EDGARS IMANTS SILINŠ - Lielo patiesību meklējumi

Getingenes spožo teorētiķu skolu vācu nacisti sagrāva jau trīsdesmitajos gados, kad no universitātes tika padzīti ebreju izcelsmes zinātnieki. Solida­rizējoties Getingeni pameta ari daudzi viņu kolēģi. No slavas oreola palikušas tikai piemiņas plāksnes: pie viesnīcas «Ēdene», kur Getingenes apmeklējuma laikā bija dzīvojis Nilss Bors, pie namu fasādēm, kur semināros un konfe­rencēs piedalījās Marija Kirī, Alberts Einšteins un daudzi citi tā brāzmainā laika spīdekļi; vientuļš palicis ari kvantu fizikas pioniera Maksa Planka kaps Getingenes kapsētā ar masīvu pieminekli, kurā iegravēta Planka konstantes skaitliskā vērtība.

Arī Kembridžas atomfizikas centra slava lēnām izplēnēja pēc lielā titāna Rezerforda nāves 1937. gadā. Rezerforda vietā nāca kristālfiziķis Bregs, kas labo­ratoriju ievadīja pavisam citās sliedēs un pēc pāris gadu desmitiem atnesa slavu, saistītu ar pēckara gadu ievirzi molekulārajā biofizikā: 1959. gadā Votsons un Kriks atklāja iedzimtības nesējas DNS dubultspirāles struktūru (14. att. 47. lpp.).

Otrā pasaules kara gados lielum lielais vairums antinacistiski noskaņoto izcilo zinātnieku no Eiropas emigrēja uz ASV. Daļa no viņiem piedalījās

Manhetenas projektā, kura ietvaros tapa pirmā atombumba, kas izmainīja visu tālāko cilvēces attīstības gaitu — vai uz labu vai ļaunu, to vēl rādīs nākotne. Bet paši izcilākie teorētiķi — gan fiziķi, gan matemātiķi —* pulcējās jaunajā pasaules smadzeņu centrā Prinstonas Padziļināto pētījumu institūtā (Institute for Advanced Studies). Šā institūta parkā bieži varēja redzēt kopējā pastaigā mūsu gadsimta fizikas gigantu Albertu Einšteinu un ģeniālo matemā­tiķi Kurtu Gēdelu: viņi — mūžīgie Lielās Patiesības meklētāji un jaunās para­digmas aizsācēji — totāli revolucionizēja gan 20. gs. fiziku, gan matemātiku.

Kad nacisti okupēja Dāniju, Nilss Bors bija spiests bēgt — vispirms uz Zviedriju, pēc tam uz ASV. Viņš gan piedalījās Manhetenas projektā, gan bija biežs viesis Prinstonā, lai atkal turpinātu sen iesākto dueli ar Einšteinu par kvantu fizikas pamatproblēmām (sk. [201]). Tieši tur pie Padziļināto pētī­jumu institūta ēkas bronzā iemūžināta Nilsa Bora piemiņa. Tas ir franču skulptora Antuāna Pevznera abstraktās formās veidotais piemineklis ar nosau­kumu «Konstrukcija Trešajā un Ceturtajā Dimensijā Nilsa Bora (1885—1962) piemiņai» (3. att. 15. lpp.). Uzraksts «Komplementaritātesprincipa autoram» liecina, ka no daudziem Bora sasniegumiem pieminekļa iecerētāji par visnozī­mīgāko atzinuši komplementaritātes principu, kuru patiešām var uzskatīt par visas mūsdienu dabaszinātņu filozofisko stūrakmeni.

Nezinātāju varbūt pārsteidz, ka zem šā uzraksta redzams pazīstamais dao- isma in un jan simbols (1. att. 14. lpp.) un tā formulējums «Contraria sunt cornplementa». Daoisma simbolu Bors dzīves laikā tika izmantojis arī savas dzimtas ģerbonī (2. att. 14. lpp.).

Viens no šo eseju mērķiem ir izsekot, kā saistās šis modernās fizikas (un ne tikai fizikas, bet visu dabaszinātņu) nozīmīgākais princips ar orientālo filo­zofiju, senķīniešu traktātu «Idzin» («Pārvērtību grāmatu»), Dao mācību un dzenbudisma pamatnostādnēm. Kas tad galu galā pēc būtības ir šis daudzi­nātais komplementaritātes princips?

Komplementaritāti var uzskatīt par universālu principu, kas atklājas dabas daudzveidīgo parādību pamatos un veido filozofisko bāzi mūsdienu dabas­zinātnēm, it īpaši kvantu fizikai un ķīmijai, molekulārajai bioloģijai, kā arī virknei jauno integrālo zinātņu, piemēram, kibernētikai, sinerģētikai un haosa teorijai.

Komplementaritātes principa zinātnisko pamatojumu, kā jau minējām, formulējis Nilss Bors. Tā filozofiskais vispārinājums izsakāms apgalvojumā «CONTRARIA SUNT COMPLEMENTA», ko varētu tulkot — pretmeti papil­dina viens otru. Šis princips latviskā terminoloģijā pazīstams arī kā papildi- nāmibas princips.

