Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Pat ja neņemam vērā cilvēka vājības, mēs aizvien vēl varam apgalvot: fakts, ka pastāv filosofija un zinātne, pierāda, ka cilvēki ir spējīgi rīkoties saprātīgi. Pret to nevēršas arī Gētes atziņa, ko tas "Faustā" liek teikt Mefistofelim, proti: cilvēki izmanto savu prātu, lai varētu pacelties pāri dzīvniekiem un «būtu dzīvnieciskāki par jebkuru dzīvnieku». Mefistofelis acīmredzot pazina mūsu 20. gadsimtu.

Pēc psiholoģijas radās socioloģija. Tā apšaubīja cilvēka spēju spri­est, pamatojoties uz atzinumu, ka īstenībā cilvēki esot savas sociālās izcelsmes produkti. Karls Markss izvirzīja tēzi, kam bija ievērojamas sekas: "Esamība nosaka apziņu." Šī tēze ir kļuvusi par socioloģijas izejas punktu. Tas patiešām ir auglīgi, jo ar šīs tēzes palīdzību var izskaidrot daudzas cilvēka darbības sabiedrībā, pirmām kārtām jau aprobežotas un stulbas darbības. Apgaismība - apgaismība ar pašizziņas un filo- sofijas palīdzību! - vienmēr ir uzskatīta par līdzekli, kas cilvēkus izvedīs no nepilngadības stāvokļa, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ (proti, sabiedrības dēļ). Tāpēc kopš senatnes izglītības ideāls ir bijis panākt, lai cilvēks būtu spējīgs spriest. Šai nolūkā tam tiek sniegts pārskats par īstenību visatšķirīgākajās jomās. Ja no bērniem, kam vēl nav jēdziena par pasauli, galu galā tomēr izaug pieaugušie, kas ir muļķi, kā to konstatējis Kjērkegors (sk. priekšvārda moto), tad izglītība nav nodrošinājusi patstāvīgu domāšanu.

Socioloģija mums nevar norādīt cilvēka darbības un domāšanas absolūtās robežas un līdz ar to atspēkot filosofu izteikumus. Tā tikai norāda, ka cilvēki, ja to galvās nav labāku ideju, rīkojas tradicionāli, bez domāšanas, bez zināšanām, izmantodami vienīgi sastingušās sabiedriskās formas un domāšanas šablonus.

Pēdējo uzbrukumu filosofu atziņai par cilvēku ir izdarījusi bio­loģija. Kopš Darvins pagājušajā gadsimtā publicēja savu darbu "Par sugu izcelšanos", norisinās bezjēdzīga cīņa starp kreacionistiem un evolucionistiem. Vieni vēlas zinātniski pierādīt, ka cilvēks "cēlies no pērtiķa", t. i., izsakoties eksakti: attīstījies no zvēru pasaules un līdz ar mūsdienu cilvēkpērtiķiem cēlies no kopīgiem pēitiķveidīgiem senčiem.

Turklāt evolucionistiem ir vēl viens apgalvojums: ja viss attīstās pats par sevi, tad izskaidrojumam mums nav vajadzīgs nekāds dievs. Kreacionisti pret to iebilst. Viņi negrib pieļaut, ka cilvēka līdzība Dievam tiek noliegta, un tāpēc neatlaidīgi meklē trūkumus evolucionistu pierādījumos un kļūdas viņu teorijā.

Vairāk nekā gadsimtu rit karstas diskusijas par missing link (trūkstošo starpnieku) starp pērtiķiem un cilvēkiem. Antropologi ir atraduši ļoti daudzus pirmatnējo cilvēku skeletus, taču evolūcijas pretinieki pieprasa ģenealoģisko koku bez jebkādiem pārtraukumiem, kaut ko līdzīgu izdomātajam Jēzus ģenealoģiskajam kokam, kam jāpierāda sava izcelsme no Dāvida nama.

Tomēr evolucionistiem ir pārliecinoši pierādījumi. Pētījumi ap­liecinājuši, ka cilvēkiem un šimpanzēm 99,9% gēnu ir identiski. Bet kādu atšķirību ir radījusi šī procenta desmitdaļa!

Acīmredzot abas puses strīdas, veltīgi cerot uz kaut ko. Jaevo-lūcijas teorija tiek apstiprināta, kas tad teistiem traucē slavēt savu gudro Dievu radītāju, kurš radījis tik vienkāršu principu kā evolūcijas principu un ļāvis tapt pasaulei?

Kreacionistiem jāpastāsta kāds anekdotisks gadījums. Smalkas sabiedrības dāma pēc Darvina grāmatas publicēšanas esot lūgusies: «Mīļais Dievs, dari tā, lai mācība par izcelšanos nebūtu patiesa! Bet, ja tā tomēr ir patiesa, parūpējies, lai tā nekļūst zināma!»

