Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Cilvēkiem bija jāpakļaujas šīm atšķirīgajām dzīves telpām, un tāpēc viņi radīja arī atšķirīgu lietu apzīmējumus. Vieniem bija jārod no-saukumi dažādiem mūžameža augiem un dzīvniekiem, stepes iemītniekiem jāatšķir visdažādākie zāļu paveidi, eskimosiem — vis-dažādākās sniega un ledus formas.

Tādējādi atšķirīgām valodām ir atšķirīgs vārdu krājums. Tautas, kas audzējušas zirgus, pazīst dažādus nosaukumus atšķirīgām zirgu sugām, atšķirīgām dzīvnieku ķermeņa daļām utt., turpretim citas tos nepazīst. Tātad tas, par ko kāds runā un kas viņu nodarbina, ir atkarīgs no tā, kādā apkārtnē un kā viņš dzīvo, piemēram, no tā, vai viņš ir zemkopis vai lopkopis.

Cilvēki, kuri dzivo noteiktā vietā un savā kopdzīvē dara daudz ko kopīgu, proti, kuru dzīves apstākļi ir vienādi vai līdzīgi, visbiežāk runā kopīgā valodā.

Protams, pastāv arī lietas, kas ir kopīgas visiem cilvēkiem, piemēram: visi cilvēki piedzimst kā bezpalīdzīgas būtnes, mācās staigāt, vecāki viņus pamāca, visu dzīvi viņiem jārūpējas par iztiku, apģērbu, lai pasargātu sevi no negaisa utt., un kādu dienu visiem ir jāmirst. Tātad mēs varam pieņemt, ka šīs problēmas cilvēki ietver vārdos visdažā-dākajās valodās, un tāpēc visās valodās ir apzīmējumi tēvam un mātei, ēšanai un dzeršanai, izsalkumam un slāpēm, siltajam un aukstajam, dzīvei un nāvei utt.

Valodnieki pamatojas uz to, ka cilvēki jau sen ir runājuši cits ar ci­tu -jau tad, kad vēl nebija izklīduši dzīvot pa visu Zemi. Tāpēc viņi mēģina no mūsdienu valodām izvedināt sava veida pirmvalodu. Tas nav tik vienkārši, jo mūsdienu valodās apzīmējumi vairs neskan vienādi, tieši otrādi - lielākoties tie skan ļoti atšķirīgi, vienīgi valodās, kurām ir tuva radniecība, vārdi ir līdzīgi.

Tā, piemēram, angļu vārdi ''father" un "mother" skan visai līdzīgi vācu vārdiem "Vater" un "Mutter". Tomēr mums ir vajadzīga vārdnīca, lai noskaidrotu, kādam mūsu valodas vārdam atbilst svešas valodas vārda nozīme. "Vater" un "father" ir vienkāršs piemērs. Tāpēc izvēlē-simies kaut ko grūtāku - vārdu "Schublade". Paskatīsimies, kas tam atbilst franču valodā. Šis vārds ir "tiroir", kas atvasināts no darbības vārda "tirer" - "vilkt". Mēs tātad šo priekšmetu dēvējam par "Schubla-de", bet franči saka "tiroir". Mēs tātad domājam par vienu un to pašu priekšmetu, bet franciski (tāpat kā latviski "atvilktne". Tulk.) tas darināts no atvilkšanas jēdziena, turpretim vācu valodā par valodiskā ap-zīmējuma tēlu tiek izmantota iebīdīšanas kustība (schieben - bīdīt, stumt).

Vai franči vairāk mēdz atvilkt atvilktnes, bet vācieši tur tās aizslēgtas? Protams, ne. Abiem, gan vācietim, gan francūzim, ir jāvelk, lai izvilktu atvilktni, un jāstumj, ja tie vēlas to aizslēgt. Bet kurš apzīmējums ir pareizais? Vai - kurš ir labāks?

Šiem jautājumiem nav jēgas. Gan "Schublade", gan "tiroir", gan "atvilktne" ir priekšmets, kas jāizvelk, piemēram, no kumodes vai galda. Un tad atvilktnē var kaut ko ievietot un pēc tam to atkal atbīdīt atpakaļ. Tieši šai nolūkā mums ir vajadzīgas atvilktnes, proti, lai saliktu tajās priekšmetus, kuri atrodas visapkārt un traucē, kuri varbūt ir plīstoši un kurus jāsargā, kuri parasti apput, kuri citiem nav jāredz utt.

Ar "vilkšanu", proti, "bīdišanu", mēs aprakstām vienu savas darbības daļu. Taču līdz ar to otru daļu mēs neizslēdzam. Mēs labi zinām, ko visu ar atvilktni var darīt. Mums ir priekšstats par to, kādam nolūkam atvilktne ir derīga, proti, kāda ir tās funkcija, un priekšmeta apzīmējumam pietiek ar vienu mūsu darbības daļas nosaukumu.

