Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Filosofs Hēgelis šo atzinumu savā dialektiskajā domāšanā ir padarījis auglīgu. Dialektikā atrodas dialogs. Dialogs norisinās starp vairākām personām un rada rezultātu, kas atšķiras no izejas punkta. Tāpēc, pēc Hēgeļa domām, mūsu zinātnisko un filosofisko attīstību

var skaidrot kā procesu, kurā visi dalībnieki savieno savas īpašās un atsevišķās atziņas, novērtē tās un beigu beigās izveido kopīgo apgal­vojumu. Ikviens ir devis kaut ko svarīgu, gluži vienalga, vai viņš, tāpat kā gadījumā ar ziloni, ir novērtējis snuķi, asti vai ziloņa "plāceni".

No aklo cilvēku stāvokļa un viņu iespējām var izsecināt vēl kaut ko svarīgu. Pasaules izzināšanā mūsu iespaidiem nav izšķiroša nozīme, tā nav arī mūsu jutekļiem. Aklajiem nav redzes spēju, tomēr viņi var izveidot jēdzienu par ziloni, ja rīkojas metodiski; pat viens aklais varētu aptaustīt ziloni, ja vien viņam būtu pietiekami daudz laika.

Manas zināšanas par šīs pasaules lietām tātad rodas no pieredzes, no tās izmantošanas. Tas nozīmē, ka es nezinu par lietām visu, es zinu tikai to, ko esmu radis pieredzē. Pieredze var būt manis paša - personiska pieredze, tomēr lielākoties tā ir citu pieredze, ko iegūstu mutiskā vai rakstiskā veidā, piemēram, mācību grāmatās. Grāmatās ir tas, ko uzskatām par zināšanas vērtu vai jau esam zinājuši grāmatas sarakstīšanas laikā. Bieži vien vecās mācību grāmatās ir apgalvojumi, ko patlaban vairs neatzīstam par patiesiem. Tas nozīmē, ka mūsu zināšanas par pasauli agrāk bijušas nepilnīgas. Arī patlaban tās vēl ir nepilnīgas, un tāpēc cilvēku sabiedrība ir uzticējusi tik daudziem pētniekiem un zinātniekiem izvērtēt un pilnveidot esošās zināšanas.

Mūsu zināšanas, lai cik tālu tās ari esam attīstījuši, ir nepilnīgas. Mēs nezinām, kas no tā, ko uzskatām par patiesu, īstenībā ir nepatiess. Kāpēc mūsu zināšanas ir nepilnīgas? Uz šo jautājumu daudziem cilvēkiem ir gatava atbilde: cilvēks pats ir nepilnīga būtne, viņa izziņas spējas ir ierobežotas, un tāpēc viņš nekad neiegūs patiesās zināšanas.

Šādas visaptverošas šaubas ir nesaprātīgas, jo tās nav pārdomātas. Daudz ko mēs noteikti pārzinām. Mēs, piemēram, zinām, ka eksistējam. Filosofs Dekarts vienīgi šo atziņu uzskatīja par neapšaubāmu, mēģi-nādams apšaubīt visu pārējo - pasaules eksistenci, kas varētu būt sapnis, savas domāšanas spējas, jo ir iespējama kļūdīšanās, utt.

Pat ja būtu jāatzīst, ka man galvā ir tikai blēņas, proti, bezjēdzīgas un aplamas domas, visnotaļ droši un neatspēkojami es varu apgalvot: es esmu tas, kas rada šis aplamās domas. Tātad es eksistēju.

Šī atziņa neko daudz vēl nedod, un arī Dekarts neko daudz ar to nevarēja uzsākt. Gribēdams gūt skaidrību, pamatojoties uz pasaules eksistenci, filosofs apgalvoja: tā kā Dievs, kura eksistenci viņš atzina, ir labs Dievs, tad tas nevar vēlēties, lai cilvēki kļūdās, un tāpēc tas rūpējas, lai mēs spētu izzināt patiesību.

Tā nav pārliecinoša argumentācija, jo fakts par to, ka mēs kļūdāmies, saglabājas. Tāpēc mēs meklējam kādu līdzekli, kas novērstu mūsu kļūdu. Vispirms pakavēsimies pie Dekarta atziņas: es eksistēju, tātad man ir apziņa. Vai ari: es domāju par kaut ko, tātad es esmu.

Tas nozīmē: par sevi pašu zinot, ka es eksistēju, jo par kaut ko domāju, es zinu vēl kaut ko, proti, to, ko es tieši domāju. Es eksistēju, taču eksistē ari domas kā manas domas. Es, piemēram, varu domāt par spārnotu zirgu, proti, par grieķu mitoloģijas dzīvnieku Pegazu, es varu iedomāties kentaurus vai - mūsdienās tas ir vairāk saprotams - Volta Disneja fantāzijas tēlus, kaut arī zinu, ka šīe tēli ir izdomāti, t.-U īstenībā neeksistē. Taču es varu atšķirt Mikijpeli no Gūfija. Gūfijs ii-Gurijs, nevis Mikijpele. To es varu izteikt arī šādi: a ir a, nevis b.

