Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Gluži tāpat ir ar vārdu "vau-vau". Suns bērnam tiek raksturots kā dzīvnieks, kas vienmēr rej, proti, izdod skaņas "vau-vau". Principā "vau- vau" ir labs "suņa" apzīmējums, jo tas ir tēlains suņa izpaus­mes - riešanas apraksts. Tādējādi kļūst skaidrs, kāpēc mazi bērni gandrīz vienmēr savā valodā lieto vārdu "vau-vau". Ja pieaugušie suņa spēju riet gribētu izmantot par apzīmējuma mērauklu, viņi kaunētos suni saukt bērnu valodas vārdā. Tā vietā viņi to sauktu, piemēram, par "vaukšķi".

Mēs varam konstatēt, ka saskarsmei ar bērniem pieaugušie izgudro valodu, kas ir būtiski vienkāršāka par pieaugušo valodu. Šajā valodā, piemēram, nav tādu vārdu kā "es", "tu", "viņš" utt. Jo bērnam, kas mācās, šie vārdi jauktu prātu, viņam būtu jāpiedzīvo, ka tēvs un māte sevi dēvē par "es", bet viens otru - par "tu". Bērns nezinātu, kurš no abiem ir "es" un "tu". Viņš būtu pilnīgā neziņā, ja vecāki viņu uzrunātu ar "tu", bet viņam būtu jāatbild ar "es".

Lai novērstu šo apjukumu, vecāki un bērni sarunājas, minot savus vārdus, t. i., runā trešajā personā - "Tētis dara…", "Ansītim jāiet gulēt" utt.

Vai bērnu valoda ir kaut kas nepareizs? Jautājumu par pareizību vai nepareizību nemaz nevar izvirzīt. Nav taču nekādu šaubu, ka bērnu valoda ir izmantojama. Bērns un vecāki var sarunāties. Bērns šajā vienkāršajā valodā var izteikt savas vēlmes un saprasties ar vecākiem. Tas iet pat tik tālu, ka vecāki ar savu bērnu runā sava veida "privātā valodā". Tā ir valoda, ko saprot tikai vecāki un bērns, bet kas citiem nav saprotama. Vecāki saprot visus vārdus, ko bērns sagroza vai izrunā nepilnīgi, piemēram, "mokude", nevis "kumode" vai "gratofet", nevis "fotografēt".

Mācīdamies runāt, ikviens bērns ir izraisījis jautrību ar saviem pieaugušo valodas vārdu sagrozījumiem vai atdarinājumiem. Par tiem vecāki vēlāk stāsta aizvien no jauna.

Bērns, protams, neapstājas pie savas pirmās bērnu valodas. Viņš iemācās jaunus vārdus, un tas nozīmē, ka viņa vārdu krājums kļūst aizvien lielāks. Vienlaikus bērns iemācās arī raitāk un pareizāk izrunāt visus viņam zināmos vārdus, un beidzot zīdaiņu un mazu bērnu valodu atmet. Viņš sadusmojas, ja pieaugušie - protams, ar labu nodomu - turpina runāt maza bērna valodā.

Tā reiz gadījās ar manu krustmāti, kas man teica: "Re, kur puf-puf!" Sašutis es izlaboju: "Tā taču ir lokomotīve!" Tolaik man bija trīs vai četri gadi.

Kā tad bērni iemācās runāt? Viņi sāk ar pašiem pirmajiem vārdiem, lielākoties tie ir "tētis" un "mamma". Kāpēc tieši šie vārdi? Tāpēc, ka vecāki par bērnu ilgstoši rūpējas (cerams!). Iesākumā bērna pasaule sastāv no tēta un mammas, pudelītes, knupīša, slapjām biksītēm, kurās viņš nejūtas ērti, tukša, kurkstoša vēderiņa u. tml.

Mācīdamies runāt, bērns iemācās nosaukt savas pasaules priekš-metus. Rāpojot apkārt, visu aptaustot un paņemot mutē, viņš iepazīst pasauli. Šī pasaule bērnam kļūst aizvien daudzveidīgāka, un, vingri-noties runāt, viņš iegūst spēju runāt ar saviem vecākiem par šo pasauli.

Tātad mēs varam teikt, ka valoda mums ir vajadzīga, lai saprastos ar līdzcilvēkiem, piemēram, par lietām, bet pirmām kārtām - par mūsu vēlmēm. Izsalkumā jaundzimušais kliedz un brēc, mazs bērns varbūt saka "ņam-ņam". Kad bērns kļūst vecāks, viņš saka "Gribu bon-bongu?", bet vecāki vaicā "Kā to sauc?". Skolas gados bērns saka: "Esmu briesmīgi izsalcis, vai ir kas ēdams?" Taču visās šajās situācijās ir skaidrs, ko bērns vēlas.

Tātad mēs, cilvēki, esam attīstījuši runāšanu, lai cits ar citu varētu saprasties. Lietām, kas mūs interesē, mēs esam devuši atšķirīgus nosaukumus, lai spētu tās atšķirt. Tātad lietām nosaukumi nav ņemti no dabas, mēs tos izdomājam un norunājam ieviest noteiktai lietai vienu nosaukumu.

