EDGARS IMANTS SILINŠ - Lielo patiesību meklējumi

Mākslā sāk dominēt reālistiskās, figurālās mākslas pretmeti: atgādināsim Pikaso daudzšķautņainos, vairākdimensionālos «polifoniskā» skatījuma audek­lus (76. att. 4. piel.) un skulptūras vai modernā abstrakcionisma celmlauža Kandinska kolorītās gleznas, kur tēlus aizstāj krāsu mūzika (87. att. 4. piel.). Visspilgtāk un visadekvātāk 20. gs. jauno paradigmu idejas vizuālās metaforās un alegorijās atainojis holandiešu mākslinieks Mauritss Eshers [187]. Mēs jau minējām Eshera grafiku «Relativitāte» (6. att. 1. piel.), kas vizuāli ataino Ein­šteina speciālās relativitātes teorijas dziļāko būtību. Savukārt grafiku «Diena un nakts» ar baltajiem un melnajiem putniem var uzskatīt par ģeniālu vizuāli filozofisku Dao jan un iņ pretmetu un komplementaritātes principa vispāri­nājumu (9. att. 1. piel.). Satura bagātībā un idejiskā vispārinājuma ziņā nepār­spējams ir Eshera zīmējums «Kārtība un haoss», kas vizuālā alegorijā izsaka entropijas pieauguma būtību (46. att. 2. piel.). Beidzot, Eshera grafika ••Zīmējošas rokas» ilustrē paradoksu loģikas dīvainās cilpas (Strange Loops, 48. att. 2. piel.).

Literatūrā zemapziņas procesus lieliski atainojis Džeimss Džoiss romānā «Uliss» [78] un Marsels Prusts triloģijā «Zudušo laiku meklējot»; viņi radīja apziņas plūsmas asociatīvo ainu literāro aprakstu. Moderno mūziku iezvana Arnolda Šēnberga atonālais polifonisms, ko literatūrā tik dzi[i un uzskatāmi atainojis Tomass Manns ģeniālajā romānā «Doktors Fausts» [112]. Filozofijā varam minēt filozofiskā intuitīvisma pārstāvi francūzi Anrī Bergsonu, kas, lai arī būdams talantīgs matemātiķis, aicināja jēdzienisko domāšanu aizstāt ar iejūtu (intuīciju) un dabaszinātnisko, objektīvo laiku — ar psihisko ilgsta- mību, kas sasaista sevī pagātni, tagadni un nākotni. Psihiskā laika relativitāti mākslinieciski visspilgtāk izgaismojis Marsels Prusts romānā «Zudušo laiku meklējot». Jāpiemin arī viens no mūsu gadsimta izcilākajiem filozofiem Martins Heidegers. Viņš iezvana metafiziskās filozofijas galu [67, 126]. Viņu interesē racionāli nedefinējamais esamības slānis, kam var pietuvoties tikai dzejā un mākslā. Heidegers, tāpat kā Bors, pārmet tiltu starp Rietumu analī­tisko racionālismu un Austrumu misticismu. Viņš dziļāk nekā citi Rietumu filo­zofi izpratis dzenbudisma būtību [126].

Šie ir tikai daži piemēri, kā dažādās Cilvēces radošā gara sfērās gandrīz sinhroni mijiedarbojās jaunās paradigmas pamatiezīmes.

Varam teikt, ka laikmetu raksturojošā paradigma veido šā laikmeta kul­tūras «ģeoloģiskā slāņa» īpatnējo struktūru. Mūsu laikmetam atbilstošajā aug­šējā un vēl augošajā kultūras slānī sakņojas visdažādāko eksakto zinātņu un daiļo mākslu savdabīgās, it kā nošķirtās lapotnes. Bet to saknes savijas vienotā tīklā, barojas kopējā augsnē, kas veido mūsu laikmetam raksturīgo, vienrei­zējo, neatkārtojamo tekstūru.

Gandrīz visas Cilvēces gara aktivitātes 20. gs. paradigmu maiņā it kā apvie­nojas kopējā ansamblī, lai daudzveidīgā polifonijā iesaistītos Lielo Patiesību meklējumos. Pie šīs dominējošās paradigmas sinkrētiskās dabas atgriezīsi­mies vēlāk.

Jaunā kvantu fizika mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados neiznira kā Afro- dīte no paradigmu maiņas izraisītā paisuma putām. Tai pamatus ar paradok­sāliem (no klasiskās fizikas viedokļa) atklājumiem jau gadsimta sākumā bija likuši toreiz vēl jaunie fizikas «patriarhi» — Makss Planks, Alberts Einšteins un Nilss Bors.

