Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

jūtīgums ir kļuvis tik liels, ka bērnu pasakas mums šķiet cietsirdīgas. Kādam gan necilvēkam ir bijis jābūt Gētem - mūsu Gētem! kurš saviem mazbērniem uzdāvinājis mazu rotaļlietu - giljotīnu. Mūsu nepārvarētās izbailes par Osvencimu un Sarajevu mūs darījušas jūtīgus pret priekšteču visniecīgāko kļūdu.

Ja mums izdotos novērst nesaskaņu starp personisko jūtīgumu humanitātes ziņā un politiski ekonomisko aprēķinu, varbūt mēs spētu radīt pasauli, kurā bērnus varētu ievadīt tieši. Taču tas nav tik ātri izdarāms. Mums jāpalīdz mūsu bērniem, kas, cerams, kļūs gudrāki rītdienas pieaugušie.

Pietiekami agri viņiem jāizskaidro mūsu problēmas. Vienīgā disciplīna, kas to spēj, ir filosofija. Tāpēc tā nebūtu jāslēpj no jauniem cilvēkiem.

Šīs grāmatas tapšanai ir ļoti personisks iemesls. Es gribēju izskaidrot savai tolaik divpadsmit gadus vecajai meitai Berenīkei, kas ir filosofa profesija.

Grāmatā ir ietverta nevis bērnu filosofija, bet gan filosofija, kas izklāstīta tā, lai to varētu saprast viens bērns un līdz ar to visi bērni un jaunieši. Tomēr pieaugušajiem nav jājūtas atstumtiem. Viņi nav tikuši īpaši tālāk par bērniem, kā paši to iedomājas. Daudz kas no tā, ko viņi domā zinām, ir viedoklis. Bērni vēl nav iedzinuši galvā tik daudz viedokļu, viņi vēl ir atklāti un jautā, jo apzinās, ka maz vēl ko zina.

Tas nav nejauši, ka zināšana par paša nezināšanu ir atziņa, ko Sokratam bijis ārkārtīgi grūti izklāstīt saviem laikabiedriem, proti, pieaugušajiem.

Bērna attīstībā ir fāze, proti, noteikts vecums, kad viņi izvirza plaši pazīstamos un izdaudzinātos jautājumus, kas sākas ar "kāpēc": "Kāpēc saule spīd?", "Kāpēc puķe ir sarkana, bet zāle zaļa?", "Kāpēc galdu sauc par galdu?", "Kāpēc cilvēkiem ir jāmirst?" Bērni visai bieži iedzen savus vecākus izmisumā, jo lielākoties tie nespēj atbildēt uz šādiem jautājumiem. Acīmredzot vecāki skrien cauri dzīvei, visu nezinādami. Taču nezināšana tos netraucē, tie iztiek itin labi, ari daudz ko nezinot.

"Kāpēc zāle ir zaļa?" Atbilde: "Tāpēc, ka tā ir zaļa." Vai: "Tāpēc, ka debesis ir zilas."

Šis atbildes tikai ārējās formas ziņā ir atbildes, jo sākas ar «tāpēc», taču īstenībā tās pauž ko citu: "Liec mani mierā!" vai "Es nezinu", vai "Pasaule ir tāda, kāda tā ir. Mēs nezinām, kāpēc tas tā ir".

Protams, bieži vien vecāki patiešām nopietni cenšas sniegt kādu atbildi. Iespējams, ka varbūt viņi mēģina izskaidrot trīs gadus vecam bērnam Saules sistēmas uzbūvi vai motora darbību un tā tālāk. Tas nemaz nav viegli. Nereti bērni var uzdot jautājumus, uz kuriem grūti atbildēt, turklāt atbildes nemaz nespēj izprast, jo nav vēl tik pieredzes bagāti domāšanā kā pieaugušie.

Taču, atceroties, kādus "kāpēc" jautājumus uzdevi Tu, kad vēl biji mazs bērns, jāatzīmē tas, ka Tu reti uzdevi vai ari vispār neuzdevi "kāpēc" jautājumus, bet bieži vaicāji par atsevišķu vārdu nozīmi.

Reiz tu man jautāji, ko nozīmē "ietve", un es atbildēju: "Ietve nozīmē "trotuārs"." Toreiz Tu biji apmierināta ar šo atbildi, jo līdz ar to zināji, kas ir ietve. Taču šī nelielā anekdote ir ārkārtīgi piemērota, lai tuvotos filosofiskiem jautājumiem, ko gribu izvirzīt, sākot mūsu nelielo pamācību par filosofēšanu.

Ja pētām piemēru, kurā nepazīstamais vārds "ietve" - kā nekā pašu valodas vārds - tiek izskaidrots ar vārdu "trotuārs", kas radies no franču valodas, tad pirmām kārtām mums jākonstatē, ka parasti bērns jautātu otrādi - viņš jautātu par vārda «trotuārs» nozīmi un sagaidītu no vecākiem skaidrojumu: "Trotuārs nozīmē "ietve"." Varbūt tiktu izmantota ari vārdkopa "gājēju ceļš". Bet varbūt vecāki nespētu izskaidrot vārdu "trotuārs", jo paši to nezina, un viņiem būtu jāieskatās svešvārdu vārdnīcā.