Šeit nu mēs gribētu apstāties un vēlreiz formulēt rezultātus mūsu līdzšinējām pārdomām par jautājumu "Kā rodas vārdi?".

Mūs aptverošo dažādo lietu vārdi vai apzīmējumi nav pielipuši pie lietām. Apzīmējumus izdomājam mēs, cilvēki, lai varētu lietas atšķirt, kad par tām runājam. Valodu esam izveidojuši mēs, cilvēki. Tas ir mūsu darinājums. Tam, ka valodu mēs uzskatām par darbarīku, ir izšķiroša nozīme mūsu turpmākajās pārdomās. Mēs varam padomāt par darbarīkiem, noteikt to funkcijas un pārdomāt, vai visas savas domas par darbarīkiem varam attiecināt uz valodu kā darbarīku.

Darbarīki ir priekšmeti, kurus mēs izmantojam noteiktiem mērķiem. Pat vienkāršs akmens mums var kļūt par darbarīku, ja mēs ar to, piemēram, pāršķeļam riekstu. Ari zars mums var kļūt par darbarīku. Ja tas ir ļoti resns, mēs to varam izmantot kā vāli, ja tas ir ļoti tievs un taisns, varam to galā noasināt un izmantot kā šķēpu. Akmeni ar asām malām iespējams izmantot kā skrāpi, grieznes vai durkli, bet trulu akmeni - kā kaut ko sitamu vai ari metamu. Pat ja mūsu atrastie akmeņi nav tam piemēroti, mēs varam mēģināt šos akmeņus apstrādāt. Piemēram, mēs varam sist akmeni pret akmeni, cerot, ka tie sašķelsies. Šādā mēģinājumā mēs šo to uzzinām par akmeņiem. Mēs konstatējam, ka daži akmeņi ir trausli un viegli sašķeļami, turpretim citi ir ļoti cieti.

Bet kādēļ mums vispār ir vajadzīgi darbarīki? Lai veiktu darbības, ko ar kailām rokām vai zobiem nespētu izdarīt tik labi. Mazus riekstus, protams, mēs varam pārkost ar zobiem, bet neveiksmes gadījumā ari izlauzt kādu zobu. Protams, no nikna suņa mēs varam mēģināt aizsargāties ar rokām un kājām, taču kārtīga nūja šim nolūkam kalpo labāk. Protams, mēs varam ar rokām uzirdināt zemi, lai iestādītu nelielu stādu vai iesētu sēklu, vai, tieši otrādi, novāktu ražu, piemēram, kartupeļus, taču, ja mums ir lāpsta, darbs sokas labāk. Ūdeni mēs varam smelt ar rokām, taču ar kausu vai krūzi iesmeļam vairāk ūdens.

Šādā garā jebkurš varētu ilgi turpināt. Taču minēto piemēru pietiek, lai paskaidrotu, kā cilvēks nokļuvis līdz darabarlkiem un vēlāk līdz mašīnām. Mēs esam tos radījuši, lai savu dzīvi veidotu patīkamāku.

Ja vēlamies, mēs varam izstāstīt pilnīgi visu vēsturi par mūsu darbarīku radīšanu un pilnveidošanu. Mūsu pirmie darbarīki patiešām bija akmeņi un koka nūjas. Laika gaitā mēs iemācījāmies ar šiem materiāliem rīkoties aizvien labāk. Mēs izveidojām akmens darbarīkus, bet tad, kad iemācījāmies izkausēt no iežiem rūdu un izliet to noteiktās formās, varējām izgatavot instrumentus no metāla. Tā mēs turpinājām uzlabot darbarīkus, no vienkāršiem rīkiem pārgājām uz komplicētiem, pēc tam uz mašīnām un galu galā radījām mūs aptverošo tehnikas pasauli.

Ar valodu principā viss noritēja līdzīgi. Mēs sākām nosaukt dažādus priekšmetus, kas eksistē mūsu pasaulē, piemēram, dažādos augus un dzīvniekus, un, tā kā mums bija jāpārtiek no augiem un dzīvniekiem, līdz ar lietas nosaukumu mums ikreiz radās arī priekšstats, kam šī lieta ir noderīga.

Mēs konstatējām, ka noteikti augi un augļi ir ēdami, turpretim citi ir nebaudāmi, indīgi. Mēs iemācījāmies, ka atšķirīgu dzīvnieku gaļa garšo dažādi, ka ēdieni, ja tos uzkarsējam, ir visādā ziņā veselīgāki, utt.

Ja padomājam, ka cilvēki apdzīvo visu Zemi, varam arī saprast, kāpēc viņi runā atšķirīgās valodās. Kad cilvēki sāka veidot savas valodas, viņu grupējumi jau bija izkaisīti pa visu planētu. To kontakti nenodibinājās vienlaikus, un to dzīves telpas bija ļoti atšķirīgas: tuksneši, stepes, mūžameži, karstie tropi, aukstie ziemeļi.