Jaunās paradigmas dzimšana, bērnība un pubertāte norisa trijos izcilos Eiropas zinātnes centros: Kembridžā, Getingenē un Kopenhāgenā. Un tieši Kopenhāgena gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados kļuva par mo­dernās atomfizikas Romu, Meku un Medinu — tur kā svētceļnieki pulcējās pasaules talantīgie fiziķi, jaunās fizikas adepti un vēlākie maestro. Sākumā Kopenhāgena gan šķietami nevarēja konkurēt ar vecākajām māsām — Kem­bridžu un Getingeni. Kembridžu apvija senās slavas oreols, tās gotisko koledžu pagalmos bija staigājuši Ņūtons un Maksvels, tur bija gan angļu fizikas tradī­ciju gaisotne, gan modernās fizikas vēsmas, ko ienesa jaunais Kevendiša labo­ratorijas galva, titāniskais Rezerfords, kas pirmais sadalīja «nedalāmo» atomu (etimologisks paradokss: «atoms» — grieķu vai. «nedalāmais»). Arī Getingene bija viens no Eiropas intelektuālajiem centriem. Kopš Gausa laikiem, kurš ģeniāli apvienoja pētījumus matemātikā un fizikā, tur bija vēsturiski izveido­jusies talantīgu matemātiķu un fiziķu sadraudze, kas veidoja bāzi abstraktu un matemātiski formalizētu teoriju radīšanai.

Šo lielo māsu sabiedrībā Kopenhāgena varēja šķist tikai pelnrušķīte, iznākusi 110 Andersena pasaku valstības. Par Kopenhāgenas pievilkšanas centru kļuva jaunais, ar viedīgu prātu un radošu intuīciju apveltītais dāņu fiziķis Nilss Bors (7. att. 1. piel.). Kā daudzsološs jauns fiziķis viņš sāka strādāt veiksmīgā eksperi- mentatora Rezerforda laboratorijā Mančesterā. Šī Meistara un Mācekļa sadar­bība bija necerēti auglīga. Bors izstrādāja jaunu atoma uzbūves modeli, kura ietvaros varēja veiksmīgi interpretēt Rezerforda slavenā eksperimenta rezultātus par (x daļiņu izkliedi atomā. Bet šis Bora modelis bija it kā nesamierināmā pretrunā ar zināmajiem klasiskās mehāniskas principiem. Pie šā jautājuma sīkāk pakavēsimies turpmākajā diskusijā. Tagad tikai piebildīsim, ka Bora atoma modelis un tā vispārinājumi pamatā balstījās tikai uz ģeniālu intuīciju, jo, pats to neapzinādamies, zinātnieks jau 1913. gadā izmantoja komplementaritātes principu, kam veltītas šīs esejas un ko viņš formulēja tikai 1927. gadā. Bet šie veiksmīgi uzsāktie novatoriskie pētījumi atomu uzbūves teorijā vainagojās ar Nobela prēmiju jau 1922. gadā.

Pēc Bora atgriešanās Kopenhāgenā Dānijas valdība un sabiedrība darīja visu iespējamo, lai savam izcilākajam zinātniekam un pirmajam dānim — Nobela prēmijas laureātam nodrošinātu pētījumu iespējas. Ar valsts atbalstu tika radīts vēlāk leģendārais Bora Atomfizikas institūts. Tas kļuva par pievilk­šanas centru daudziem talantīgiem fiziķiem, kas no visas pasaules brauca mācī­ties un strādāt pie Nilsa Bora un vēlāk kļuva par jaunās fizikas nozares — kvantu mehānikas— radītājiem. Nilss Bors bija ne tikvien talantīgs, ar ģeniālu intuīciju apdāvināts zinātnieks, bet arī lielisks cilvēks: labsirdīgs un iecietīgs. Viņa credo bija meklēt skolniekus, kas spētu kļūt gudrāki par savu skolotāju. Tas bija viens no Bora skolas sasniegumu pamatiem. Bors vienmēr bija atsaucīgs pret savu skolnieku un kolēģu īpaši trakajām idejām. Tai p^šā laikā viņš lieliski prata aizstāvēt savas idejas, kā to apliecināja viņa vairāk nekā desmit gadus ilgā diskusija ar otru gara titānu — Albertu Einšteinu. Tikai zinātnieks ar šādām dotībām varēja kļūt par zinātniskās skolas radītāju. Un drīz vien Kopenhāgenas skola, Andersena pelnrušķīte, kļuva par pasaules vadošo centru atomu un kodolu fizikā.

Bora Atomfizikas institūts atrodas Universitātes parkā Kopenhāgenas cen­trā. Ārēji tas ir visai necils trīsstāvu ēku komplekss, bez īpaša šika un arhitekto­niskiem varenības apliecinājumiem. Askētiski vienkārša ir arī leģendārā audi­torija A, kur Bors lasījis lekcijas un pirmajās rindās tajos slavas laikos parasti sēdējis krietns pusducis Nobela laureātu. Pēc Bora nāves no senās godības maz kas palicis — galvenokārt institūta vēstures liecības, kas tiek rūpīgi glabātas, krātas un sistematizētas institūta «bēniņos» (trešajā stāvā).