Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Mazulis var izveidot priekšstatu par koka klucīti, jo var satvert šo klucīti, apskatīt, nolaizīt u. tml. Mēs visu mūžu nepaliekam mazuļi, mēs iemācāmies iet un skriet un līdz ar to varam iepazīt pasauli tiktāl, ciktāl iespējam tajā pārvietoties.

Faktiski mūsu ģeogrāfiskās zināšanas sākotnēji, piemēram, antīkajā pasaulē, ir bijušas ļoti ierobežotas. Piemēram, grieķi pazina Vidusjūru

un tai piegulošās zemes, jo tirgojās ar šo zemju iedzīvotājiem. Viņi iedomājās Zemi kā plakanu ripu, pār kuru paceļas velve, proti, debesu velve. Pa šo velvi slīd Saule, no rītiem austot austrumos, bet vakaros norietot rietumos.

Tieši to arī mēs redzam. Naktīs ir redzamas zvaigznes. Mazie gaismekļi parādās tikai pēc Saules rieta. Ja palūkojamies vērīgāk, tad pamanām, ka šī debesu velve ar zvaigznēm arī kustas.

Kā to visu varētu izskaidrot? Iesākumā pieņēma, ka Saule, kas aust katru rītu, ir viena un tā pati. Pavisam droši to nevarēja apgalvot, jo Saule ir pārāk spoža un grūti novērojama. Taču, redzot Mēness nemainīgos laukumus, varēja pārliecinoši teikt, ka tas ir viens un tas pats debesu ķermenis, kaut arī maina savu izskatu - no jauna mēness un pusmēness līdz pilnmēnesim.

Ja cilvēks ir pārliecināts, ka tā ir viena un tā pati Saule, kas no rītiem uzlec austrumos, bet vakaros rietumos noriet, tad, dabiski, rodas jautājums, kā Saule pa nakti nokļūst atpakaļ pacelšanās punktā. Tā nepārvietojas pa debess velvi, jo tad to varētu redzēt. Tātad Saulei jāpārvietojas zem Zemes. Tai ir, tā sakot, jāšķērso pazemes valsts. Varētu būt arī tā, ka Zeme kā plakana ripa lidinās telpā un Saule riņķo ap šo ripu - parādās te virspusē, te apakšpusē. Tā tas viss agrāk tika skaidrots, taču mūsdienās šādi skaidrojumi tiek uzskatīti par nepareiziem.

Kāpēc cilvēki ir izvirzījuši šādus nepareizus skaidrojumus? Vai viņi bija muļķi? Protams, ne! Nepareizs priekšstats par pasauli nepavisam nav muļķības zīme, tā ir nezināšanas zīme.

Arī nepareiza teorija var būt gudri izdomāta. Ja es dodos projām no Zemes un uzlūkoju to no Mēness, patiešām nav grūti pateikt, ka Zeme ir lode. Bet, ja es pazīstu tikai daļiņu no Zemes un nevaru uztvert Zemes izliekumu, jo man nav iespējams lidot, tad par milzīgu cilvēka prāta panākumu uzskatāma nedaudzos novērojumos, pārdomās un secinājumos gūtā atziņa, ka Zeme ir lodveidīga.

Šādu panākumu jau antīkajā pasaulē sasniedza grieķi. Relatīvi precīzu Zemes apkārtmēru noteica Erastotens, kas dzīvoja 3. gadsimtā pirms mūsu ēras (pirms Kr.).

Turpmāk es gribu pastāstīt, kā mēs kopš antīkās pasaules laikiem soli pa solim esam attīstījuši savus priekšstatus par pasaules lielumu. Turklāt atklājies, ka cilvēki vienmēr domājuši loģiski un līdz ar to bijuši spiesti attīstīt savus uzskatus par pasauli.

Pieņemsim, ka Zeme ir ripa. Ja es zinu nogriezni AB uz šīs ripas, es varētu konstatēt to, kādā leņķī punktos A un B ir redzama Saule. Šādi es varētu noteikt attālumu līdz Saulei, proti:

Lai izveidotu priekšstatu par mūsu spēju domāt, der atsaukt atmiņā to, kā Erastotens izzināja Zemes apkārtmēru. Atgādināšu, ka grieķi ļoti intensīvi nodarbojās ar matemātiku un ģeometriju, it īpaši viņi bija izpētījuši trijstūra malu un to garumu attiecības. Tam bija svarīga nozīme. Ja zina trijstūra vienas malas garumu un leņķus ar abām pārējām malām, tad var izveidot trijstūri.

Ja es pieņemu, ka Saule atrodas ļoti talu un Zeme ir lode, man rodas pārdomas:

Ja punktā A uz Zemes Saule atrodas zenītā, tad perpendikulāri iedzīts mietiņš nemet nekādu ēnu, jo Saule atrodas tieši virs tā. Turpretim punktā B Saule spīd uz mietiņu no sāniem, un tas met ēnu.