Bet vai tad mūsu izcelšanās no dzīvnieku valstības traucē mums pacelties līdz dievišķajam?

Rakstnieks Ērihs Kestners šīs situācijas smieklīgumu ir attēlojis dzejolī.

Cilvēces attīstība

Kādreiz puisieši tupēja kokos varbūt

Ar matainu, dusmīgu seju,

Bet tiem sagribējās no meža prom būt,

Uzklāt asfaltu, laimi sev gūt,

No stāva trīsdesmitā raugoties lejup.

Viens tur omulīgs sēž, apkārt brīnumu lauks, - No blusām izbēdzis radības kronis. Apņem mājīgums, blakus telefons jauks - Var piezvanīt naidnieks, var piezvanīt draugs, Bet visā, visā vēl pirmmeža tonis.

Tālas balsis viņš saklausa, tālumus redz,

Ir ar pasauli saskarsmē ciešā,

Zobus tīra un pa mākslīgai zvaigznei dedz,

Bet Zemi - zvaigzni skoloto - sedz

Notekūdeņu milzums, kas to apskauj vistiešāk.

Lietišķām vēstulēm vados ir skrējiens straujš, Cilvēks izzināt mikrobus jūt lielu kāri, Ar komfortu dabai kājas moderni auj, Pats sevi viņš augstajās debesis rauj: Kaut pāris nedēļu būt zemei pāri!

No gremošanas ja pāri palicis kas - No tā var saražot vati, pat grēdas. Šķeļ cilvēks atomus, no incesta ārstējas, Bet, pētot stilus, viss izrādījies tik mazs: Pat Cēzaram bijusi plakanā pēda.

Tā caur galvu, caur muti, kas tribīnēs lien, Mūsu progress ir gadsimtus gājis, Un saule aizvien mūsu skatienus sien. Bet citādi - tie paši pērtiķi vien Savos kokos esam. Un vāji. [2]

Patiešām tas, vai esam vai vismaz spējam būt saprātīgas būtnes vai arī esam pērtiķi, ir atkarīgs nevis no mūsu bioloģiskās izcelsmes, bet gan no mūsu tagadējās izturēšanās. 18. gadsimta apgaismotāji izveidoja cilvēka ideālo tēlu - autonomu saprātīgu subjektu, taču 20. gadsimta cilvēki ir parādījuši, ka viņi var būt vēl briesmīgāki par zvēriem, likdami savam zinātniski tehniskajam prātam kalpot zvēriskumam. Cilvēks ir būtne, kuras uzvedībā var izpausties viss spektrs starp dzīvnieku un dievību - tā varētu būt gēnu procenta desmitdaļa, kas mūs atšķir no šimpanzēm.

Bioloģija var droši apstiprināt mūsu zināšanas par sevi un mūsu iespējām. Tāpēc filosofijai ir nepieciešamas bioloģijas atziņas par cilvēka būtību, vēl jo vairāk tāpēc, lai cilvēkiem neatņemtu viņu morālo atbildību un pienākumus.

Šī grāmata sākās ļoti vienkārši, proti, ar jautājumu: "Ko nozimē ietve?" Tā sākās ar jautājumu par vārdu izcelšanos un nozīmi.

Pārejot no vārdiem pie jēdzieniem, mēs nokļuvām teorētiskās filosofijas jomā. Jautājums par mūsu zināšanu izcelsmi tika izmantots, lai pamatvilcienos ieskicētu mūsu zinātniskās pasaules ainas tapšanu un apgaismotu filosofijas izšķirīgo nozīmi šajā procesā. Tāpēc tika pieminēta gan mūsu atomu teorijas, gan kosmoloģijas attīstība. Turklāt man bija svarīgi pierādīt, ka eksaktās zinātnes nepavisam nav atstājušas tālu aiz sevis filosofiju un ka tās joprojām ir atkarīgas no spekulatīvām metafiziskām ideju konstrukcijām. Vienlaikus tika arī uzsvērts, ka visām zināšanām, kas balstās uz pieredzi, ir pagaidu raksturs - vismaz pagaidām, jo mēs lepni norādām uz zinātnisko teoriju derīgumu aizvien mazākam laikposmam.

Aplūkojot jautājuma "Kāpēc?" kauzālo aspektu, t. i., jautājumu par cēloņiem, tika skarts arī teleoloģiskais aspekts - jautājums par notikumu, norišu mērķi. Tematā par jēgu, mērķi, nodomu, par visa galu mēs iedziļinājāmies jautājumā par pasaules morālo kārtību. Līdz ar to radās divi jautājumi - jautājums par pasaules iespējamo radītāju kā pasaules kārtības un mērķa garantu, kā arī jautājums par labo. Turklāt atklājās, ka, rigoristiski definējot labo, cilvēki ir spiesti negatīvi spriest par pasauli un tādējādi pasaules iespējamais radītājs tiek pakļauts kritikai.