Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Visi cilvēka darinātie priekšmeti kalpo noteiktam mērķim. Nosaucot lietas, mēs saistām nosaukumus ar priekšstatu par šo lietu mērķi. Tātad vārdam "krēsls" ir noteikta nozīme, proti, krēsls ir sēdeklis ar atzveltni. To mēs dēvējam par "jēdzienu". Ja mums ir jēdziens par kādu priekšmetu, mēs līdz ar to domājam, ka zinām, kas tas ir, piemēram, krēsls vai galds. Ja mēs priekšmetu nepazīstam, nespējam identificēt, tad dēvējam to tikai par lietu. "Pasniedziet, lūdzu, man to lietu!" mēs visai bieži sakām, ar pirkstu norādīdami uz iedomāto priekšmetu. Var gadīties, ka uzrunātais cilvēks mums pajautā: "Vai jūs domājāt āmuru? Ak tā, to tur, tās ir knaibles." Un līdz ar to viņš norāda uz lietu. Mēs ļaujam paskaidrot sev par nepazīstamo lietu un nosaukt tās apzīmējumu.

Ja tas tā notiek, mēs apjēdzam, kas šī lieta ir. To mēs dēvējam par "jēdzienu". Ja mums ir jēdziens par kādu lietu, tas nozīmē, ka mēs zinām, kas ir šī lieta.

Kāpēc mēs esam izvēlējušies vārdu "jēdziens"? Tas ir atvasināts no vārda "apjēgt", tātad apzīmē kaut ko apjēgtu. Ar jēdzienu mēs saprotam priekšmeta izpratni domās un valodā, proti, pareizu tā nosaukšanu.

Skaidrojums ir vienkāršs: pirms vēl cilvēki prata runāt, viņi uztvēra īstenības lietas. Mazulis vēlas visu satvert un paņemt mutē. Tas ir pirmais pieredzes iegūšanas veids. Kādu pieredzi gan var gūt, satverot kādu priekšmetu? Var noteikt tā lielumu, svaru, virsmas īpašības (raupjš, gluds, mīksts, ciets, auksts, silts u. tml.), var pārbaudīt tā cietību, lo-kanību, atsevišķo daļu īpašības.

Tātad, tverot kādu priekšmetu savām rokām, mēs patiešām varam izveidot par to jēdzienu. Ja mūsu rīcībā ir attīstīta valoda, tad varam pavēstīt citiem cilvēkiem par savu pieredzi, varam pateikt, kāds ir attiecīgais priekšmets, un citiem vairs tas nav obligāti jāņem savās rokās, lai izveidotu par to jēdzienu.

Priekšmeta valodiskais apraksts var aizstāt tā fizisko satveršanu ar rokām. Pastāvot iespējai uztvert priekšmetus ar valodas palīdzību, mēs varam attālināties no priekšmetiem - tātad runāt arī par priekš-metiem, kuri attiecīgajā mirklī nav tuvumā. Tātad, pateicoties valodai, atsevišķās situācijās, par kurām runājam, mēs esam neatkarīgāki.

Taču vārdā "tvert"aizvien vēl slēpjas atgādinājums par mūsu sākotnējo pasaules uztveres veidu. Mūsos aizvien vēl uztvere saistās ar tveršanu. Mums niez rokas satvert lietas, kuras mēs redzam. Ne jau velti visos muzejos un izstāžu zālēs stāv uzraksts: lūdzu, neaiztieciet ar rokām!

Gūt pareizu jēdzienu par kādu lietu nozīmē, ka mēs zinām, kas ir šī lieta, un spējam to atbilstoši nosaukt. Ja es zinu, kas ir krēsls, tad varu izpētīt, vai kāds priekšmets ir vai nav krēsls.

Mūsu mērķis ir iegūt pareizu jēdzienu par visām lietām. Taču tas nepavisam nav vienkārši. Par visiem pašu darinātiem priekšmetiem jēdzieni mums ir skaidri zināmi, jo esam šos priekšmetus radījuši noteiktiem mērķiem. Krēsls tātad ir mēbele sēdēšanai, un tas domāts nevis ziloņiem, bet mums - cilvēkiem.

Bet kā ir ar lietām, ko neesam paši radījuši? Bībeles nostāstā par radīšanu tiek vēstīts, ka pasauli radījis Dievs, pašās beigās izveidojot

ari cilvēku. Cilvēkam - sākumā tas bija viens vienīgs cilvēks, proti, Ādams - vajadzēja aplūkot Dieva darbu un nosaukt radītās lietas. Šis mīts ļoti labi apraksta mūsu stāvokli pasaulē, kuru neesam radījuši, bet kuru vēlamies iepazīt.

Šeit rodas jauns un svarīgs filosofisks jautājums: kā mēs, cilvēki, esam nokļuvuši līdz pasaules iepazīšanai, proti, kā rodas mūsu zināšanas? Tā ir nākamās nodaļas tēma.