Kādi vārdi ir atrodami svešvārdu vārdnīcā? Kā jau to rāda nosau­kums - visi svešie vārdi. Tie ir vārdi, kuri sākotnēji neietilpst mūsu valodā, bet kurus laiku pa laikam mēs lietojam.

Mūsu jautājums ir šāds: kā rodas vārdi? Par svešvārdiem jau varam sniegt atbildi - tie radušies no svešām valodām. Bet kā rodas mūsu pašu valodas vārdi? Kas gan ir mūsu pašu valoda?

Ir valoda, kuru mēs saprotam tieši. Tā ir valoda, kurā mēs izskaidrojam svešo vārdu, proti, svešvārdu nozīmi. Šo valodu mēs dēvējam arī par mātes valodu, jo mūsu sabiedrībā parasti par bērniem un mājsaimniecību rūpējas māte, bet tēvam jāpelna nauda ārpus mājas.

Mūsu pašu valodas - mātes valodas vārdus mēs, būdami bērni, iemācāmies no saviem vecākiem. Vecāki ir iemācījušies valodu no saviem vecākiem, tie savukārt no saviem vecākiem, un tā tas noticis līdz pat pirmajiem cilvēkiem. Bet no kā valodu iemācījušies pirmie cilvēki vai pirmais cilvēks, ja vien tāds vispār bijis?

Nebija neviena, no kā viņi būtu varējuši mācīties. Vai nu cilvēki ir izgudrojuši valodu, vai arī visām pasaules lietām jau ir vārdi, kas cilvēkiem tikai jānolasa. Ja būtu tā, ka pastāv tikai viena vienīga valoda, kas iemājo lietās un kas cilvēkiem tikai jānolasa vai jāiemācās saprast, tad mums visiem būtu jārunā kopīgā pirmvalodā, kuru saprastu visi cilvēki.

Taču padomāsim, vai tā var būt. Pirmām kārtām mēs varam konstatēt, ka pastāv nevis viena mātes valoda, bet gan daudzas mātes valodas. Tam, kam mātes valoda ir vācu valoda, franču vai angļu valoda ir svešvaloda, bet tam, kam mātes valoda ir franču valoda, vācu valoda ir svešvaloda, turklāt ļoti sarežģīta svešvaloda.

Tātad tas, kādu mātes valodu bērns iemācās, ir pavisam nejauši. Ja vācu vecāku bērns tūdaļ pēc dzimšanas tiktu adoptēts japāņu ģimenē, kā mātes valodu viņš iemācītos japāņu valodu.

Ari mātes valodā pastāv atšķirības. Aplūkosim piemēra par ietvi. Tev, Berenīke, "trotuārs" bija zināms vārds, turpretim "ietve" - svešvārds. Acīmredzot tavi vecāki savās sarūnās, nemaz nedomājot, iekļāva franču valodas vārdu, un tu to saprati. Tu zināji, ko nozīmē trotuārs.

Bet kā gan tu iemācījies vārdu "trotuārs"? Kā bērni vispār iemācās valodu?

Atbildot uz šiem jautājumiem, varbūt spēsim atbildēt uz jautājumu, kā cilvēki vispār nokļuvuši līdz valodai.

Kā tad bērns mācās valodu? Viņš dzird vecākus runājam un vienlaikus redz, ko vecāki dara. Taču vecāki zina, ka viņu bērns vēl nevar runāt. Viņi pūlas iemācīt bērnam valodu, pareizāk būtu sacīt - runāšanu.

Tikko es aizstāju "valodu" ar "runāšanu". Tam ir svarīgs iemesls: valoda ir, tā sakot, priekšmets, piemēram, tai atbilst vārdnīca, kurā visi valodas vārdi ir sakārtoti alfabēta kārtībā. Turpretim runāšana ir darbība.

Vecāki saviem bērniem iemāca ne tikai vārdnīcā esošo valodu, bet, demonstrējot vienkāršas runas situācijas, arī runāšanu. Turklāt viņi iemāca vārdus, kurus paši nemaz nelieto. Vārda "suns"" vietā viņi saka "vau- vau", "tvaika lokomotīves" vietā - "puf-puf' un tā tālāk.

Tātad vecāki ar saviem bērniem runā speciāli šim mērķim izveidotā valodā. Šī valoda salīdzinājumā ar pieaugušo valodu ir ļoti vienkārša. Tādu vārdu kā "lokomotīve" mazulis uzreiz nevar izrunāt. Skaņu secība ir pārāk sarežģīta. Bet "puf-puf izrunāt ir daudz vienkāršāk. Ar vārdu

"puf-puf' var ari tēlaini atdarināt lokomotīves braukšanas troksni - tvaika šņākšanu cilindros.