EDGARS IMANTS SILINŠ - Lielo patiesību meklējumi

Senķīniešu filozofijā jan un iņ ir divi pretmetu kosmoloģiskie pamatprin­cipi, kas nosaka visu lietu, parādību, notikumu un laika periodu kārtību [69]. Šie divi vispārinātie pretmeti rada duālismu, divējādību, kas, pēc Dao mācības, savukārt rodas no Pirmatnējā, Veselā [101]. Jan un iņ pāri vizuāli atveido kā apli, ko simetriski pārdala S veida līnija; viena laukuma dala ir tumša, otra — gaiša, taču vidū katram no šiem laukumiem ir punkts otra laukuma krāsā kā jan un iņ principu savstarpējā atkarība (1. att. 14. lpp.).

Jāuzsver, ka Senās Ķīnas filozofijā jan un iņ netika uzskatīti par antagonis­tiskiem pretstatiem (kā, piemēram, tēze un antitēze Hēge|a filozofijā), bet par pusēm, kas savstarpēji viena otru papildina, ciešā S veida līklīnijas formā simetriski piekļaujoties viena otrai. Jan un iņ ietekmes nav nesamierināmi pretējas, tās atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā, un viena vai otra pamatprin­cipa ietekme periodiski te pieaug, te samazinās atbilstoši noteiktiem laika intervāliem. Austrumu filozofijā attīstību simbolizē aplis. Lielo Patiesību kom- plementaritāte un to līdzvērtība ir periodiski mainīga attīstības ciklos. Šo cik­liskās attīstības modeli lieliski apstiprina jau aplūkotie Lielo Patiesību meklēju­mi, kas veido modernās kvantu fizikas, relativitātes teorijas, sinerģētikas, haosa teorijas un, kā tālāk redzēsim, arī moderno kosmoloģisko teoriju pamatus.

Jan un iņ simboliku tiešām var uzskatīt par visģeniālāko cilvēces filozofis­kās domas vispārinājumu. Tur uzskatāmi redzams, ka vizuāli simboliskā izteik­smes forma ir ar nesalīdzināmi bagātāku informatīvo slodzi nekā jebkura ver­bāla izteiksme vai apraksts. Jan un iņ simbols spēj aizstāt plašu traktātu un ietver kā senās orientālās filozofijas pamatkategorijas, tā mūsdienu moderno dabaszinātņu alfa un omega—universālo komplementaritātes principu. Jan un iņ simbols nav statisks, tas sevī ietver ari attīstības dinamiku. To parāda sie­višķā iedīgļa (melnā punkta) klātiene vīrišķajā pusē un vīrišķā iedīgļa (baltā punkta) klātiene sievišķajā pusē. Šie iedīgli nesaraujami sasaista abas puses un norāda uz to kopējo izcelsmi no pirmatnējā substrāta.

Jāuzsver, ka jan un iņ simbolikas interpretācija ir daudz plašāka, vīrišķais un sievišķais tajā parādās dažādās citās metaforiskās izteiksmes formās. Tā. jan simbolizē ari gaismu, dienu, debesis, iņ — tumsu, nakti, zemi. Jan saistās arī ar stipro, auksto, cieto, arī ar tēvu, iņ — ar vājo, silto, pakļāvīgo, ari ar māti. Šajā simbolikā parādās gan vispārinātas, vizualizētas filozofiskās kategorijas un jēdzieni, gan tīri bioloģiskas un antropoloģiskas iezīmes, piemēram, jan saistās ar galvu, tātad racionālo, prātīgo, bet iņ ar vēderu — emocionālo, juteklisko. Tātad jan un iņ simbols sevī ietver radniecīgu, komplementāru kategoriju, jēdzienu un iezīmju kopu.

Vienreizīgs komplementaritātes ideju paudējs ir holandiešu grafiķis Mauritss Eshers. Komplementaritātes princips dominē daudzās jo daudzās viņa lieliska­jās grafikās, visspilgtāk — darbā «Diena un nakts», kas būtībā ir izvērsts, modernizēts un detalizēts jan un iņ simbolikas atveids (9. att. 1. piel.). Tā dzi(o filozofisko (un ari zinātnisko) saturu grūti aprakstīt vārdos. Līdzās kom­plementaritātes idejai tajā vispārinātā formā risināta objekta un fona prob­lēma. Baltie putni pakāpeniski klust par melno putnu fonu — un otrādi. Te uzreiz rodas viens no uztveres psiholoģijas mezgla jautājumiem: kas ir uztveres priekšmets un kas — fons?

Savdabīgu jan un iņ interpretāciju devusi māksliniece Māra Rikmane šīs esejas autoram veltītajā grāmatzīmē (10. att. 1. piel.). Šajā ekslibrī uz tradi­cionālā jan un iņ fona attēlotas divas mūzas. Viena no mūzām simbolizē zinātni, otra — mākslu. Šī vizuālā metafora uzsver zinātnes un mākslas sav­starpējo komplemcntaritāti.