"Schublade" un "tiroir" tātad apzīmē vienu un to pašu priekšmetu, kaut gan to pamatā sākotnēji ir atšķirīgi priekšstati. Viena un tā paša priekšmeta apzīmēšanai atšķirīgās valodās mēs esam minējuši dažādi skanošus vārdus. Vārdi ir atšķirīgi nosaukumi, kurus atsevišķās valodās izmanto pasaulē esošu priekšmetu apzīmēšanai. Turklāt nav neviena pareizā vai nepareizā vārda, visi vārdi vienlīdz labi ir izmantojami apzīmēšanai.

Atgriezīsimies vēlreiz pie mūsu pārdomu sākotnējā piemēra. "Trotuārs" un "ietve" ir vienlīdz piemēroti tam, lai apzīmētu gājēju ceļu. Atšķirīgu valodu vārdiem, kas var skanēt pavisam atšķirīgi un kas radušies pilnīgi dažādi, var būt viena un tā pati nozīme. Ja tas ir tā, tad varam tulkot no vienas valodas otrā. Taču šai nolūkā mums ir vajadzīga vārdnīca, kurā norādīts, kādi svešās valodas vārdi savās nozīmēs atbilst mūsu pašu valodas vārdiem.

Šeit mēs sastopamies ar jaunu jautājumu - ar jautājumu par nozīmes izcelsmi. Mūsu izpēti mēs sākām ar jautājumu «Kā radušies vārdi?» un iztirzājām vārdu skanisko veidojumu. "Trotuārs" un "ietve" kā vārdi skan pavisam atšķirīgi un tomēr apzīmē vienu un to pašu priekšmetu - gājēju ceļu, kas ielu malās paredzēts kājāmgājējiem.

Pirms pievēršamies jautājumam par nozīmi, paturēsim prātā līdzšinējo pārdomu rezultātus.

Mēs, cilvēki, esam izveidojuši valodu, mēs esam vienojušies apzī­mēt mūs aptverošās lietas ar atšķirīgiem vārdiem. Bet kā gan mēs to izdarījām bez valodas? Pavisam vienkārši! Tā vēl joprojām vecāki izturas pret saviem bērniem, kad māca viņus runāt: viņi parāda bērnam priekš­metu un pasaka vārdu, piemēram, "auto", "vau-vau" u. tml. Tādējādi valoda tiek nodota tālāk, taču šādi tā arī ir radusies. Pirmcilvēki izdvesa dažādas skaņas, piemēram, "bubu", "baba" vai arī ko sarežģītāku. Šīm skaņām attīstoties, bija jāvienojas par to saistījumu ar noteiktu nozīmi.

Lai varētu par kaut ko vienoties, cilvēkiem bija jāsapulcējas. Latī­niski "sapulcēties" ir convenire. Tāpēc arī vienošanos mēs dēvējam par "konvenciju". Ja mēs sakām, ka cilvēku valodas balstās uz konvenciju, tad vēlamies pateikt arī to, ka cilvēkiem jāsapulcējas, lai varētu vieno-ties, kādus vārdus attiecināt uz noteiktiem priekšmetiem. Atšķirīgas valodas balstās uz tādu atšķirīgu cilvēkgrupu "sapulcēm", kuras dzīvojušas šķirti, piemēram, kuras šķīrušas jūras vai tuksneši, kalni vai mūžameži.

Kad, būdami mazulīši, sākam mācīties savu mātes valodu, mēs tiekam ievadīti patvaļīgā zīmju sistēmā (tā varētu būt arī citāda). Izteiktais vārds ir kāda priekšmeta skaniska zīme.

Taču šī patvaļīgā sistēma kļūst par mūsu mātes valodu, proti, par mūsu pirmo valodu un līdz ar to valodu, kurā mums galu galā viss ir jāizskaidro. Mēs saprotam svešvārdu tad, ja tā nozīmi spējam izskaidrot kādā mums saprotamā valodā, tātad savā mātes valodā.

Šī "konvencionālā" valoda sākas ar pirmo vārdu, par kura nozīmi vienojamies, proti, kura nozīmi saskaņojam, un pēc vēlēšanās ir paplašināma. Tas nozīmē, ka savā valodā vienmēr varam veidot jaunus vārdus. Mēs, piemēram, no diviem pazīstamiem vārdiem - no darbības vārda "griezt" un lietvārda "skrūve" esam izveidojuši vārdu "skrūv-griezis", lai apzīmētu mūsu darināto instrumentu.

Mūsu valoda nav neizmērojama, tai ir noteikts vārdu daudzums, taču, ja tas ir vajadzīgs, mēs to varam paplašināt. Mēs pat varam pieņemt svešo valodu vārdus, piemēram, vārdu "auto".

Vārdu "auto" var viegli izrunāt, un tāpēc tas pieder pie vārdiem, kurus mazulis var iemācīties ļoti ātri. Mazi bērni zina pavisam precīzi, kas ir auto, viņi to nekad nesajauks ar motociklu, taču viņi nezina, ka vārds "auto", kas ir saīsināta "automobiļa" forma, cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē "pats". Automobilis ir "paškustīgais", jo vārds "mobils" ir cēlies no latīņu valodas un nozīmē "kustīgs". Turpretim kariete ir velkama ar zirgiem, un tāpēc tā nav automobilis.