Rolands Simons-Šefers - MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Ekoloģija, t. i., attiecības starp to, ko cilvēki izmanto, un to, ko tie rada kā izmantotā aizstājēju, utopiešiem nav nekāda problēma, bet mums gan tā ir problēma. Utopieši dzīvo uz salas un ir sasnieguši ar dabu līdzsvaru, turpretim mēs savā nemitīgās izaugsmes ideoloģijā tikai nesen esam atklājuši, ka mūsu Zeme ir līdzīga mazai salai.

Tomasa Mora grāmata "Utopija" ir viena no svarīgākajām filo-sofijas grāmatām. Tā iedvesmojusi daudzus rakstniekus un domātājus radīt citas utopijas. Tā, piemēram, mūks Tommazo Kampanella 1602. gadā sarakstīja grāmatu "Saules pilsēta", jaunu Platona labākās valsts

aprakstu. Uz to mēs patlaban skatāmies visai kritiski, jo indivīdam šajā valstī nav lauta nekāda brīvība. Paaudzi vēlāk angļu filosofs Frānsiss Bēkons radīja jaunu utopiju izdomāta ceļojuma aprakstā. Savu darbu viņš nosauca par "Jauno Atlantīdu" ("Nova Atlantis"). Antīkajā pasaulē bija izplatījies mīts par Atlantīdu - salu okeānā (tāpēc arī to nosauca par Atlantijas okeānu). Uz šīs salas cilvēki dzīvojuši pilnīgā harmonijā sava veida zelta laikmetā. Turklāt atlantīdieši ar savām tehniskajām zināšanām bijuši pārāki par antīkās pasaules pārstāvjiem, piemēram, viņiem bijušas mašīnas lidošanai.

Bēkons, kuram, starp citu, ir svarīga nozīme mūsdienu zinātņu pamatlikšanā, "Jaunajā Atlantīdā" attēlojis sabiedrību, kurā zinātnei un tehnikai ir liela, pareizāk sakot, dominējoša nozīme. Viņš apraksta dažādus pētniecības institūtus, laboratorijas, iestādes un zinātniskās izmēģinājumu stacijas. Izsakoties īsāk: viņš ataino mūsu 20. gadsimta tehnisko civilizāciju. Par politisko jomu Bēkons interesējies visai maz, un tāpēc viņa apraksti par Jaunās Atlantīdas sabiedrisko stāvokli mums nav saistoši.

Jauno laiku sākumā tātad ir formulētas divas atšķirīgas utopijas, proti, sociālā "Utopia:" un zinātniski tehniskā "Nova Atlantis". Ja apsvērsim, kā utopiskie tēlojumi par vēlamo, bet (vēl) nesasniegto stāvokli ietekmējuši mūsu eiropeisko vēsturi, mums jāteic, ka jaunlaiku zinātniskā pieredze un uz tās izaugusi tehnika patiešām mūs veidojusi pēc Jaunās Atlantīdas parauga. Bēkona Jaunā Atlantīda bijusi mūsu tagadnes utopiskais sapnis. 17. gadsimtā tā bija utopija, mūsdienās tā ir īstenība. Bet kā ir ar darbu "Utopia"? Ja aplūkojam mūsu iztirzāto jauno laiku politisko domātāju centienus, tad varam teikt, ka mēs acīm redzami tiecamies arī pēc utopijas, taču izveidot saprātīgu sabiedrību ir daudz grūtāk nekā izgudrot funkcionējošu mašīnu. 18. gadsimtā, apgaismības ziedu laikā, cilvēki bija lepni par humanitātes progresu, viņi runāja par siecle de lumiere, age of enlightenment, par "gaismas laikmetu". 19. gadsimtā cilvēku prāts aptumšojās. Elektriskās gaismas izgudrošana gan palīdzēja izgaismot pilsētas, bet nejau cilvēku prātu. 20. gadsimta katastrofiskā vēsture mums ir parādījusi, kas notiek, ja

nokļūstam Jaunajā Atlantīdā, vienlaikus nesasniedzot ari Utopiju. Izsakoties citiem vārdiem: katastrofām jānotiek, ja tehniskās zināšanas aug straujāk nekā mūsu praktiskais un politiskais saprāts.

Filosofija attiecīgi ir reaģējusi uz šo situāciju. 16. un 17. gadsimtā tika uzrakstītas pozitīvas utopijas, par kurām iepriekš ir minēts, un vēl daudzas citas. 20. gadsimtā mūsu laikmeta filosofiskajā ziņā svarīgākajās grāmatās ir izklāstītas arī negatīvās utopijas.

Visagrākā negatīvā utopija pieder krievam Jevgeņijam Zamjatinam, Ļeņina līdzgaitniekam, kas drīz vien pēc krievu revolūcijas attālinājās no boļševisma un uzrakstīja grāmatu "Mēs". Tajā atainots, kā politiskā sistēma, kas apgalvo, ka ir pati labākā un ka tai pieder patiesība, vajā jebkuru no tās atšķirīgu domu. Ja pretenzijas uz patiesību kļūst totālas, citādi domājošie tiek apspiesti. Tas attiecas gan uz reliģijām, gan uz politiskajiem pasaules uzskatiem.