Ar komplementaritātes principu kā nozīmīgāko vispārinājumu modernajā kvantu fizikā Nilss Bors plašāku speciālistu auditoriju pirmo reizi iepazīstināja 1927. gada septembrī starptautiskajā fiziku kongresā Komo pilsētiņā Itālijā. Izklāstā viņš parādīja, ka vācu fizika Vernera Heizenberga tajā pašā gadā for­mulētais nenoteiktības relācijas princips būtībā ir daudz universālākā komple­mentaritātes principa īpašgadījums. Te jāpiebilst, ka nenoteiktības relācija ir kvantu mehānikas pamatprincips, kas ir vēl nozīmīgāks nekā Ņūtona likumi klasiskajā mehānikā. Būtībā visa kvantu mehānika balstās tieši uz nenoteik­tības principa postulātiem un var tikt atvasināta no tiem. Pēc diviem mēne­šiem — 1927. gada novembrī — Briselē sanāca atomfiziku Solveja kongress. Tajā centrālais jautājums bija jaunās kvantu fizikas pamatprincipu — neno­teiktības relācijas un komplementaritātes principa — vispusīga apspriešana. Kongresā piedalījās pasaules fiziku un fizikokīmiķu zieds: teoriju dižgari Planks, Einšteins, Bors, Heizenbergs, Šrēdingers, Pauli, Diraks, de Brojī, Borns, pazīstamie eksperimentatori Marija Kirī, Bregs, Komptons, Lengmīrs — visi vai nu jau esošie, vai arī nākamie Nobela prēmijas laureāti (sk. 8. att. 1. piel. un 1. tabulu 31. lpp.). Šajā forumā Nilss Bors formulēja un aizstāvēja universālo komplementaritātes principu, tā lomu fizikā, ķīmijā, bioloģijā, arī filozofijā.

Visdzīvākā diskusija risinājās starp Boru un Einšteinu. Einšteins izdomāja arvien jaunus iebildumus nenoteiktības relācijai un komplementaritātes prin­cipam, un Bors tos vienu pēc otra atspēkoja. Abu ģēniju duelis atgādināja pasaules šaha čempionu cīniņu. Šī diskusija turpinājās vēl daudzus gadus līdz pat Einšteina nāvei. Diskusija un ar to saistītās problēmas sīki iztirzātas Endrjū Vaitekera plašajā monogrāfijā «Einšteins, Bors un kvantu dilemma» («Einstein, Bohr and the Ģuantum Dilemma», [201]).

Jauno kvantu mehānikas interpretāciju aizstāvēja lielais ģēniju piecnieks — Bors, Heizenbergs, Pauli, Diraks un Borns (sk. 1. tabulu 31. lpp.). To vēstu­riski pazīst kā kvantu fizikas Kopenhāgenas interpretāciju. Einšteins šajā duelī palika neatzīts vienpatnis, un šobrīd modernajā atomzifikā kvantu fizikas sta­tistiskā interpretācija ir vispārpieņemta, to apstiprina daudzi jo daudzi eksperi­mentāli novērojumi.

Bors, tāpat arī Heizenbergs vēlākajos gados plaši diskutēja par komple­mentaritātes principa filozofiskajām konsekvencēm un nozīmi [12, 68]. Tomēr par konsekventāko komplementaritātes principa vispārinātāju kļuva šveicietis Volfgangs Pauli [103,135]. Viņš, viens no viskritiskāk domājošajiem fiziķiem, postulēja zinātnes un reliģijas komplementaritāti kā divu Lielo Patiesību reprezentāciju, kuras nevis izslēdz, bet papildina viena otru. Šajā kontekstā Pauli uzskatīja, ka savstarpēji papildinās arī pasaules lielās kultū­ras — Rietumu analītiski racionālā un Austrumu intuitīvi mistiskā pasaules uztvere. Pēdējā dzīves posmā viņš cieši sadarbojās ar vienu no analītiskās psiholoģijas pamatlicējiem Kārlu Gustavu Jungu un kopējos pētījumos parā­dīja racionālās un intuitīvās domāšanas, apziņas un bezapziņas komplemen­tāro būtību (sk. [135], 149. lpp., arī 72. eseju).

Komplementaritātes principa dziļāko būtību, kā jau minējām, izsaka Bora formulētais moto — pretmeti papildina viens otru. Tā nebūt nav hēgeliska pretrunu cīņa. Tā ir divu Lielo Patiesību vienība: katra no pusēm ietver dalu no Patiesības, bet tikai to apvienojums — visu Patiesību. Lielās Patiesības aina ir nepilnīga, ja nav pārstāvētas abas puses. Komplementaritātes principam pie­mīt dzi|a filozofiska jēga. Sākotnēji to uztvēra kā jaunu modernās zinātnes pamatprincipu, kā ultramodernās fizikas ideju. Bet drīz vien Nilss Bors, iepa­zinies ar Austrumu filozofiju — it īpaši ceļojuma laikā Japānā —, atklāja, ka šis «jaunais» princips īstenībā ir viens no cilvēces filozofiskās domas vissenāka­jiem vispārinājumiem. Šis filozofiskais vispārinājums vizuāli ietverts senkīniešu Dao reliģiskajā simbolā kā vīrišķā jan un sievišķā iņ pretmetu apvienojums.