Es nevaru apšaubīt to, ka a ir a un a nav b. Es varu teikt arī tā: šis tēls vai nu ir Gūfijs, vai arī nav Gūfijs. Vai nu a, vai arī ne-a. Trešais, kas nebūtu nedz a, nedz ne-a, nepastāv.

Nevar apšaubīt atziņas "a ir a" pareizību. To var izteikt arī citādi: ja es saku a, tad arī domāju a. Ja es saku a, bet domāju b, proti, ne-a, tad neviens cilvēks nevar mani saprast. Ja viņam ir aizdomas, ka es, teikdams

a, tomēr domāju ne-a vai nemaz nezinu, ko gribu pateikt, tad viņš man jautās, kas ir noticis un vai es tiešām vēlos kaut ko teikt.

Lai mēs varētu sarunāties cits ar citu, pastāv cilvēku komunikācijas nosacījums, ko filosofijā sauc par identitātes aksiomu. Aksioma nozīmē «prasība». Ja kāds neizpilda prasību par savu izteikumu identitāti, viņu neviens nevar saprast.

Var izvirzīt trīs šādas aksiomas, proti, prasības. Par tām jau esam runājuši.

1. Identitātes aksioma.

Tas nozīmē: a ir a. Ja es saku a, tad es arī domāju a.

2. Pretrunas nepieļaujamības aksioma.

a nav ne-a. Ja es apgalvoju pretējo - a ir arī ne-a, ikviens sarunas biedrs man jautās, ko gan es īsti domāju ar a vai ne-a, jo abi kopā būtu pretruna.

3. Aksioma par izslēgto trešo.

Es varu apgalvot, ka eksistē a vai arī ne-a, taču es nevaru runāt par trešo, kas eksistē starp a un ne-a. Visam, kas nav a, jābūt ne-a, tas var būt

b, c, d, e … utt., jo tie visi ir ne-a.

Šīs prasības sauc par aksiomām tāpēc, ka tās ir priekšnosacījumi iespējai runāt par lietām. Tas nozīmē:

a) runājot man jāievēro minētie noteikumi, lai citi cilvēki varētu mani saprast,

b) visas lietas, ko es iedomājos, - nereālās, piemēram, izfantazētās, un reālās, piemēram, īstās būtnes vai jebkuru priekšmetu, - var ie-domāties, tikai pamatojoties uz šiem noteikumiem.

Visas trīs aksiomas attiecas gan uz iedomātām, gan uz reālām lietām. Tā ir svarīga atziņa. Taču tā neattiecas tikai uz atsevišķu lietu, tā ir atziņa par lietas izziņas iespējamību.

Šī vispārīgā lietas izziņa rodas no mūsu apiešanās ar lietām. Pasauli mēs pārdzīvojam telpiski, un tas nozīmē, ka mēs esam būtnes, kas šajā telpiskajā pasaulē ieņem noteiktu vietu. Mēs nevaram vienlaikus atrasties dažādās vietās. Protams, mēs varam iedomāties, ka atrodamies kādā citā vietā, bet ne jau par to ir runa. Mēs nevaram iedomāties, ka mēs ar savu

ķermeni vienlaikus atrodamies divās dažādās vietās. >

No tā izriet, ka par visu, lai arī ko mēs iedomātos kā priekšmetu, mums jādomā telpiski un vienlaikus kā par kaut ko tādu, ko nosaka arī laiks. Es iedomājos kādu priekšmetu noteiktā vietā un brīdī, kurā veidoju priekšstatu par to. Šis brīdis ir tagadne, proti, tas, ko domājam, sakot «tagad». Priekšmets tātad pašlaik ir punktā A, bet pēc tam tas pārvietojas uz punktu B, un tas ilgst noteiktu laika sprīdi. Kad priekšmets ir nokļuvis punktā B, tas vairs neatrodas punktā A.

Visu pastāvošo mēs iedomājamies kā kaut ko telpisku un laicisku, jo paši eksistējam telpā un laikā. Aptaustot ar rokām kāju, ar vienu sava ķermeņa daļu jūtam citu, un to, ko darām, mēs vienlaikus varam redzēt un tāpēc arī zinām, kur atrodas mūsu kāja. Taču arī tad, ja aiztaisām acis, mēs zinām, kādā stāvoklī ir mūsu kāja. Mūsu rokas atrod kāju arī tad, ja uz to neskatāmies.

Zināšanas par sevi kā par ķermenisku būtni ir visas izziņas sākum­punkts. Mēs izpētām ķermeņus, kas atrodas ārpus mūsu ķermeņa, un orgāni, ar kuriem uztveram ārējo pasauli, ir mūsu maņu orgāni.