Verbāli jan un iņ filozofiskā būtība izteikta senkīniešu «Daodedzin» tekstos, par kuru autoru uzskata Dao reliģijas dibinātāju Laodzi. Vēsturiski par Laodzi maz kas zināms: ir zinas, ka viņš dzimis 604. gadā pirms Kristus un tātad dzīvo­jis vienlaicīgi ar Budu (623.-544. g. pr. Kr.), budisma pamatlicēju Indijā.

Vārds «Laodzi» tiešā tulkojumā nozīmējot «Vecais bērns». Tas saistīts ar leģendu, ka Laodzi māte iznēsājusi astoņdesmit gadus un piedzimstot viņš jau bijis vecs vīrs. Šī leģenda simboliski izteic Laodzi filozofijas būtību — viņš vienā personā apvienojis vecuma viedumu un pieredzi ar bērna atvērtību pasau­lei [94]. Laodzi visu mūžu nav baidījies uzdot gan sev, gan pasaulei netriviālus, bērnišķīgi naivus jautājumus un apšaubīt gadsimtiem ilgi pieņemtas atziņas. Tieši tas, šķiet, atvēris durvis uz apskaidrību, uz jaunām patiesībām.

Astoņdesmit septiņu gadu vecumā (517. g. pr. Kr.) Lao ticies ar otru lielo Ķīnas reliģijas un filozofijas titānu — trīsdesmit četrus gadus veco Konfūciju. Šī tikšanās atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz Konfūciju, kas Lao salīdzina ar neuzvaramu pūķi, kurš ir viņpus visa viņam zināmā [101].

Saskaņā ar leģendu Laodzi devies prom no Ķīnas rietumu, t. i., Indijas, virzienā un robežpostenī atstājis 5000 hieroglifu garo traktātu «Daodedzin». (Vai simboliskā saikne ar budismu? Budisms izplatās pretējā — austrumu virzienā — vispirms Ķīnā un vēlāk Japānā.) Šā senkīniešu filozofiski reliģiskā traktāta nosaukums «Daodedzin» (grāmata par Dao un De) hieroglifu pierak­stā un tā leģendārais autors parādīts 11. attēlā (1. piel.). «Dzin» savukārt inter­pretē kā «prāta spēku» vai «dzīvības spēku».

Dao filozofijas jēga visspilgtāk formulēta «Daodedzin» XLII fragmentā [101]:

Dao radījis vienu.

No viena divējādība cēlusies.

Divējādība veidojusi trejādību.

Bet trejādība radījusi visas būtnes.

Būtnēm aizmugurē palikusi tumsa,

Pretī atspīd gaismas vizēšana,

Bet visu būtņu pirmsākumu veido abu saplūdums.

8 komplementārus kombināciju pārus tāras gan ar savu simbolisko nozīmi, saistītās trigrammas iegūst, atbilstoši

«Dao» tradicionāli tiek interpretēts kā Ceļš, pa kuru attīstās Pasaule. Tā būtība — pēc Laodzi — nav izsakāma vārdos. Patie­sības neizsakāmība vārdos ir viena no daoisma un budisma pamattēzēm. «Viens» tiek skaidrots kā haoss, no kura veidojas jan un iņ divējādība, starp kuriem — starp gaismu un tumsu — rit Pasaules Ceļš. Lai izprastu trejādības vei­došanos no jan un iņ pāra, jāielūkojas vienā no pasaules vecākajiem literatūras avotiem — senķīniešu «Idzin» — «Pārvērtību grā­matā». Šī enigmatiskā grāmata, iespē­jams, radusies ap 8. gs. pr. Kr. Tajā ap­kopoti teksti, kas veidojušies mītiskā Ķīnas valdnieka Fo Hi laikā ap 2950. g. pr. Kr. [101, 50],

«Idzin» (ang|u transkripcijā «I Ching», [50]) satur visabstraktākās rakstu zīmes agrīnajā cilvēces vēsturē. Atšķirībā no ēģiptiešu hieroglifiem, kurus veido vi­zuālas reālo lietu vai norišu pikto- grammas, vai vairāk abstrahētiem ķīniešu hieroglifiem «Idzin» tekstus veido tri­grammas vai heksagrammas, kas sastāv no nepārtrauktas vai pārtrauktas svītras. Nepārtrauktā svītra (—) simbolizē jan,

pārtrauktā svītra (- ) — iņ. Tēlainā

12. att. a — daoiskais jan un iņ simbols un no tā atvasinātās 8 trigrammas, kas ilustrē «Daodedzin» XLII fragmenta tek­stu: «Divējādība veidojusi trejādību»; b — senkīnieSu «Idzin» («Pārvērtību grā­matas») vispārināto jēdzienu 8 trigram­mas, t. s. Fo Hi (principalarrangemeni) sakārtojumā.