Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

"Auto" tātad ir divu atšķirīgu valodu svešvārdu savienojuma sa-īsināta forma, taču to zina tikai retais un noteikti nezina mazs bēns, kas spēlējas ar rotaļu auto.

Svešvārdi var kļūt tik pazīstami, ka mēs nemaz nenojaušam to svešo izcelsmi. Ja šādu vārdu vairs neuztveram kā svešu, ja tas tā iegājies mūsu valodā, ka vairs neduras ausīs, tad to dēvējam par aizgūtu vārdu.

Šāds aizguvums ir pierastais vārds "mēbele". Tajā ir kaut kas tāds, kas ir ari "automobili", proti, kustīgums. Mēbeles var izkārtot dzīvoklī, un tādējādi dīvāns kā mēbele, uz kuras sēž, atšķiras no stingri iebetonēta akmens sola, kas tieši tāpēc nav nekāda mēbele.

No visa tā varam secināt, ka mūsu valoda ir atvērta jebkurai turpmākai attīstībai. Kamēr cilvēki to mācās kā pirmo valodu, runā tajā un maina to, tikmēr valoda ir dzīva, tuipretim tad, kad neviens vairs tajā nerunā kā mātes valodā, tā kļūst par mirušu valodu. Pie mirušām valodām pieder, piemēram, latīņu un sengrieķu valoda.

Taču šādas mirušās valodas var būt ļoti svarīgas, piemēram, zinātnē. Mēs esam starptautiski vienojušies, ka apzīmējumus saviem jaunatklāju­miem visās dabas jomās atvedināsim no latīņu vai grieķu vārdiem, jo tad mums nav jāstrīdas, vai izmantosim vācu, franču, angļu, itāliešu, spāņu, krievu, vai kādu citu valodu. Arī tā ir konvencija, vienošanās. Tās mērķis ir novērst visiem pazīstamo valodu sajaukumu pie Bābeles torņa. Rastos lieli sarežģījumi, ja katra tauta pastāvētu uz to, ka arī citām tautām jāizmanto tās lietotie priekšmetu un parādību apzīmējumi.

Līdz šim mēs pievērsāmies grūtībām, kas rodas tāpēc, ka cilvēki ir radījuši daudzas valodas. Ja vēlamies tikt saprasti, mums savas domas jāprot izteikt šajās atšķirīgajās valodās.

Taču arī vienas valodas ietvaros pastāv problēmas. Saksis un bavārietis runā vāciski, bet abu dialekti ir ļoti atšķirīgi. Viņi tikai ar grūtībām saprot viens otru. Vienas valodas atšķirīgos dialektus un izloksnes rada cilvēku telpiskā nošķirtība. Ja cilvēki dzīvotu ciešāk kopā, atšķirīgie dialekti izzustu.

Starp cilvēkiem pastāv arī vēl kāda cita valodiskā nošķirtība. Tā nav telpiska, tai ir sabiedriski cēloņi. Eksistē smalkas un vienkāršas aprindas. Viena māte teic: "Aizkāp pie omas!" Cita turpretim saka: "Vai tu negribētu apmeklēt savu vecmāmiņu?"

Tātad pastāv vienkārša un izsmalcināta valoda. Tādējādi ar valodas palīdzību saprašanās vietā var radīt atšķirtību. Tas pats notiktu arī tad, ja savu runu pārblīvējam ar svešvārdiem. Klausītājs vairs nevar saprast teikto, un runātājs, kas lielās ar savu izglītību vai zināšanām, viņu sāk kaitināt.

Cilvēks, kurš tīšām runā nesaprotami, valodu izmanto ļaunprātīgi. Visu valodu jēga ir panākt saprašanos. Sabiedrības saliedētība pama-tojas uz to, ka varam cits ar citu sarunāties.

Ja cilvēki dzīvotu pa vienam, viņiem nebūtu nekādas valodas, jo nevienam nevajadzētu izklāstīt savas domas, izjūtas, vēlmes utt. Cilvēki, tāpat kā dzīvnieki, dzīvo grupās, kopās, un, tāpat kā dzīvniekiem, ari viņiem nepieciešams savstarpēji saprasties. Par valodu, kā tas ir dzīvniekiem, var kalpot zīmju valoda, ķermeņa un žestu valoda, taču cilvēkiem par saprašanās līdzekli ir kļuvusi vārdu valoda, runa.

Cilvēki ir izveidojuši dažādas valodas, jo tiem visiem nebija savstarpēju kontaktu, kad sāka rasties vārdu valoda.

Vecajā Derībā par to, kā radušās dažādās valodas, ir stāstīts pavisam citādi. Sākotnēji cilvēki runājuši vienā valodā, bet pēc tam, kad viņi sākuši būvēt torni, kurš paceltos līdz pat debesīm, Dievs, kas acīmredzot nav vēlējies ļaut ielūkoties savās debesīs, sajaucis viņu valodu. Sekas tam bijušas tādas, ka cilvēki uz visām pusēm nošķīrušies cits no cita. Kopīgā valoda viņus bija saliedējusi un devusi viņiem iespēju uzsākt torņa celšanu.

