Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Bet kas ir nozīme? Līdz ar to mēs nokļūstam pie jaunas tēmas par valodu - pie jautājuma par nozīmēm.

Ja es par kādu priekšmetu apgalvoju, ka tas ir krēsls, es to identificēju. Bet kas ir krēsls? Kā mēs varam aprakstīt, kas ir krēsls? Vienkārši ņemam krēslu un to aprakstām! Tādējādi mēs zinām, kas ir krēsls. Bet kā mēs zinām, ka tas, kas atrodas mūsu priekšā, ir krēsls? Mums tātad ir jābūt krēsla jēdzienam, ja krēslu vēlamies uzskatīt par krēslu. Nekas neiznāks, ja mēs iedomāsimies izmantot krēslu, lai uzzinātu, kas ir krēsls. Vai nu mēs jau zinām, kas ir krēsls, un varam atpazīt krēslā krēslu un atšķirt to no nekrēsliem, vai arī nezinām, kas tas ir. Un tad mēs nevaram izmantot arī nekādu krēslu, lai pēc tā aprakstītu to, kas ir krēsls.

Tomēr, par laimi, mēs jau zinām, kas ir krēsls, jo cilvēki ir izgatavojuši krēslu savām vajadzībām. Mēs jau bieži esam sēdējuši uz krēsla, un, ja kāds saka "Atnes, lūdzu, no blakusistabas krēslu!", mēs varam pareizi izpildīt šo vēlēšanos.

Krēsls tatad ir mebele, uz kuras mes sēžam, tatad tas ir viens no cilvēka darinātajiem priekšmetiem. Tā uzdevums vai funkcija ir kalpot

sēdēšanai. Sēdēšanai var kalpot ari grīda, sega vai spilvens, taču neviens no tiem nav krēsls. Krēsla uzdevums ir ļaut sēdēt uz paaugstinājuma. Tātad mums ir vajadzīgs priekšmets, kas sastāv no kājām un vietas sēdēšanai. Cik kāju ir krēslam? Vismaz viena. Bet cik daudz to vispār var būt? Parasti četras, taču mēs pieļaujam arī piecas vai sešas kājas. Arī divdesmit? Līdz šim vēl neviens nav izveidojis krēslu ar divdesmit kājām. Taču kāju skaits nav izšķirīgais.

Svarīgākā ir vieta sēdēšanai. Mums ir vajadzīga vieta, kas būtu piemērota tam, lai cilvēks uz tās varētu sēdēt. Forma? Tā var būt dažāda, piemēram, apaļa vai trijstūrveidīga, četrstūrveidīga, varbūt pat sešstūrveidīga vai astoņstūrveidīga. Bet septiņstūrveidīga? Sēdvietas stūru skaitam nav nekādas nozīmes. Ja sēdvieta ir tik plata, ka uz tās var nosēsties divi cilvēki, tad mēs vairs nerunājam par krēslu, bet sakām, ka tas ir sols.

Tātad krēsls nodrošina sēdvietu vienai personai. Taču tā ir arī ar ķebli. Kāda ir atšķirība starp tiem? Krēslam ir atzveltne, bet ķeblim tās nav. Un kā ir ar sānu roku balstiem? Krēslam var būt arī roku balsti, taču tas nav obligāti. Pārsvarā krēsliem nav roku atbalstu. Krēsli ar roku balstiem, ja tie ir ērti un tajos var omulīgi iekārtoties - parastajos krēslos mēs tā nevaram iekārtoties, mēs varam uz tiem tikai sēdēt -, tiek dēvēti par atzveltnes krēsliem. Ir vēl arī klubkrēsli, kuriem viss, gan sēdvieta, gan balsti, ir glīti izpolsterēts. Taču var būt arī klubkrēsli bez roku balstiem. Kāpēc tos nesaucam vienkārši par krēsliem? Tāpēc, ka, neskatoties uz roku atbalstu trūkumu, tie noteikti ir klubkrēsli.

Bet kāda atšķirība ir starp krēslu un klubkrēslu? Varbūt ērtums? Parasti klubkrēslam sēdvieta ir zemāka nekā krēslam. Klubkrēslā var atlaisties, lai atpūstos. Bet uz krēsla sēž un lielākoties sēž pie galda, lai ēstu vai strādātu.

Ir arī galdi, kas piemēroti klubkrēsliem, taču tie ir ļoti zemi. Šie galdi aptuveni ir tik augsti, cik augstas parasti ir klubkrēslu sēdvietas. Šai sakarā man rodas izdevība izstāstīt patiesu notikumu.