Ja gribam veiksmīgi atbildēt uz šo jautājumu, tad vislabāk rīkosimies tāpat, kā atbildot uz abiem iepriekšējiem jautājumiem (sk. I un II nod.). Iesākumā pajautāsim, kā zināšanas iegūst atsevišķs cilvēks. Atbilde ir vienkārša. Zināšanas viņam iemāca citi cilvēki. Paši pirmie, protams, ir vecāki, kas nepagurdami cenšas atbildēt uz savu bērnu nemitīgajiem "kāpēc?". Tā kā vecāki visu nezina un viņiem nav arī laika sniegt saviem bērniem zināšanas, tad viņi sūta bērnus skolā. Tur ir skolotāji, kurus tā sauc tāpēc, ka viņu pienākums ir sniegt skolēniem zināšanas. Iesākumā bērni tic visam, ko skolotājs saka, gluži tāpat kā iepriekš ir ticējuši vecākiem. Bieži vien bērni ir pārsteigti, kad konstatē, ka skolotājs pateicis kaut ko nepareizi. Taču pēc kāda laika viņi apjauš, ka skolotājs nepavisam nezina visu, ka arī skolotājam ir ierobežotas zināšanas un šaubu gadījumos viņš atsaucas uz grāmatām.

Tātad zināšanas atrodas grāmatās. Grāmatas ir sarakstījuši cilvēki. Līdz ar to mēs atkal atgriežamies pie sākotnējā jautājuma, jo līdz šim esam tikai aprakstījuši, kā zināšanas tiek nodotas tālāk, neminot, kā tās rodas.

Iesākumā mēs varam ļoti vienkārši aprakstīt, kā nokļūstam pie zināšanām. Iepriekšējā nodaļā mēs runājām par apjēgsmi kā par darbību un par jēdzienu, proti, par to, ko zinām par kādu lietu, priekšmetu, ja pietiekami ilgi to esam izpētījuši ar savām rokām, ja esam to aptaustījuši. Iepriekšējā nodaļā mēs teicām, ka apgūt zināšanas par to, kas ir lieta, nozīmē apgūt jēdzienu par šo lietu.

Mēs redzam priekšmetu, un mums ir priekšstats par to. Lai priekšmets ārējā izskata ziņā neradītu priekšstatu tikai par tā vienu pusi, mēs cenšamies aplūkot to no visām pusēm. Ja tas ir mazs, mēs to grozām rokās; ja tas ir pārāk liels un smags, tad mēs apejam tam apkārt. Ja māju aplūkojam tikai no vienas puses, mēs iegūstam nepilnīgu tēlu. Ir, piemēram, mājas, kas no vienas puses izskatās pēc pilīm, bet no otras - pēc nabadzīgām būdām. Tāpēc, lai gūtu priekšstatu par māju kopumā, mums tā jāapskata no visām pusēm. Taču mums ir arī jāieiet mājā iekšā. Var gadīties, ka mājai ir tikai ārējie mūri un iekšpusē nav nekāda iedalījuma, nav sienu un griestu. Māja varētu būt sava veida dekorācija, kam tikai jārada mājas šķietamība.

Tas, ko varam uztvert ar acīm, ir tikai skatiens no noteikta punkta, nevis pati lieta. Mums tātad ir jāpilnveido savi uztvērumi, papildinot redzes iespaidus ar sajūtās uztverto. Es, piemēram, varu nepamanīt, vai siena ir no akmens vai papes, jo tā ir pārklāta ar tapetēm. Tāpēc es pieklaudzinu pie tās. No skaņas un materiāla pretestības es varu uzzināt, vai siena ir bieza vai plāna, vai tā ir no akmens vai papes.

Cits piemērs: skatoties uguns liesmās no tālienes, es nevaru sajust, ka tās ir karstas. Siltums jūtams uz ādas, un, ja esmu neuzmanīgs un iebāžu roku liesmās, tad sāpīgi konstatēju, cik karsta ir uguns.

Ir kāds indiešu nostāsts par maharadžu, kas licis aklajiem aptaustīt ziloni. Katrs no tiem taustījis citu dzīvnieka daļu, un maharadža uzjautrinājies, kā aklie strīdas un plēšas savā starpā, jo ikviens aprakstījis ziloni citādi. Kāds nezināms karikatūrists asprātīgi attēlojis šo situāciju.

Ja padomāsim par šo zīmējumu, jāatzīst, ka tajā attēlota zinātniskās pieredzes situācija. Aklie ir cilvēki, kuriem ierobežoto jušanas spēju dēļ nav iespējams redzēt īstenību tādu, kāda tā ir. Taču aklajiem nav jābūt muļķiem. Ja viņi vienotos, tad, aptaustītu ziloni kopīgi, katrs veicot savu uzdevumu, un galu galā izveidotu pareizu aprakstu. Ikviens no aklajiem atzītu, ka aptaustījis veselā daļu. Viņa «patiesība» būtu nepilnīgs, tikai daļējs apgalvojums. īstenā patiesība ir veselais.