Tā, protams ir pasaka vai arī, kā mēdz sacīt, mīts, t. i., cilvēku izdomāts nostāsts, kam kaut kas ir jāizskaidro, šai gadījumā - valodu dažādība. No pārējiem skaidrojumiem mīts lielākoties atšķiras ar to, ka tajā pasaule tiek izskaidrota ar viena dieva vai vairāku dievu darbību.

Kaut arī nostāstā par Bābeles valodas sajaukumu kaut kas nav kārtībā, tajā tomēr ir viena patiesība: ja cilvēki nerunā kopīgā valodā, viņi nespēj arī kopīgi rīkoties.

Bābeles valodas sajaukums, starp citu, apdraud cilvēkus arī mūs­dienās, jo ir izveidojušās daudzas atšķirīgas zinātnes, kuras pēta zinātnieki, kas savā starpā nespēj sarunāties, jo nesaprot savu kolēģu speciālos izteikumus. Līdz ar to visas mūsu zināšanas nevis tiek apvienotas zinātnes ēkas celtniecībai, bet mētājas apkārt kā būvma-teriāli kādā būvvietā.

Valodas sajaukuma problēmu var novērst, ja dažādo valodu vārdu nozīmes sakārto vārdnīcās.

Iedomāsimies, ka starp cilvēkiem nepastāv nekādu valodisku problēmu, jo viņi spēj novērst pārpratumus vārdu izmantošanā. Tātad, ja kaut kur norisinās strīds par vārdu izmantošanu, tas nav kaūt kas

nenovēršams. Mēs varam šo strīdu izšķirt, ja konstatējam, ka persona A ar vārdu X apzīmē abrakadabru, bet persona B ar vārdu X — burvju trikus. Līdz ar to mēs esam novērsuši iespējamo pārpratumu. Mūsu vārdnīcās ir atrodamas vārdu izmantošanas dažādās nozīmes.

Tātad iegaumēsim: attiecībā uz vārdiem mēs varam vienoties par to vienādo vai arī atšķirīgo izmantošanu. Tie ir divi dažādi gadījumi. Ikdienā mēs varam pieļaut vārdu daudznozīmību, jo, izmantojot aizvien jaunus apzīmējumus, varam pašā valodā izskaidrot to, ko mēs domājam.

Dzīvē izmantotajā valodā mēs varam pieļaut šo daudznozīmību. Tas pat mums ļauj dzīt jokus. Daudzas asprātības balstās, piemēram, uz to, ka vienam vārdam ir dažādas nozīmes.

Turpretim zinātnēs daudznozīmība izraisītu ilgstošu skaidrošanos. Tāpēc zinātnieki ir vienojušies, ka visiem viņu ieviestajiem vārdiem ir jābūt viennozīmīgiem. Tas nozīmē, ka ikviens zinātnes jomā izmantots vārds tiek atrauts no ikdienā izmantojamās valodas, kurā to var arī mainīt. Ir stingri noteikts, ka vārdam X var būt tikai viena nozīme un neviena cita nav pieļaujama. Ar šo noteikumu ir saistīta definīcija.

Zinātnieki ir ļoti lepni par šo noteikumu un uzskata, ka ir gudrāki par citiem cilvēkiem. Ar šo lepošanos viņi ir ietekmējuši pat filosofus. Mūsu gadsimta sākumā vairāki filosofi tiešām sāka meklēt eksaktu valodu, jo domāja, ka var atbildēt uz visiem jautājumiem, ja tikai zina pareizo valodu. Tikai pēc kāda laika viņi konstatēja, ka "eksaktās valodas filosofija" nepavisam nav labāka par "normālās valodas filosofiju". Mūsdienās mēs atkal esam apzinājušies, ka ikviena valoda ir derīga savam kārtējam uzdevumam. Ja savā valodā mēs saduramies ar grūtībām vārdu trūkuma dēļ, tad mums ir jāievieš jauni vārdi. Kad vēl nebija neviena automobiļa, nebija arī vārda "auto". Un tikai tad, cilvēki bija konstruējuši pirmo automobili, viņi deva tam vārdu, taču neizvēlējās to patvaļīgi. Viņi vēlējās, lai būtu skaidrs, kas ir tā lieta, kuru viņi nosaukuši par "auto", proti, tādi rati, kuri spēj kustēties paši un kurus nav jāvelk, jo tiem ir piedziņas mašīna, motors.

Tātad vārds "automobilis" kaut ko nozīmē. Tas, protams, attiecas ne tikai uz vārdu "auto", bet arī uz visiem pārējiem vārdiem. Ar vārdiem

mēs apzīmējam lietas, kas pasaulē ir ap mums. Vārdu izvēlē mēs esam brīvi, taču lietas ir jau pastāvējušas, pirms tām doti nosaukumi. Ar nosaukumiem mēs vēlamies lietas ne tikai atšķirt - tādā gadījumā mēs katrai lietai varētu dot savu numuru, - bet arī izteikt to, kas ir konkrētā lieta: krēsls ir krēsls, bet galds ir galds. Tas nozīmē, ka krēsls nav galds. Nosaucot lietu vārdā, mēs to pievienojam kādai priekšmetu grupai un vienlaikus atšķiram no lietām, kas nepieder pie šīs grupas. Vārdam ir nozīme.