EDGARS IMANTS SILINŠ - Lielo patiesību meklējumi

II. att. Leģendārais senkīniešu domātājs l.iiodzl u/. sava reliģiski filozofiskā traktāta Ikiodedtiii (uramata par Dao un De) vilka 1H. att. Svētā Asizes Franciska memoriālā skulp­tūra Kapernaumā, Galilejas jūras (Kinereta) krastā Izraēlā.

21. att. Rembranta filozofiskā glezna "Aristoteļa pārdomās pie Homēra krūšutēla" Ņujorkas Metropolitēna muzejā.

Ēģiptiešu hieroglifi, iespējams, parādījušies jau 3000 gadus pr. Kr. Sākotnēji tie, visticamāk, tiešām bijuši reālas piktogrammas. Vēlāk, lai uzrakstītu valdnieku vai ģeogrāfisko vietu nosaukumus, piktogrammām pierakstīja konkrētus alfabēta burtus. Un tā ēģiptiešu hieroglifi evolucionēja par alfabētiskām fonētiskā pierak­sta zīmēm. To atšifrēšanu veiksmīgi uzsāka angļu fiziķis, ārsts un lingvists Tomass Jungs, bet līdz spožam finālam noveda franču zinātnieks Žans Fransuā Šampo- lions. Atšifrēšanai izmantoja Napoleona karavīru no Ēģiptes pārvesto t. s. Rozetas akmeni, kas tagad glabājas Britu muzejā Londonā, un uzrakstus uz Fīlaejā atrastā obeliska, kas arī tagad atrodas Anglijā, Dorsetā. Abos senajos Ēģiptes kultūras pieminekļos Šampolionam izdevās identificēt atkārtotus Senās Ēģiptes pēdējās valdnieces Ptolemaja dinastijas pārstāves Kleopatras, kā arī Ptolemaja vārdus (29. att. 64. lpp.). Tā Šampolions atrada atslēgu ēģiptiešu hieroglifu alfabētiska­jiem burtiem. Kā redzams, noteikta piktogramma atbilst noteiktam burtam. Tā lauvas piktogramma apzīmē burtu L, kas atkārtojas gan Kleopatras, gan Ptolemaja vārdā, savukārt burts t ir homofons, tam ir divas atšķirīgas zīmes, kas apzīmē vienu un to pašu skanu (līdzīgi kā burti j un gvai iun c angļu valodā, piemēram, vārdos «practise» un «practice». Iespējams, ka ēģiptiešu hieroglifu evolūciju par alfabētiskām zīmēm ietekmējuši blakus esošās Mezopotāmijas kultūras ķīļu raksti.

Ķīlu rakstību lietoja ar Mezopotāmijas kultūru saistītās senās tautas — šumeri, babilonieši, asīrieši un senpersieši, tajā rakstīti arī Hamurapi likumi (30. att. 66. lpp.). Ķīļu raksti ir cilvēces visvecākās rakstu zīmes: vissenākie pieraksti uz māla plāksnēm radušies 3300 gadu pirms Kristus dzimšanas.

Ķīļu rakstus veido galēji abstrahētas piramidālas trīsstūrformas zīmes, kas atšķiras tikai ar orientāciju un sakārtojumu (30. att. 66. lpp.). Kad eiropieši 17. gs. atklāja Mezopotāmijas ķīlu zīmju plāksnītes, viņi domāja, ka tās ir vienkārši bezsatura etnogrāfiskas zīmes.

Ķīļu rakstu visveiksmīgāk atšifrēja vācu zinātnieks Getingenes universitātes profesors Georgs Gotefrends. Ķīļu raksts izrādījās daļēji burtu, daļēji zilbju alfa­bēts. Tātad fonētiski alfabētiskā rakstība atšķirībā no Austrumu ideogrāfiskās rakstības bija kļuvusi dominējošā Rietumos. No Senās Ēģiptes un Babilonijas ar fēniķiešu, grieķu un romiešu starpniecību tā iekaroja visu Rietumu pasauli. Un, lai gan pati latīņu valoda ir mirusi, tās alfabētu lieto miljoniem cilvēku visā pasaulē, un latīņu valoda kļuvusi par zinātniskās valodas mugurkaulu.

Kā norāda Endrjū Robinsons [156], t. s. alfabētiskais efekts ir lielā mērā noteicis Rietumu un Austrumu kultūru īpatnības un atšķirīgo domāšanas stilu. Alfabētiskā rakstība stimulē galvenā kārtā lineāro, «burts-pēc-burta» domāšanu, un tā ir loģiski analītiskās domāšanas pamatā. Turpretī ķīniešu hieroglifu piktoriālo ideogrammu rakstība veicina vizuāli tēlaino domāšanu, kas ir raksturīga un dominējoša Austrumu kultūrās (Ķīnā, Japānā, Korejā). Citiem vārdiem, linearizētā alfabētiskā rakstība veicina redukcionistisku, bet piktoriāli ideogrāfiskā rakstība — holistisku domāšanu.

