Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

3. Dievs un pasaules kārtības problēma……………………………………………….. 81

4. Pastāvošo reliģiju trūkumi……………………………………………………………… 82

5. Filosofiskā reliģijas kritika……………………………………………………………… 85

6. Bezgalīgais un sākums…………………………………………………………………… 86

7. Ontoloģija un metafizika…………………………………………………………………. 87

8. Filosofu Dievs un reliģijas Dievs…………………………………………………….. 88

9. Dieva attaisnošana…………………………………………………………………………. 89

10. Cilvēku filosofija vai kāpuru filosofija?…………………………………………… 90

11. Kam šī pasaule ir vislabākā no visām iespējamām pasaulēm? … 92

12. Pasaule bez Dieva………………………………………………………………………… 94

13. Ko tas nozīmē zinātnēm?………………………………………………………………. 96

14. Pilnības glābšana mākslā………………………………………………………………. 97

15. Jautājums par cilvēka laimi……………………………………………………………. 98

16. Antīkās teorijas par laimi

un mūsdienu eksistences filosofija…………………………………………………… 99

17. Laime caur muļķību?…………………………………………………………………… 101

VIII. Pareizās sabiedriskās iekārtas meklējumi………………… 102

1. Kā rodas cilvēka tikumiskā apziņa?………………………………………………… 103

2. Morāles rašanās Kritija izpratnē…………………………………………………….. 103

3. Dievticības funkcijas Kritija izpratnē………………………………………………. 106

4. Kā cilvēki pamato savus likumus?…………………………………………………. 107

5. Deontologi pret teleologiem…………………………………………………………… 107

6. Kā aprēķināt laimi?………………………………………………………………………. 109

7. Kritika un sintēze ………………………………………………………………………… 112

8. Ideja par vislabāko valsti……………………………………………………………….. 113

9. Platona aktualitāte………………………………………………………………………… 114

10. Aristotelis ………………………………………………………………………………… 115

11. Ideja par varas sadalījumu……………………………………………………………. 116

12. Feodālisms………………………………………………………………………………… 117

13. Pilsoņu valsts…………………………………………………………………………….. 118

14. Sabiedriskais līgums…………………………………………………………………… 119

15. Tomass Hobss…………………………………………………………………………… 119

16. Džons Loks………………………………………………………………………………. 120

17. Šarls Monteskjē…………………………………………………………………………. 121

18. Žans ŽaksRuso………………………………………………………………………….. 122

19. Ādams Smits…………………………………………………………………………….. 123

20. Imanuels Kants………………………………………………………………………… 124

21. Smita teorijas kļūme…………………………………………………………………… 124

22. Karls Markss……………………………………………………………………………. 125

23. Marksa izstrādātais pretmeta modelis……………………………………………. 127

24. Džons Keinss…………………………………………………………………………….. 129

25. Ekonomisko teoriju politiskās sekas………………………………………………. 129

26. Pasaules vēstures gals?………………………………………………………………… 130

27. Utopija………………………………………………………………………………………. 131

28. Utopija vai Jaunā Atlantīda?…………………………………………………………. 133

29. Negatīvās utopijas……………………………………………………………………….. 134

IX. Noslēguma pārdomas…………………………………………….. 138

1. Ko mēs varam zināt?…………………………………………………………………… 138

2. Kas mums ir jādara?…………………………………………………………………… 139

3. Uz ko mēs drīkstam cerēt?…………………………………………………………… 140

4. Kas ir cilvēks?…………………………………………………………………………… 142

Noslēguma piezīme……………………………………………………………………………… 146

Par filosofijas uzdevumu…………………………………………………………………. 146

īsas zinas par tekstā minētajām personām…………………………………………… 148

Vismīļāk runāju ar bērniem, Jo cerīgas ir tādas runas, ka izaugs saprātīgas būtnes, bet izauga - vai, dieniņ manu! [1]

Sērens Kjērkegors. "Vai nu / vai arī"

Mēs sakām, ka dzīvojam bērna gadsimtā. Tātad domājam, ka vienīgi mūsu laikā bērns ir atklāts kā bērns. Visi iepriekšējie laikmeti ir noslogojuši bērnu kā mazu pieaugušo, viņam bijis jāuzvedas kā pieau-gušajam, jāģērbjas kā mazam pieaugušajam, un pret viņu ir izturējušies kā pret pieaugušo. Tas, kurš lasīs Gētes laikabiedra Karla Filipa Morica izglītojošo autobiogrāfisko romānu "Antons Ceļotājs", acīmredzot pievienosies šim uzskatam, taču tas, kuram Kvintiliāna sacerējums pavēstīs, ka romieši uzskatīja par izsmalcinātību, ja pašu bērni iespējami ilgāk izturas kā mazi bērni, bet vergu bērniem pēc iespējas agrāk jāapgūst derīgas iemaņas, tas, kurš apskatīs bērnu rotaļu ainām pārpilno Pītera Brēgela gleznu un beidzot iepazīs Filipa Arjesa darbu «Bērnības vēsture»,- tas nedaudz mainīs mūsu uzskatu par pagātni.

Un tomēr, ja aplūkojam pavērsienu bērna dzīvē 20. gadsimtā, mēs pamanām arī tās attīstībā dažu labu kļūmi.

Bērni salīdzinājumā ar pieaugušajiem ir neaizsargāti, un tāpēc lielajiem cilvēkiem pret viņiem kā vājākiem jāizturas draudzīgi, iecietīgi un ar sapratni. Lai bērnus saudzētu, mēs 20. gadsimtā esam izveidojuši bērna pasauli, kurā dominē dzīves tīkamā puse, turpretim negatīvā puse ir sašaurināta līdz minimumam resp. pilnīgi aizsegta.

Šajā harmoniskajā cerību pasaulē nav ciešanu, nāves, ļaunā, tā ir brīnišķīga pasaule bez pieaugušo pasaules stresa, tā ir fantāzijas un jaunrades pasaule, pasaule, no kuras galu galā bērni tomēr tiks padzīti. Jo pieaugušie zina, ka šī pasaule ir fikcija. Tā kā, uzlabojot pieaugušo ļauno pasauli, cilvēki visbiežāk ir kapitulējuši, tad viņi vēlas pēc iespējas ilgāk apslēpt bērniem īstenību. īstenība apdraud jaunību. Šajā ziņā mūsu