Zinot šo atšķirīgo leņķi, var ap­rēķināt Zemes apkārtmēru. Šis leņķis attiecas pret visu riņķi tāpat kā nogrieznis AB pret visu Zemes apkārtmēru.

Izmantojot ēnas mērījumus divās vietās - Aleksandrijā un Asuānā (abas pilsētas viena no otras Ēģiptē gandrīz vai precīzi ir izvietojušās ziemeļu - dienvidu virzienā), Erastotens samērā pareizi noteica Zemes apkārtmēru. Noteiktais apkārtmērs bija tikai par 300 km mazāks. Šī kļūda salīdzinājumā ar 40 000 km ir mazāka par vienu procentu. Tādējādi Erastotens pārdomās secināja, ka Zemei ir jābūt lodveidīgai.

Bet kā tālāk attīstījās debesu izzināšana? Mēs redzam, ka Saule paceļas virs horizonta, virzās pāri debesīm un noriet. Iesākumā šī novērotā kustība tika uzskatīta par patiesu, vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēki nespēj uztvert Zemes kustību. Nebija neviena, kam Zemes kustēšanās dēļ reibtu galva.

Pamatojoties uz pieredzi, cilvēki iesākumā, dabiski, domāja, ka Saule riņķo ap Zemi, ka arī Mēness riņķo ap Zemi un to pašu dara zvaigznes. Šī ģeocentriskā (gr. vai. gē-zeme) pasaules aina nemainījās ļoti ilgi. Vēsturē tā tiek dēvēta par Ptolemaja sistēmu. Tikai 16. gadsimtā to apšaubīja poļu astronoms Nikolajs Koperniks un aizstāja ar heliocentrisko (gr. vai. hēlios - saule) sistēmu. Ptolemajs ir antīkās pasaules astronoms, kas ģeocentriskajai sistēmai piešķīra galīgo formu. Kāpēc šī sistēma varēja saglabāties tik ilgi? Tam ir vairāki cēloņi.

1. Tā nebija pretrunā ar mūsu ikdienas pieredzi par Saules, Mēness un zvaigžņu lēktu un rietu.

2. Saskaņā ar šo sistēmu labi varēja noteikt debesu spīdekļu nākamo atrašanās vietu, un tas bija visnotaļ svarīgi. Vajadzēja taču precīzi noteikt kalendāra gadu un gadalaikus. Tas bija nepieciešams lauksaimniecībā, lai laukus varētu apstrādāt īstajā laikā.

3. Ģeocentriskā sistēma bija ļoti labi savienojama ar kristīgo reliģiju. Šī reliģija skaidro pasaules vēsturi kā dramatisku izrādi ar cilvēku grēkā krišanu, sodīšanu un atpestīšanu. Dievs speciāli sūta savu dēlu uz Zemi, lai palīdzētu cilvēkiem. Un tad ir labi, ja Zeme kā šī teātra skatuve atrodas pasaules vidū. Tāpēc kristīgā baznīca ilgu laiku vērsās pret Kopernika sistēmu.

Aplūkosim tuvāk pirmo un otro cēloni. Mūsu mērķim jautājumā par cilvēku zināšanu izcelsmi tie ir svarīgāki.

Ja mani maņu orgāni nespēj sniegt pareizās izziņas, tad pareizais uzskats ir jāiegūst kā detektīvam pārdomās. Detektīvs nerod atrisi-nājumu notikuma vietā, viņš atklāj lietas būtību, pētot un analizējot pēdas. Turklāt dažas pēdas iesākumā var maldināt, kā jau tas zināms no detektīvromāniem, jo pēdas var būt daudznozīmīgas.

Ja maņu orgāni nespēj izskaidrot, ka Zeme kustas, tad man šī kustība jāizvedina no netiešiem pierādījumiem, kā to arī dara detektīvs.

Detektīvstāstos detektīvs tiek pieaicināts tad, kad noziegums vai kāds gadījums, kas arī jānoskaidro, jau ir noticis. Detektīvs notikušajam tuvojas no malas, t. i., viņš virspusīgi zina, kas ir noticis, vai - precīzāk - viņš zina, ka kaut kas ir noticis, un nu viņam no esošajām pēdām jārekonstruē notikušais un jāatrod vaininieks.

Līdzīgā stāvoklī atrodas cilvēki, ja viņi vēlas izzināt pasauli. Viņi nebija klāt, kad tika radīta pasaule vai kad tā radās, viņi atrodas uz planētas un viņiem jāmēģina izdibināt, kuri debesu ķermeņi, ieskaitot Zemi, kustas.

Ja sākumā cilvēki nav atraduši atbilstīgo aprakstu tam, ko viņi redz, tad izskaidrojums ir vienkāršs. Nedz mēs esam muļķi, nedz mūsu maņu orgāni ir mānīgi. Mēs tikai paši neesam pārdzīvojuši notikušo, un mums tas ir jārekonstruē.