (un arī astroloģijā) izmantots termins, kas vienlaikus apzīmē konjunkciju un opozīciju. Vai tas viss burvīgi neatspoguļojas jan un iņ vizuālajā simbolā (1. att. 14. lpp.)? Tas saskan arī ar modernās fizioloģijas atziņām: vīrieša organismā endokrīnie dzie­dzeri ražo zināmu sievišķo — estrogēno hormonu devu, tāpat kā sievietes organismā tie ražo vīrišķos — androgēnos hormonus.

Šai kontekstā gribas atcerēties Platona atstāstītu sengrieķu leģendu par tālā senatnē dzīvojušu divdzimumu būtni androgīnu — vīrsievieti. Tā bijusi būtne, kurā apvienoti vīrietis un sieviete, — ar četrām rokām un četrām kājām, un divām pretēji vērstām sejām — vīrieša un sievietes. (Vai šim mitoloģiska­jam androgīna tēlam nav kopējs arhetips ar vispārināto jan un iņ — vīrieša un sievietes — pretmetu simboliku?)

Androgīni bijuši pati pilnība, skaistāki par cilvēkiem, īsti Saules un Zemes bērni, kuros apvienotas abas būtības — vīrišķīgā un sievišķīgā. Viņi bijuši tik stipri un lepni, ka līdzīgi titāniem nolēmuši sacelties pret dieviem un padzīt tos no Olimpa ([118], 559. lpp.). Zevs sacelšanos nežēlīgi apspiedis. Tomēr, nevēlēdamies dumpiniekus iznīcināt galīgi, pāršķēlis ar zibeni androgīnus uz pusēm, tā radīdams Sievieti un Vīrieti, lai saglabātu pielūdzējus un upurus. (Interesanti, ka šajā radīšanas aktā tiek saglabāta abu pušu šķietamā ekviva­lence atšķirībā no leģendas Vecajā Derībā, kur Ieva tiek veidota no Ādama ribas.) Kopš tiem laikiem abas puses — vīrietis un sieviete — ar fatālu neno- vēršamību tiecas viena pēc otras, lai atjaunotu pirmatnējo vienību. Cik trāpīgi šī mitoloģiskā metafora par sašķelto pirmbūtni skaidro vīrieša un sievietes tiek­smi savienoties gan fiziski, gan dvēseliski! Tā var izpausties kā saldkaislā iekārē, tā romantiskā, apgarotā mīlestībā. Vienā galējībā to var reducēt uz atkailinātu seksualitāti vai egocentrisku libido, uz baudkāri, ko psihoanalītiķis Zigmunds Freids uzskata par cilvēka zemapziņas galveno dzinējspēku. Otrā galējībā to simbolizē Dantes apgarotā, dievišķā Mīlestība uz Beatriči — Mīlestība, «kas garu Debess dzīlēs aiznes un visam ritēt liek» [30],

Tieši šī Dantes un Petrarkas apdziedātā apgarotā mīlestība atradusi izpausmi daudzos pasaules literatūras, mākslas un mūzikas šedevros — lai pieminam vien Šekspīra «Romeo un Džuljetu» vai Vāgnera «Tristanu un Izoldi»…

Zenta Mauriņa esejā «Par mīlestību un nāvi» ([116], 7. lpp.) šādi mēģina skaidrot mīlestības iracionālo būtību: «Mīlestība no sava vidus punkta sniedzas visos dvēseles slāņos un nav atvasināma no kaut kāda cita principa… Būdama loģikas pretiniece, mīlestība nav pierādāma, un te slēpjas tās neatminamība. Tā kā tās daba ir iracionāla, bet mūsu valoda — racionāla, tās būtība vārdos nav izsakāma, bet vienīgi aprādāma un aprakstāma.»

22. iitt. Franču 19. gs. māksliniekā G. Dorč ilustrācija Servantesa grāmatai «Dons Kihocs».

23. att. P. Pikaso grafika «Dons Kiliots un Sančo Pansa» (1955).

Psihoanalītiski dziļu mīlestības (un tās ēnas — greizsirdības) iracionālās dabas aprakstu devis viens no mūsu gadsimta izcilākajiem franču rakst­niekiem Marsels Prusts triloģijas «Zudušo laiku meklējot» otrajā daļā «Svana mīlestība».

Atgriežoties pie mitoloģiskās pirmbūtnes androgīna, jāuzsver, ka Zeva šķē­lums nebūt nebija īsti simetrisks. Vīrišķā un sievišķā puse ir nevis ekvivalen­tas, bet gan savstarpēji komplementāras. Līdzīgi kā jan un iņ simbolā, vienu pusi raksturo spēks, otru — maigums un grācija; vīrietis lepojas ar prātu, sie­viete — ar viedīgu intuīciju. Šos vīrišķības un sievišķības pretmetus, manu­prāt, ģeniālā vispārinājumā 1905. g. atveidojis Pablo Pikaso agrīnā t. s. «zili rozā» perioda audeklā «Akrobāte uz bumbas» (24. att. 2. piel.). Pēc idejiskā satura gleznu varētu nosaukt «Vīrieša un Sievietes pretmeti». Gleznā atainoto vīru var uzskatīt par spēka un stabilitātes simbolu, spēks staro no viņa atlētiskā auguma, stabilitāti un līdzsvaru pauž kubs, uz kura viņš sēž. Tam pretstatā meitenes delikātais augums izstaro skaistumu un dinamisku grāciju. Viņa akrobātiski balansē uz apaļās bumbas — kā nelīdzsvarota pretmeta kubiskajai stabilitātei.

Šī filozofiskās pārdomas rosinošā glezna man asociējas ar sievieti un vīrieti apzīmējošiem hieroglifiem japāņu valodā (25. att.). Vai hieroglifs sieviete, kas abstrahēts līdz četru līniju saspēlei, nav tikpat skaists, delikāts un graciozs kā mei­tene uz bumbas? Hieroglifu vīrietis veido divu neatkarīgu hieroglifu kombinācija:

četrstūris apzīmē risa lauku, bet hieroglifs zem tā — spēku. Citiem vārdiem, pēc japāņu tradīcijām vīrieša dzejiskā metafora ir «spēks rīsa laukā». Arī te nav grūti saskatīt šīs abstrahētās zīmes līdzību ar vīrieti Pikaso gleznā. Un kāda dīvaina, laika tecē­jumā apgriezta sakarība! Pikaso vēlīnā perioda ab- strahētais, stilizētais dons Kihots (23. att. 59. lpp.) ilustrē laikmeta paradigmu maiņu, salīdzinot ar Dorē reālistisko zīmējumu (22. att. 58. lpp.). Tur­pretim viņa agrīnais darbs (24. att. 2. piel.), vēl ieturēts reālisma tradīcijās, radies daudz vēlāk nekā abstrahētie hieroglifi, kas Japānā bija pazīstami jau 6. gadsimtā!

Tas rāda paradigmu ciklisko maiņu laika gaitā un arī Rietumu paradigmu gadsimtiem ilgo no­bīdi attiecībā pret līdzīgām Austrumu paradig­mām. Vai te nav saskatāma analoģija ar Nilsa Bora atklāto komplementaritātes principu kvantu fizikā un tā seno Austrumu prototipu —jan un iņ simbolu?