Studiju laikā, kad es, mainot universitātes, pārcēlos no Ķelnes uz Bohumu, man Bohumas universitātes teritorijā bija jāuzmeklē filosofijas institūts. Universitāte aizņem milzīgas glītas ēkas, kas ar savu ārkārtīgo lielumu ietekmē ikvienu cilvēku. Šajās ēkās ar bezgalīgajām ejām viegli var apmaldīties. To nojauzdami, celtnieki šaurajos gaiteņos vairākās vietās izveidojuši ļoti plašas nišas, kurās var atpūsties. Šajās nišās kādreiz bijuši izvietoti priekšmeti sēdēšanai. Un tagad pie­

vērsīsimies problēmai. Daži priekšmeti nepārprotami bija uzskatāmi par ļoti zemiem krēsliem, jo to forma atgādināja klubkrēslus. (Tiesa, tas jau ir ļoti sarežģīts apraksts!) Līdzās atradās priekšmeti, kurus bija grūti identificēt: uz četrām kājām aptuveni parasta krēsla sēdvietas augstumā bija uzlikta liela kvadrātveida plāksne, uz kuras vienlaikus varēja sēdēt vairāki cilvēki.

Ja pamatojamies uz iepriekš teikto par krēsliem, tad problēma izprotama šādi: normālam galdam šāds priekšmets ir par zemu, bet krēslam par lielu ir sēdvieta. Kas tā ir par mēbeli? Uzreiz tā nebija identificējama, un tāpēc studenti, kas nišā vēlējās atpūsties, klāt-esošajiem jautāja: "Atvainojiet, - vai uz tās var sēdēt?" Ja nišā būtu tikai šādas mēbeles, neviens neko nejautātu. Ikviens domātu, ka tās paredzētas sēdēšanai un apsēstos uz kādas no tām kā uz sola ar pārāk lielu kvadrātveida sēdvietu. Taču citu cilvēku klātbūtnē acīmredzot priekšmets, kas tika uzskatīts par krēslu, no dīvaina sola kļuva par galdu, proti, par zemu galdu, kādu parasti izvieto pie tahtas. Studenti nezināja, ko iesākt, jo jaunībā no vecākiem bija iemācījušies labu uzvedību un saprata, ka uz galda sēdēt nav pieklājīgi. Viņi nezināja, vai uz tā drīkst sēdēt, jo visumā tas bija sava veida sols, vai arī nedrīkst sēdēt, jo tas bija galds.

Pēc lielās studentu revolūcijas studentos izveidojās kritiska at-tieksme pret saviem vecākiem, un viņi vairs neuzdeva minētos izziņas teorijas jautājumus, jo nekautrējās sēdēt uz galdiem.

Bet nu padomāsim, ko filosofisku varam mācīties no šī atgadījuma.

Iepriekš pavisam vienkāršoti mēs sacījām, ka galds ir galds, bet krēsls ir krēsls. Ar to mēs gribējām pateikt, ka krēsls ir priekšmets sēdēšanai, tātad pieder pie sēdekļu grupas un pēc noteiktām pazīmēm atšķiras no citiem sēdekļiem, piemēram, ķebļa, sola, dīvāna, atzveltnes krēsla, kušetes u. tml. Ja mēs šīs pazīmes uzskaitām, tad krēslu grupu varam nošķirt un norobežot no citiem sēdekļiem. Šādu darbību sauc par "definēšanu". Vārds ir cēlies no latīņu valodas un nozīmē "norobežot". Tātad definējot mēs norobežojam vienu jēdzienu no citiem jēdzieniem, piemēram, "krēslu" no "atzveltnes krēsla".

Ja mums ir nepārprotama definīcija, mēs varam pievērsties priekšmetiem un pārbaudīt, vai tiem piemīt pazīmes, kas minētas definī­cijā. Pēc tam kādu no šiem priekšmetiem mēs varam uzskatīt par krēslu.

Bet nu aplūkosim piemēru par galdu manā stāstījumā. Studentiem bija grūti izšķilties. Viņi nebija droši, vai attiecīgais priekšmets ir krēsls vai mēbele sēdēšanai, jo kājas tam bija īsākas nekā parastam galdam. Turklāt studenti meklēja vietu, kur pasēdēt. Tāpēc zemie galdi viņus vedināja uz sēdēšanu, gluži tāpat kā uz to var vedināt palodze, ja vien cilvēks ir diezgan noguris.

Galds ir galds. Taču galdam plates augstums ir atšķirīgs. Ja es kā galda izmantotājs sēžu uz grīdas, tad galda platei ir jābūt ļoti zemai, it kā es sēdētu uz parasta krēsla.

Galds un krēsls ir priekšmeti, kurus mēs, cilvēki, esam darinājuši savām vajadzībām. Bez mums, cilvēkiem, šo priekšmetu nebūtu. Tā kā priekšmetus esam izgatavojuši pēc savām vēlmēm, tad mēs, ja vien gribam, varam tos arī mainīt. Mēs varam noņemt krēslam atzveltni un pārveidot to par ķebli. Maziem bērniem bieži vien rodas ideja parastu galdu pārklāt ar segu un izmantot par alu vai mājām.

Ja mēs sēžam uz galda, tad izmantojam to kā priekšmetu sēdēšanai, tātad izmantojam galdu neatbilstīgi tā mērķim, jo galda īstais mērķis ir būt par dažādu lietu novietni, turklāt salīdzinājumā ar zemi tā atrodas augstāk. Ēdot mēs nevēlamies ņemt ēdienus no grīdas, tas būtu neērti, un tāpēc mēs esam izgudrojuši galdu.