Abas pārējās negatīvās utopijas, kuras noteikti jāpiemin, ir Džordža Orvela grāmata "1984" un Oldosa Hakslija "Skaistā jaunā pasaule".

Grāmatu "1984" Orvels uzrakstīja 1948. gadā kā nākotnes romānu par 20. gadsimta nogali. Tāpat kā Zamjatins, Orvels savā darbā attēlo totalitāru režīmu, kas apspiež visus cilvēkus, vajā brīvu domu. Šis režīms ir radījis veselu institūciju un mehānismu virkni, lai saglabātu varu, - slepenpoliciju, izspiegošanas sistēmu, cilvēku privātās dzīves kontroli, manipulācijas ar ziņām, vēstures falsifikāciju, totālu uzraudzību pār grāmatām u. tml. Kad pēc 1989. gada pavērsiena bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas iedzīvotāji drīkstēja lasīt grāmatu "1984", viņi konstatēja, ka Orvels sniedzis precīzu totalitārās sistēmas atai-nojumu.

"1984" ir pagātne - šimbrīžam tā var teikt, jo no vēstures mēs varam mācīties, ka itin viss var atkārtoties, ja negūsim pareizās atziņas no notikušā.

Hakslija "Skaistā jaunā pasaule" pieder pie negatīvajām utopijām, jo arī šajā romānā tiek atainota pasaule, kādu mēs sev nevēlamies, bet varbūt mēs esam gatavi nokļūt "skaistajā jaunajā pasaulē"?

"Skaistā jaunā pasaule" - par to ari ir runa šajā romānā, kas patiesībā ir satīra, - ir ironisks Platona vislabākās valsts iemiesojums. Priekšgalā atrodas pasaules uzraudzības padomnieks, moderns vald-nieks fdosofs. Viņš ir visgudrākais, jo vienīgais pārskata visu sistēmu.

Visi pārējie patiesībā ir nezinoši un nebrīvi. Iedzīvotāji tiek iedalīti piecās inteliģences kategorijās no alfas līdz epsilonam - pēc grieķu alfabēta. Šie atšķirīgie tipi sabiedrībā ir vajadzīgi visdažādākajiem darbiem. Konveijerdarbam fabrikās ir vajadzīgi aprobežoti cilvēki bez kādām pretenzijām, proti, epsilons; nākamās darba hierarhijas pakāpes pārstāv cilvēki ar vidēju inteliģenci (beta, gamma vai delta).

Profesijas, kas atbilst visaugstākajām prasībām, piemēram, zināt-nieki, menedžeri, priekšnieki, tiek apzīmētas ar burtu "alfa". Šos cilvēkus audzina stikla kolbās milzīgās dzemdēšanas fabrikās. Līdz pilnīgai nobriešanai embriji ar atbilstīgu manipulāciju, piemēram, ar hormonālu ārstēšanu, atšķirīgu barošanu, tiek pārveidoti par vēlamo tipu. Ģimenes dzīve un bērna privāta ieņemšana ir noliegta. Pēcnācēju radīšanu organizē valsts, un tādējādi tā vienmēr var producēt sabiedrībai vajadzīgo cilvēktipu skaitu.

Visi cilvēki tiek audzināti miega skolā. Miegā viņi iegūst visas zināšanas un viņu galvās tiek iedzīti visi aizspriedumi, lai "skaisto jauno pasauli" viņi uzskatītu par pašu labāko, būtu pilnīgi mierā ar savu stāvokli un justos laimīgi.

Laime vienmēr ir bijusi visu cilvēku centienu mērķis, un pati labākā ir tā valsts, kas ikvienam nodrošina laimīgu dzīvi sevis paša realizācijā.

"Skaistajā jaunajā pasaulē" visi ir laimīgi, arī epsilons, jo cilvēkiem tiek iestāstīts, ka viņi ir vissvarīgākie sabiedrības locekļi, turklāt viņiem ir iepotēts milzīgs darbaprieks. Sabiedrībā itin visiem ir neskaitāmas brīvā laika izmantošanas iespējas, visi var izklaidēties un lietot ap-skurbināšanas līdzekļus, kuri neļauj nodoties pārdomām (vissvarīgāko līdzekli dēvē par "somā", un tas dara jautru).

Ja aplūkosim savu sabiedrību ar tās patēriņa un brīvā laika kultūru, kas saglabā cilvēkiem labu garastāvokli, ne uz ko īpašu nemudina (labākajā gadījumā piesaista krustvārdu mīklu minēšanai) un arī neļauj īpaši garlaikoties, tad mums jāatzīst, ka dodamies uz «skaisto jauno pasauli». Dzejniekam Gotfrīdam Bennam pieder jau citētais dzēlīgais teiciens: "Muļķim būt un strādāt - tā ir laime." Tas varētu būt Hakslija skaistās jaunās pasaules moto.