30. att. Dažādo tautu un kultūru rakstības kolāža. Augšējā kreisajā malā līdz šim neat­šifrēts Lieldienu salas raksts uz 4 x 35 collu koka plāksnēm. Tālāk (pulksteņrādītāja kus­tības virzienā) vertikāli rakstītās mongoļu rakstu zīmes: augšā — mūsdienu raksts, apakšā — dokuments, kas rakstīts 1314. gadā. Apakšējā labajā stūrī Rabindranata Tagores poēma bengāļu valodā. Nākošais (trekniem burtiem) ir avīzes virsraksts Mala- jamalā (Rietumu Keralā Dienvidindijā). Virs tā — filigrānais līklīniju raksts tamilu valodā (Austrumu Keralā). Tālāk (sīkais zigzaga raksts) ir pasaka buginēzu valodā (Cele- bedas salā Indonēzijā). Kolāžas centrā ir teksts taizemiešu valodā, bet virs tā— 14. gs. rūnu raksts no Skanibas provinces Dienvidzviedrijā. Un, beidzot, kreisajā pusē ir frag­ments no Hammurapi likuma asīriešu ķīļrakstā (pēc [72]).

Šie secinājumi vēlreiz apstiprina mūsu aizstāvēto koncepciju par loģiski analītiskās un vizuāli tēlainās domāšanas, par Rietumu un Austrumu kultūru savstarpējo komplementaritāti.

Duglass Hofsteters fascinējošajā grāmatā «Gēdels, Eshers, Bahs» («Godel, Escher, Bach», [72]) izveidojis lielisku un pārdomas rosinošu dažādu tautu un kultūru rakstības kolāžu no Lieldienu salas neatšifrētajiem tekstiem līdz ķīlu raksta fragmentiem no Hamurapi akmenī kaltajiem likumiem (30. att. 66. lpp.). Šī kolāža jāskata pa apli pulksteņa rādītāju virzienā. Tad līdz ar autoru varam apjūsmot šos cilveces radošās domas «aperiodiskos kristālus», to grafiski vizuālo skaistumu, to formu daudzveidību un iekšējās struktūras līdzību. Šie raksti ir linearizēti un tāpēc būtiski atšķiras no ķīniešu hieroglifu nelineāri «telpiskās» kali­grāfijas, kuras piemērs skatāms 11. attēlā (1. piel.) Laodzi traktāta «Daodedzin» titulnosaukumā.

Japāņu kaligrāfija sjodo ir augsti attīstīts tēlotājas mākslas paveids un hiero­glifu atveidošanai izmanto otu fude un melno tušu sumi. Par suverēnu mākslas nozari tā k[ūst jau Heianas laikmetā (8.-12. gs.). 31. attēlā (2. piel.) parādīts seno japāņu Heianas perioda kaligrāfijas paraugs. Japāņu kaligrāfiju var uzskatīt par analogu Eiropas nefigurālajam abstrakcionismam (tas gan parādās daudzus gadsimtus vēlāk). Kaligrāfija vienlaikus izpilda divas funkcijas: skatītāju iepriecina hieroglifiskā raksta grafiskais skaistums un bagātina ideogrammu informatīvais vēstījums. Parādītais attēls ir saturā vēl bagātāks un skatāms divās plaknēs. Priekšējā plaknē kaligrāfiskais raksts, bet tā fonā — reāli figurāls zīmējums.

Par pretpoliem var uzskatīt grieķu un romiešu reālistiskās tradīcijās veido­tās skulptūras un izteikti abstraktos ķeltu skulpturālos veidojumus. Ķelti bija lieliski apguvuši metālapstrādes un gravīras tehniku. Viņu mākslā dominē abstrahēti ģeometriski taisnlīniju un spirālveida līkņu motīvi. Cilvēki, dzīvnieki vai augi tiek attēloti dimensionāli abstrahētās vai grafiski stilizētās formās 11401. Katrā ziņā ķeltu mākslā — atšķirībā no grieķiem un romiešiem — abstraktais dominē pār konkrēto.

Līdz pat mūsu ēras sākumam šis atšķirīgās tēlotājas mākslas formas eksistē- j.i neatkarīgi, neietekmējot viena otru, bet Cēzara gailu karos neapvienotās ķeltu ciltis tika uzvarētas un iekļautas Romas impērijā. Tika sagrauta ķeltu savdabīgā kultūra, ko romieši uzskatīja par barbarisku, jo tā neatbilda Romas ideāliem. Pasaule to iepazina tikai pēc arheoloģiskajiem izrakumiem mūsu gadsimtā.

Ciadsimtiem ilgi Eiropas tēlotāja māksla faktiski pārmantoja grieķu un romiešu reālistisko tradīciju un turpināja attīstīties tās garā. Tikai 20. gs. para­digmu maiņa noveda pie abstraktās mākslas atdzimšanas. Katrā ziņā, piemē- 1,1111, Pablo Pikaso gleznas vai Alberto Džakometi skulptūras tuvākas ķeltu .ibstr.ikcionisma stilam nekā grieķu un romiešu reālistiskajām tradīcijām.